Amonija nitrāts

ķīmisks savienojums

Amonija nitrāts jeb amonija salpetris (NH4NO3) ir balta, kristāliska viela, kas labi šķīst ūdenī un ir higroskopiska. Amonija nitrāts kristalizējas rombisku kristālu veidā. Pazīstamas sešas amonija nitrāta kristālu modifikācijas, piecas no kurām ir stabilas parastajā spiedienā. Amonija nitrātam šķīstot ūdenī, novērojama stipra temperatūras pazemināšanās.

Amonija nitrāts

Amonija nitrāta kristāla uzbūve

Amonija nitrāta struktūrformula

Pulverveida amonija nitrāts
Citi nosaukumi amonija salpetris
CAS numurs 6484-52-2
Ķīmiskā formula NH4NO3
Molmasa 80,04 g/mol
Blīvums 1730 kg/m3
Kušanas temperatūra 169 °C
Viršanas temperatūra ~210 °C (sadalās)
Šķīdība ūdenī 118 g/100 ml (0 °C)
150 g/100 ml (20 °C)
297 g/100 ml (40 °C)
410 g/100 ml (60 °C)
576 g/100 ml (80 °C)
1024 g/100 ml (100 °C)

Vēsture labot šo sadaļu

Amonija nitrātu pirmais ieguvis vācu alķīmiķis Johans Rūdolfs Glaubers 1659. gadā.

Iegūšana labot šo sadaļu

Amonija nitrātu var iegūt, amonjakam reaģējot ar slāpekļskābi.

Īpašības labot šo sadaļu

Karsējot amonija nitrāts sadalās par ūdeni un dislāpekļa oksīdu:

NH4NO3 → N2O↑ + 2H2O.

Atkarībā no reakcijas apstākļiem, amonija nitrāts vairāk vai mazāk sadalās arī saskaņā ar vienādojumu

5NH4NO3 → 4N2 + 9H2O + 2HNO3.

Radusies slāpekļskābe katalītiski paātrina sadalīšanās reakciju, tādēļ var notikt sprādziens. To var novērst, skābi neitralizējot (piemēram, ar amonjaku).

Izmantošana labot šo sadaļu

Amonija nitrātu plaši lieto kā minerālmēslus. Tas ir arī sprāgstvielu komponents. Lai arī tīru amonija nitrātu ir iespējams lietot kā sprāgstvielu, to šādiem mērķiem parasti sajauc ar oksidēties spējīgām vielām (Al pulveri, koka miltiem, mazgaistošiem naftas produktiem), jo amonija nitrātam sadaloties izdalās skābeklis. Šādas sprāgstvielas ir ļoti stabilas, un tām ir nepieciešams ļoti spēcīgs detonators. Lai novērstu amonija nitrāta minerālmēslu izmantošanu paštaisītu spridzekļu pagatavošanai, ieteikts tiem piejaukt dzelzs sulfātu.[1] Amonija nitrātu dažreiz lieto arī par cietās raķešdegvielas komponentu (kopā ar magniju). Šāda degviela ir mazāk efektīva nekā uz amonija perhlorātu bāzētā, taču ir mazāk toksiska.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Literatūra labot šo sadaļu

  • Г. Реми. Курс неорганической химии. Том I. Москва, Издательство иностранной литературы, 1963, lpp. 660. (krieviski)

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu