Rūpnieciskā revolūcija

Rūpnieciskā revolūcija jeb rūpniecības apvērsums, arī industriālā revolūcija (angļu: Industrial revolution) bija laika periods, kas galvenokārt norisinājās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē, kad uz lauksaimniecību un manufaktūrām balstītu ražošanu pamazām aizstāja fabrikas, kuras savā ražošanas procesā ietvēra automatizāciju un dažādu iekārtu izmantošanu.

Rūpniecības apvērsuma attēlojums 19. gadsimta vidū

Tiek pieņemts uzskatīt, ka rūpniecības apvērsums aizsākās Anglijā 18. gadsimtā, no kurienes tas pamazām izplatījās pa visu pasauli.

Rūpnieciskās revolūcijas jēdziens

Tvaika mašīna

Rūpniecisko revolūciju parasti definē kā pāreju no agrāras un uz amatniecību balstītas ekonomikas uz ekonomiku, kuras pamatā bija rūpniecība, plaša iekārtu un mehānismu pielietošanu masveida ražošanas procesā. Uzskata, ka rūpnieciskās revolūcijas un industrializācijas process aizsākās Anglijā 18. gadsimtā. Tas gan nav gluži korekti. Patiesībā rūpniecisko revolūciju pakāpeniski ievadīja virkne atklājumu, tehnoloģisku sasniegumu un dažādu tehnisku uzlabojumu vēl 16.—17. gadsimta amatniecībā, bet vēlāk manufaktūrā. Arī manufaktūras darba organizācija, kuras pamatā bija strādnieku specializācija pa atsevišķām operācijām, bija svarīgs priekšnoteikums, lai iekārtas sāktu veikt šīs atsevišķās rutīnas operācijas.

Inovatīvie procesi, jauni materiāli un tehnoloģijas

Līdz ar iekārtu lietošanas sākumu tika pavērtas jaunas iespējas arī tehnoloģisko procesu pilnveidošanai kopumā. Tā, vēl manufaktūru laikā būtiski uzlabojās stikla ražošanas tehnoloģija. Arī ķīmijas sasniegumi bija ievērojami, attīstījusies bija podniecība, bet pulksteņu mehānismu izgatavošana jau bija sasniegusi filigrānu pakāpi. Sevišķi iespaidīgi bija sasniegumi Anglijas tekstilrūpniecībā. Jau 19. gadsimta sākumā, pateicoties vairākiem izgudrojumiem vērpšanas tehnikā, vilnas dzijas vērpšanā nepieciešamais strādājošo skaits un ražošanas izmaksas samazinājās gandrīz divas reizes. Ap 1840. gadu kopējās darba izmaksas, lai izgatavotu pat vislabāko vilnas uzvalku, bija samazinājušās vismaz divas reizes. Tehnoloģiskās izmaiņas no atsevišķām nozarēm arvien vairāk aptvēra ražošanu kopumā. Tās ietvēra:

• Efektīvāku pamatmateriālu ieviešanu ražošanā, galvenokārt dzelzi un tēraudu;
• Jaunu energoresursu ieviešana — akmeņogles, petroleja;
• Jaunas iekārtas, tostarp tvaika mašīna;

No manufaktūrām aizgūtā un pilnveidotā ražošanas organizatoriskā forma, kas pazīstama kā fabrikas sistēma un kam raksturīga darba dalīšana un specializācija, ļāva ievērojami palielināt darba ražīgumu, pat izmantojot zemāk kvalificētu un mazāk apmaksātu darbaspēku;

Sasniegumi citās nozarēs, it īpaši transportā un sakaros — dzelzceļš un tvaika lokomotīve, jūras kuģi ar tvaika dzinēju, automobilis, lidmašīna, telegrāfs un radio. Šie sasniegumi kļuva iespējami, pateicoties regulārai zinātnes līdzdalībai rūpniecībā.

Arī lopkopības jomā tika ieviestas jaunās tehnoloģijas, tādējādi mehanizējot lielāko daļu procesu, ko agrāk cilvēki veica ar rokām — piemēram, tika ieviestas piena slaucamās iekārtas. Šo pārmaiņu ietekmē tradicionālās lopkopības vietu lielā mērā ir ieņēmusi rūpnieciskā lopkopība.

Ekonomikas pārstrukturizācija

Ādams Smits

Tehniskais progress bez jaunrades nesa sev līdzi arī ne mazumu postošu elementu. Vēl manufaktūru periodā bija aizsākusies amatniecības izspiešana, ko zināmu laiku mīkstināja ģildes ar saviem neskaitāmajiem ierobežojumiem. Tomēr rūpnieciskā apvērsuma aktīvākajā periodā 19. gadsimta sākumā rūpnieciskā ražošana Rietumeiropā jau masveidīgi izspieda amatniecību. Sacēlušies angļu amatnieki demolēja kapitālistiskos uzņēmumus, lauza iekārtas, jo tās atņēma viņiem darbu. Anglijas vēsturē šī sadursmes starp veco amatniecības un jaunu rūpniecības laikmetu iegāja kā ludītu kustība.

Ādama Smita (1723—1790) Tautu bagātībā atspoguļojās ekonomiskā domāšana, kas saistīta ar industrializācijas procesa pašu sākumu — pāreju no amatniecības uz kapitālistisko ražošanu 18. gadsimta vidū un otrajā pusē. Cita izcila ekonomista — Kārļa Marksa (1818—1883) galvenie darbi tika publicēti apmēram gadsimtu vēlāk — 19. gadsimta otrajā pusē, kad industrializācija, kapitālistiskā ražošana savā attīstībā jau bija sasniegusi samērā augstu pakāpi. Arī K. Marksa teorija par ekonomikas attīstību, jeb kā viņš to biežāk definēja — kapitālisma attīstību, balstās uz divu galveno ražošanas faktoru — darba un kapitāla, attiecību.

Sabiedrības noslāņošanās

Dāvids Rikardo

Ekonomikas klasikas laikmeta domātāji Dāvids Rikardo (1772—1823) un K. Markss nacionālā ienākuma veidošanos, pārdali un sadali risināja caur šķiru prizmu. Tā, kapitālistiem piederēja kapitāls un zemes īpašniekiem zeme, bet darbaspēkam — darba rokas un darba laiks, ko tas pārdeva kapitālistiem. Šāds priekšstats kopumā atbilda industrializācijas sākuma posma situācijai. Sākotnējā industrializācijas stadijā uzkrājumi veidojas samērā šaurā uzņēmēju vidē. Tas arī izskaidro neizbēgamo sabiedrības diferenciāciju pēc ienākumu līmeņa.

K. Marksa izpratni par darba lomu ražošanas procesā atspoguļo viņa rakstos plaši lietotais jēdziens par industriālo rezerves armiju. Šo armiju veido lumpenproletariāts, sīkie zemnieki un amatnieki, kas kapitālistiskajai ražošanai vēršoties plašumā nav spējuši konkurēt ar lielo fabriku lētāko produkciju un bijuši spiesti pamest savu nodarbošanos, lai papildinātu industriālo rezerves armiju, cerībā ar laiku atrast fabrikas darbu. Tai pat laikā kapitālisti, izmantojot rūpnieciskās revolūcijas sasniegumus, cenšas strādniekus pēc iespējas vairāk aizvietot ar iekārtām. Tādēļ, lai gan strauji pieaug kapitāls un ražojamais produkcijas apjoms, industriālā rezerves armija samazinās daudz lēnākā tempā. No šiem pieņēmumiem K. Markss secināja par sabiedrības noslāņošanās neizbēgamību, sociālo pretrunu saasināšanos, kam gala galā jānoved pie sociālas revolūcijas. Tieši šie secinājumi bija boļševiku attaisnojums varas sagrābšanai Krievijā 1917. gadā. Tādēļ var teikt, ka Markss nebūt nekļūdījās. Viņa novērojumi par kapitāla uzkrāšanās straujo tempu industrializācijas sākuma periodā tiešām ir pietiekami pamatoti. To apstiprina ne tikai viņa paša statistiskie pētījumi, bet arī vēlākā statistika par valstīm, kurās pirmā industrializācijas fāze sākās vēlāk nekā Rietumeiropā un ASV. Arī mūsdienās vairumā valstu, kuras sasniegušas augstus attīstības tempus un pietuvinājušās ekonomiski attīstīto valstu līmenim, pirmajā industrializācijas etapā viena no galvenajām pazīmēm bija straujš rūpnieciskā kapitāla pieaugums. Piemēram, Vācijā, Krievijā, Japānā industrializācijas periods ar izteiktām, straujām kapitāla uzkrāšanās pazīmēm bija vērojams apmēram 25—30 gadu periodā — 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un 20. gadsimta sākumā.

Dzīves kvalitāte

Tomass Roberts Maltuss

Ar industrializācijas un sabiedrības noslāņošanās procesiem cieši saistīta ir arī dzīves kvalitāte. Tā industrializācijas agrīnā stadijā Rietumeiropā 19. gadsimta pirmajā trešdaļā dzīves apstākļi pilsētās strauji pasliktinājās. Savukārt, tā paša gadsimta pēdējā trešdaļā un 20. gadsimta sākumā, industrializācijai sasniedzot briedumu, dzīve pilsētās kļuva arvien ērtāka un veselīgāka. Pilsētu tēvi daudz uzmanības veltīja pilsētu infrastruktūras pilnveidošanai un attīstībai. Tika pārbūvētas ielas, labiekārtotas atpūtas zonas — parki, laukumi, uzlabotas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas u.c. Izņēmums nebija arī Latvijas pilsētas, it īpaši Rīga.

