Velta Sniķere
Velta Sniķere (dzimusi 1920. gada 25. decembrī, mirusi 2022. gada 9. decembrī) bija latviešu dzejniece un jogas skolotāja.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimusi 1920. gada 25. decembrī ārsta Reinholda Sniķera ģimenē Veļikije Lukos, viņas vecākiem ar vilcienu atriežoties mājup no pilsoņu kara bēgļu gaitām. Mācījās Rīgas 8. pamatskolā, tad Pirmajā Rīgas valsts ģimnāzijā, pēc kuras beigšanas 1939. gadā sāka studēt filozofiju Latvijas Universitātē. Jau no jaunības V. Sniķere interesējās par jogu un dejas mākslu, no 13 gadu vecuma mācījusies pie Latvijas Jogas biedrības vadītāja Harija Dīkmaņa.[1] 1941. gada augustā laikraksta "Tēvija" pielikumā "Zīle" iespieda viņas pirmo dzejas publikāciju. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā viņa kopā ar draudzeni devās bēgļu gaitās uz uz Austriju.
1946. gadā Sniķere pārcēlās uz dzīvi Londonā, kur studēja salīdzinošās reliģijas Londonas Karaliskajā koledžā. No 1954. līdz 1958. gadam viņa bija dejotāja Rama Gopala indiešu deju grupā. 1965. gadā Sniķere kļuva par jogas skolotāju, no 1972. gada Anglijā organizēja un vadīja jogas skolotāju kursus. Aktīvi darbojās arī Latvijas PEN kluba Londonas nodaļā, kas apvienoja latviešu rakstniekus trimdā. Darbojās Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom), bija viena no Britu Jogas rata (British Wheel of Yoga) dibinātājām. Mirusi 2022. gada 9. decembrī.[2]
Dzejas raksturojums labot šo sadaļu
Veltas Sniķeres dzeja sakņojas maģijas un simbola poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhetipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Viņas dzejas centrālā tēma ir cilvēka spēja atklāt pasaules un dabas dziļāko metafizisko nozīmi un iekļauties kosmiskā ritējumā. Dzejoļiem lakonisks, piesātināts spriegums.[3]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- J. Auškāpa piemiņas fonda balva (1984).
- PBLA Kultūras fonda balva (2004).
- Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (2007).
- Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu (2019).
Bibliogrāfija labot šo sadaļu
No 1950. līdz 2010. gadam publicēja septiņus dzejas krājumus, veica arī Zinaīdas Lazdas un Andreja Eglīša dzejas atdzejojumus angļu valodā.
Oriģināldarbi labot šo sadaļu
- Trīs autori [dzeja; kopā ar Dzintaru Sodumu un Ojāru Jēgenu]. Stokholma: Daugava, 1950.
- Nemitas minamais [dzeja]. Čikāga: A. Kalnājs, 1961.
- Piesaukšana [dzeja]. Kopenhāgena: Imanta, 1967.
- Lietu mutes [dzejas izlase]. Rīga: Artava, 1991.
- Pietuvoties vārdiem [dzejas izlase]. Rīga: Valters un Rapa, 2003.
- Savādībiņas [īsproza]. Rīga: Valters un Rapa, 2009.
- Pieredze [dzeja]. Rīga: Mansards, 2010.
Angļu valodā labot šo sadaļu
- Smile of the Unknown [3 dzejoļi]. New York, 1979.
- Husks. Paris: Editions Librairie-Galerie Racine, 1999; 2. izd.: Rīga: Mansards, 2019.
Atdzejojumi angļu valodā labot šo sadaļu
- Andrejs Eglītis. God Thy Earth is Aflame. Stockholm: O. Sakārnis, 1947.
- Andrejs Eglītis. Gallows Over Europe (kopā ar Robertu Fērnliju). London: John Calder - New York: Riverrun, 1984.
- Zinaīda Lazda. A Green Leaf (kopā ar Robertu Fērnliju). Maidstone: Woodcutter Press, 1986.
- Steve Kütz. In the Landscape of My Mothers Eyes. Maidstone: Woodcutter Press, 1986.
- Andrejs Eglītis. Hand Holds Hand. Rīga: Pils, 2001.
- Dainas. Rīga: Mansards, 2019.
Par Veltu Sniķeri labot šo sadaļu
- Gaisma un noslēpums. Sast. Anita Rožkalne. Rīga: Pētergailis, 2010.
- Pieredze un redzējumi: dzejniecei Veltai Sniķerei 100. Sast. Eva Eglāja-Kristsone un Jānis Oga. Rīga: LU LFMI, 2023.
Ārējās saites labot šo sadaļu
- DZEJAS GLOBĀLIZĒŠANA Jura Silenieka recenzija par Veltas Sniķeres grāmatu Husks no Jaunā Gaita nr. 218, septembris 1999
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Par klusumu, trakošanu un iečāpošanu brīnumainajā. Saruna ar Veltu Sniķeri Sabīne Košeļeva delfi.lv 2019. gada 27. martā
- ↑ Mūžībā aizgājusi dzejniece, atdzejotāja un jogas skolotāja Velta Sniķere lsm.lv 2022. gada 9. decembrī
- ↑ literature.lv