Sestās koalīcijas karš

Sestās koalīcijas karš
	Daļa no Napoleona kariem un Koalīcijas kariem
	; Parīzes kauja 1814. gadā
Datums	1813. gada 3. marts – 1814. gada 30. maijs
Vieta	Centrālā un Austrumeiropa, Zemās valstis, Francija
Iznākums	Koalīcijas uzvara
Karotāji
Oriģinālā koalīcija Krievijas Impērija; Prūsija; Spānija; Lielbritānija; Mēklenburgas–Šverīnes hercogiste; Portugāles Karaliste; Sardīnijas Karaliste; Sicīlijas Karaliste; Zviedrijas Karaliste; Pēc Plestvicas pamiera Austrijas Impērija; Bavārija; Pēc Leipcigas kaujas Bādenes lielhercogiste; Lihtenšteina; Virtembergas Karaliste; Pēc 1813. gada 20. novembra; Nīderlande Pēc 1814. gada janvāra; Dānija	Francijas Pirmā impērija Varšavas hercogiste; Napoleona Itālija; Neapoles Karaliste; Līdz 1814. gada janvārim Reinas Konfederācija (daudzas dalībvalstis izstājās pēc Leipcigas kaujas); Dānija-Norvēģija; Līdzās karoja: ASV (Britu—amerikāņu karš)
Komandieri un līderi
Aleksandrs I; Frederiks Vilhelms III; Francis I; Maksimiliāns I Jozefs; Frederiks Francis I; Frederiks Augusts; Frederiks I; Villems I; Kroņprincis Kārlis Džons; Ferdinands VII; Lords Roberts Dženkinsons; Velingtonas hercogs;	Napoleons I; Joahims Mirats; Ežēns de Boarnē; Juzefs Poņatovskis †;
Spēks
1813. gadā: 1 070 000	1813. gadā: 850 000
Zaudējumi
526 000 391 000 nogalināti un ievainoti; 135 000 sagūstīti un pazuduši;	668 900 103 300 nogalināti; 320 600 ievainoti; 245 000 sagūstīti un pazuduši;

Sestās koalīcijas karš (franču: Guerre de la sixième coalition) bija daļa no Eiropas valstu koalīcijas kariem pret Francijas impēriju. Sestajā koalīcijā pret Napoleona vadīto armiju 1813. gadā iesaistījās Austrijas Impērija, Apvienotā Karaliste, Krievijas Impērija, Portugāles Karaliste, Prūsijas Karaliste, Spānijas Karaliste, Sicīlijas Karaliste, Sardīnijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste. Francijas impērijas pusē karoja tās vasaļvalstis Varšavas hercogiste, Itālijas Karaliste, Neapoles Karaliste, kā arī Reinas konfederācija un Dānijas Karaliste.

Pēc Napoleona armijas sakāves Krievijas karagājienā Prūsijas karalis 1812. gada decembrī noslēdza Tauraģes konvenciju ar Krieviju un pātrauca savienību ar Franciju, bet 1813. gada februārī noslēdza savienību ar Krievijas imperatoru. 1813. gada 3. martā Zviedrija noslēdza koalīciju ar Apvienoto Karalisti, 17. martā Prūsijas karalis pieeteica karu Francijai. Jūnijā Apvienotā Karaliste un Zviedrija, bet augustā arī Austrijas Impērija pievienojās Krievijas un Prūsijas koalīcijai.

Pēc zaudētās Leipcigas kaujas 1813. gada 16. oktobrī koalīcijai pievienojās sakautās Reinas konfederācijas valstis. Pēc zaudētajām kaujām Napoleons atkāpās uz Parīzi, kur 1814. gada aprīlī atteicās no troņa un tika nometināts Elbas salā Vidusjūrā. Eiropas valstu attiecību sakārtošanai tika sasaukts Vīnes kongress (1814—1815).

Skatīt arī

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Bodart, 1916, 46. lpp.
↑ Bodart, 1916, 130–131. lpp.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sestās koalīcijas karš.
Napoleon, His Armies and Tactics
Collection of historical eBooks about the War of the Sixth Coalition Arhivēts 19 June 2008 Wayback Machine vietnē. (vāciski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[Bodart—1916——46-1] 1,0 ^1,1 Bodart, 1916, 46. lpp.

[Bodart—1916——130–131-2] Bodart, 1916, 130–131. lpp.

[1]

[2]