Rīgā, kopš 19. gadsimta beigām agrāko mazo un necilo, galvenokārt koka celtņu vietā arvien vairāk cēla 3—6 stāvu mūra namus. Arvien biežāk šādos namos tika ierīkota centrālā apkure, siltais ūdens un kanalizācija. Attīstījās sabiedriskais transports — pilsētas rajonus vēl kopš 19. gadsimta beigām savienoja tramvaja līnijas. Sākumā tas bija zirgu tramvajs, bet 20. gadsimta sākumā to sāka aizvietot elektriskie tramvaji. Rīgas galvenās ielas vēl 19. gadsimta beigās bija apgaismotas ar gāzes lampām, bet sākot ar 1905. gadu tās sāka nomainīt elektriskās lampas. Ap šo pašu laiku lielākajās Latvijas pilsētās sāka rekonstruēt ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, tika uzlabota atkritumu savākšana.

Vēsture liecina, ka Eiropā un Ziemeļamerikā industrializācijas rezultātā paātrinoties ekonomikas attīstībai, straujāk sāka pieaugt arī iedzīvotāju skaits. Tā Eiropā, industrializācijas periodā — 1850.—1930. g. iedzīvotāju skaits pieauga īpaši strauji — apmēram 9—10% vidēji gadā. Tas aptuveni sakrīt ar tehniskā progresa vilni, kam bija raksturīga dzelzceļa, tvaika mašīnas, metālapstrādes un citu nozaru strauja attīstība. Vēlāk šis temps samazinājās, bet 20. gadsimta beigās demogrāfiskā situācija Eiropā atkal ir sākusi nedaudz uzlaboties. Visai iespējams, kas tas ir saistīts ar jauna, tehnoloģiskā cikla iedarbību, kura pamatā ir informātika, telesakari.

Ar tehnisko progresu cieši saistīti arī citi faktori, kas ietekmējis demogrāfiskos procesus. Ne mazāka nozīme ir ekonomiskajiem un sociālajiem faktoriem. Vēstures dati liecina, ka Eiropā un Japānā pēc masveida epidēmijām vai ilgstošiem kariem, kad iedzīvotāju skaits būtiski sarucis, arvien parādījies darbaroku trūkums. Tāpēc parasti pieaugusi darba samaksa gan absolūti, gan arī attiecībā pret pārtikas produktu cenām. Tas, savukārt veicināja dzimstības palielināšanos, jo uzlabojās izdzīvošanas iespējas lielākām ģimenēm. Viens no pirmajiem, kas vērsa uzmanību uz šīm sakarībām 18. gadsimta beigās — 19. gadsimta sākumā bija britu ekonomists un demogrāfs Tomass Roberts Maltuss (1766—1834).

Darbaroku deficīts un ar to saistītā darba algas palielināšanās var parādīties arī straujas ekonomiskās attīstības rezultātā. Tātad saistībā ar jau minēto tehniskā progresa faktoru. Tomēr ar šo faktoru cieši saistīts arī pilnīgi pretējs rezultāts — dzimstības samazināšanās. Tā Eiropā dzimstības līmenis sāka strauji samazināties 19. gadsimta beigās. Tas lielā mērā izskaidrojams ar likumdošanas ieviešanu par bērnu tiesību aizsardzību. Tā rezultātā tika ierobežota agrīnā bērnu nodarbinātība.

Rūpniecība, masveida ražošana, jaunas tehnoloģijas un iekārtas būtiski palielināja pieprasījumu pēc izglītotiem darbiniekiem. Tas arī izskaidro bērnu nodarbinātības ierobežošanu. Taču izglītības ieviešana veicināja bērnu piesaistīšanu skolai. Tas radīja radikālas izmaiņas ģimeņu budžetos — to ienākumi samazinājās, jo tika ierobežots strādājošo skaits, bet izdevumi pieauga sakarā ar nepieciešamību uzturēt ģimenes locekļus, kuri apmeklēja skolu. Šo izmaiņu dēļ skaitliski lielākas ģimenes vairs nespēja izdzīvot. Līdzīga situācija, kā liecina Latvijas vēsturnieku un demogrāfu pētījumi, izveidojās arī Latvijā 19. un 20. gadsimtu mijā, kā arī 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā.

Tas gan nenozīmē, ka iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanās notika uz ekonomikas attīstības rēķina. Rūpnieciskās revolūcijas sasniegumi un to rezultātā darba ražīguma pieaugums ar uzviju kompensēja strādājošo absolūtā skaita samazināšanos. Savukārt izglītības izplatīšanās un darbinieku zināšanu un prasmju līmeņa pieaugums atgriezeniskā efekta veidā veicināja tālāko tehnisko progresu un tā sociāli ekonomiskās sekas.

Rūpnieciskās revolūcijas atskaņas mūsdienās

Mūsdienu ekonomiski attīstītajās valstīs situācija ir mainījusies radikāli. Darbiniekiem pieder ļoti lieli nacionālo aktīvu apjomi, nemaz nerunājot par intelektuālo kapitālo, kura liela daļa veidojas sabiedrisko investīciju rezultātā izglītības sistēmā. Daudzu lielu korporāciju akcionāru lielākā daļa ir mazie investori. Pat t.s. institucionālie investori — pensiju fondi, apdrošināšanas sabiedrības u.c., kuri parasti ir lielāko finanšu portfeļu īpašnieki, pamatā pārstāv savus klientus, kuru vairums atkal ir vidusmēra iedzīvotāji.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rūpnieciskā revolūcija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)