Salpetris

Salpetris ir dažu sārmu un sārmzemju metālu nitrātu, kā arī amonija nitrāta triviālais nosaukums. Par salpetriem dēvē arī atbilstošos minerālus. Termins cēlies no vācu vārda Salpeter, kurš savukārt cēlies no latīņu: sal — 'sāls' un grieķu: petros — 'klints', 'akmens'. Ja nav norādīts precīzāk, ar vārdu "salpetris" parasti saprot kālija salpetri KNO₃. Vecā, pirms kara izdotā literatūrā salpetri mēdza dēvēt par "zalpēteri".

Salpetra paraugs Latvijas ķīmijas vēstures muzejā

Salpetru iedalījums

Visbiežāk par salpetriem dēvējami četri nitrātu veidi:

• kālija salpetris (arī Indijas salpetris) — kālija nitrāts KNO₃;
• nātrija salpetris (arī Čīles salpetris) — nātrija nitrāts NaNO₃;
• kalcija salpetris (arī Norvēģijas salpetris vai kaļķa salpetris) — kalcija nitrāta kristālhidrāts Ca(NO₃)₂·4H₂O;
• amonija salpetris — amonija nitrāts NH₄NO₃.

Dažreiz arī magnija nitrāta kristālhidrātu Mg(NO₃)₂·H₂O sauc par magnija salpetri, bet bārija nitrātu Ba(NO₃)₂ — par bārija salpetri.

Izmantošana

Salpetri (izņemot bārija salpetri, kas ir stipri indīga viela) ir labs slāpekļa minerālmēslojums. Amonija un kālija salpetrus lieto sprāgstvielu izgatavošanai. Kālija un nātrija salpetri tiek lietoti kā pārtikas piedevas (E251 un E252). Bārija salpetri izmanto pirotehnikā spilgti zaļas uguns iegūšanai.

Salpetra vārītavas Latvijā

Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā 17. gadsimtā darbojās Jelgavas, Kuldīgas, Mežotnes ("Salpetrās"), Tomes ("Sārmulos"), Pienavas ("Sārmās"), Svētes ("Zaļpēteros"), Jaunsvirlaukas ("Salputrās"), Lutriņu ("Sārmos"), Skrundas ("Sārmukalnos"), Slampes ("Sārmās"), Užavas (Sārnates muižā), Rucavas un Dignājas salpetra vārītavas. Salpetra dārzos izveidoja komposta kaudzes no zemes, būvgružiem, merģeļa, pelniem un pūstošiem dzīvnieku atkritumiem. Divu līdz trīs gadu laikā salpetra kaudzēs izveidojās kālija un kalcija salpetra maisījums, ko izskaloja ar ūdeni un apstrādāja ar potašu, ko ieguva Jelgavas, Kuldīgas, Lutriņu, Saldus, Skrundas, Tērvetes, Valgundes, Biržu, Kursīšu, Jaunauces, Zvārdes un Baldones potaša vārītavas.

Iegūto kālija salpetri, sēru un kokogli izmantoja šaujampulvera ražošanai, no 1645. līdz 1658. gadam Kurzemes hercogistē ražoja ap 25 tonnu šaujampulvera gadā. Darbojās Skrundas, Kandavas, Tomes, Baldones un Kuldīgas pulvera dzirnavas.