Sapals (Squalius cephalus) ir sapalu dzimtas (Leuciscidae) saldūdens zivs, kas sastopama Eiropā un Rietumāzijā.[1][2] Nesenā pagātnē sapals tika klasificēts Eirāzijas sapalu ģintī (Leuciscus).[2] Iecienīts makšķernieku loms.

Sapals
Squalius cephalus (Linnaeus, 1758)
Sapals
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopteri)
KārtaKarpveidīgās (Cypriniformes)
DzimtaSapalu dzimta (Leuciscidae)
ĢintsEiropas sapali (Squalius)
SugaSapals (Squalius cephalus)
Sinonīmi
  • Leuciscus cephalus

Izplatība labot šo sadaļu

 
Latvijā sapals sastopams daudzās upēs un daļā caurtekošu ezeru
 
Sapalam ir liela galva ar platu pieri

Sapals mājo Ziemeļu, Baltijas, Baltās, Barenca, Melnās (izņemot dienvidkrastu) un Kaspijas jūras upju baseinos, arī Atlantijas okeāna Eiropas krasta upju baseinos Francijā un Lielbritānijā līdz 56° ziemeļu paralēlei, un Vidusjūras baseina upēs Francijas krastā (nav sastopams Itālijā un Adrijas jūras baseinā).[1] Izplatības areāla dienvidrobeža sasniedz Turcijas, Turkmenistānas un Irānas upes Kaspijas jūras dienvidos, bet austrumrobeža Kazahstānu.[2]

Latvijā labot šo sadaļu

Latvijā sapals sastopams daudzās upēs un daļā caurtekošu ezeru. Jūras piekrastē tas var būt sastopams tikai upju grīvu tiešā tuvumā.[3]

Izskats labot šo sadaļu

Sapals ir vidēji liela vai liela saldūdens zivs ar masīvu galvu un platu pieri.[4] Tā garums var sasniegt 80 cm, svars 8 kg,[3] lai gan visbiežāk garums ir ap 30—40 cm, svars ap 1 kg.[1][4] Latvijā sapali neaug tik lieli. To garums ir līdz 56 cm, svars 3,7 kg.[3] Ķermenis slaids, šķērsgriezumā ieapaļš, gandrīz cilindrisks. Mute liela un vērsta uz priekšu, apakšžoklis garš. Rīkles zobi divās rindās, tie ir lieli un galā nobeidzas ar āķīti.[4] Mugura zaļganmelna, sāni un vēders sudrabaini. Pirms nārsta tēviņiem uz ķermeņa izveidojas nārsta kārpiņas.[3] Sapala vēdera spuras, anālā spura, retāk krūšu spuras ir sarkanas vai oranžas, anālās spuras ārējā mala izliekta. Muguras un astes spuras tumši zilganpelēkas.[3][4] Sānu līnijā 40—47 lielas zvīņas,[1][4] kas ir mazāk nekā ālantam.[3] Īpaša sapala pazīme — katrai zvīņai ir tumša maliņa.[4] Acs varavīksnene dzeltenzaļa.

Uzvedība un barība labot šo sadaļu

Sapals vislabprātāk mājo nelielās, ātri plūstošās upēs vai lielos strautos ar dzidru, tīru ūdeni, vietās ar padziļinājumiem, bedrītēm un krācēm, bet tas ir sastopams arī pavisam nelielos kalnu strautos, dzidrākos purva ezeros vai lielos caurtekošos ezeros, no kuriem narstot dodas ietekošajās upēs.[1][4] Pieauguši sapali uzturas pa vienam vai nelielos bariņos, toties mazuļi lielos baros uzturas ūdenstilpju seklajos krastos. Lielākas koncentrācijas sapali veido vēlu rudenī, izvietojoties ziemošanas bedrēs. Ziemā tas ir mazaktīvs. Lielāki bari saglabājas arī pavasarī līdz nārstam. Tālas migrācijas neveic. Sapals barojas ar bentosu, ūdenī iekritušiem kukaiņiem, vardēm, upesvēžiem un nelielām zivīm.[1][3] Lieli īpatņi barojas gandrīz tikai ar zivīm.[1]

Vairošanās labot šo sadaļu

 
Mazuļi lielos baros mājo seklajos ūdenstilpju krastos

Dzimumgatavība sapalam iestājas 2—12 gadu vecumā, sasniedzot 12—35 cm garumu. Tēviņiem pirmais nārsts parasti ir apmēram 2—4 gadu vecumā, mātītēm 4—6 gados.[2][3] Mātītes dzīvo ilgāk, nekā tēviņi.[2] Nārsto no marta līdz jūlijam, kad ūdens temperatūra ir 8—18°C. Nārsts notiek straujās upēs ar grants pamatni un nedaudz augiem,[1] 30—50 cm dziļumā. Sapalam raksturīgs porciju nārsts 2—4 piegājienos ar 10—15 dienu starplaiku, kas ilgst apmēram mēnesi.[3] Mātīte nārsto ar vairākiem tēviņiem, kuri pulcējas narstošanas vietās un, sagaidījuši mātīti, tai visur seko.[1] Auglība 1,5—215 tūkst. ikru. Ikri, kas ir gaiši dzeltenā krāsā, ir lipīgi un pielīp pie akmeņiem, siekstām un cita substrāta, to attīstība ilgst 3—14 dienas, atkarībā no ūdens siltuma.[3] Ja ūdens temperatūra ir 18°C, ikri attīstās 4 dienās. Pēc izšķilšanās kāpuri, kas ir apmēram 5,4 mm gari, vairākas dienas slēpjas zem akmeņiem, bet pēc tam sāk baroties ar zooplanktonu.[4] Veido hibrīdus ar plaudi, plici, raudu, vīķi, pavīķi, ausleju un vimbu.[3] Sapals var sasniegt 22 gadu vecumu, Latvijā dzīvo līdz 14 gadiem.[3] Mātītes dzīvo ilgāk, nekā tēviņi.[2]

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu