Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris (krievu: Рижский русский театр имени Михаила Чехова) ir viens no vecākajiem Rīgas teātriem, kas dibināts 1883. gadā, kopš 2006. gada nosaukts Mihaila Čehova vārdā. Teātra repertuārā ir gan klasiskās izrādes, kā arī jauno dramaturgu darbi. Lielajā un Mazajā zālē spēlē visu žanru izrādes, ieskaitot bērnu un muzikālos uzvedumus. Teātris bieži dodas viesizrādēs un piedalās teātru festivālos.
| Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris | |
|---|---|
 | |
  Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Kaļķu iela 16, Rīga, Latvija |
| Koordinātas | 56°56′56.23″N 24°6′34.77″E / 56.9489528°N 24.1096583°EKoordinātas: 56°56′56.23″N 24°6′34.77″E / 56.9489528°N 24.1096583°E |
| Dibināta(-s) | 1883. gada 2. oktobrī |
| Vadība | |
| Direktors | Dana Bjorka |
|
www | |
Teātra pirmsākumi
labot šo sadaļuTeātris atklāts 1883. gada 2. oktobrī ar I. Špažinska lugas "Majoriene" pirmizrādi. Trupā, par kuras māksliniecisko vadītāju kļuva režisors un aktieris Jefims Sokolovs (skatuves pseidonīms Lavrovs), sākotnēji tika pieņemti 16 aktieri. Pirmajā teātra sezonā skatītājiem piedāvāja sešdesmit lugas, starp kurām bija desmit A.Ostrovska lugu, N. Gogoļa "Revidents", "Precības" un "Mirušās dvēseles", Gribojedova "Gudra cilvēka nelaime", kā arī Šekspīra un F.Šillera traģēdijas.
1902. gadā par teātra māksliniecisko vadītāju kļuva režisors un aktieris K. Ņezlobins, kurš izveidoja pastāvīgu teātra trupu ar agrākajiem Maskavas Dailes teātra aktieriem M. Roksanovu, A. Harlamovu, Ņ. Ļitovcevu, Ņ. Mihailovsku, A. Zagarovu. Iestudējot tādas lugas kā A.Ostrovska "Sniegbaltīti", A.Čehova "Trīs māsas" un "Tēvoci Vaņu", F.Dostojevska "Idiotu", Ļ.Tolstoja "Tumsības varu", I.Turgeņeva "Mēnesi uz laukiem", Ņezlobins centās pietuvināties maksimālajai skatuves patiesībai.
1904. gadā Krievu teātrī sāka strādāt Konstantīns Mardžanovs, kurš A. Ostrovska lugas "Vojevoda" iestudējumā nodarbināja 40 aktieru, kas bija tam laikam nedzirdēts skaits. Par teātra radošās izaugsmes virsotni kļuva Mardžanova izrādes "Ivanovs" (A. Čehovs), "Tartifs" (Moljērs), "Katjuša Maslova" (pēc Ļ. Tolstoja), "Vilhelms Tells" (F. Šillers). Rīgas Krievu teātris kļuva par vienu no labākajiem Krievijas Impērijas teātriem.
1909. gadā Ņezlobina darbu turpināja N. Mihailovskis, kurš veicināja teātra repertuāra daudzveidību. Pateicoties Mihailovskim, tapa pirmais latviešu lugas iestudējums krievu valodā — R. Blaumaņa "Indrāni", kurā Indrānu tēva lomu atveidoja aktieris Ilarions Pevcovs.
Neatkarīgās Latvijas laiks
labot šo sadaļuKrievu aktieris un režisors Mihails Čehovs ieradās Latvijā 1931. gada aprīlī ar viesizrādēm Rīgā, Daugavpilī un Jelgavā. Tālāk aktieris devās uz Parīzi, kur bija paredzējis kopā ar tajā pašā gadā dibināto "Čehova teātra draugu biedrību" uzvest vairākas lugas.[1] Finansiālu ierobežojumu dēļ viņš bija spiests pārtraukt sadarbību ar Parīzes teātri un uzsāka pārrunas ar Rīgas krievu drāmas direkciju par turpmāko iespēju strādāt tur.[2] 1932. gada februārī viņš atgriezās Latvijā, kur Krievu teātrī iestudēja Gogoļa "Revidentu", pats nospēlēdams Hļestakova lomu, kā arī pirmo reizi īstenoja Dostojevska romāna "Stepančikova ciems" inscenējumu, nospēlējot Fomas Opiskina lomu, pierādīdams savu izcilo aktiermeistarību Frēzera (Johans H.Bergers "Plūdi") un Malvolio (Šekspīrs "Divpadsmitā nakts") lomās. Pavisam jauns raksturs, Rīgas periodā radīts, bija viņa Vīrs izrādē pēc A.Čehova stāsta "Burve". Paralēli savam aktiera un režisora darbam Čehovs organizēja seminārus latviešu aktieriem par Staņislavska sistēmu.[1] Teātra skatuves dekorators bija arhitekts Sergejs Antonovs.
Latvijas PSR gadi
labot šo sadaļuPēc Latvijas okupācijas no 1940. gadam līdz 1958. gadam teātri sauca par Latvijas PSR Valsts krievu dramatisko teātri. Komunistiskās partijas spiediens un ideoloģiskā kontrole lielā mērā iespaidoja teātra repertuāra un māksliniecisko virzienu. Nozīmīgākās tā laika izrādes bija: "Ienaidnieki", "Bez vainas vainīgie" (1946), "Sīkpilsoņi", "Tēvocis Vaņa" (1947), "Mežs", "Figaro kāzas" (1948), "Muižnieku ligzda" (1949), "Revidents" (1951), "Vilki un avis" (1953), "Karalis Līrs", "Makbets" (1957), "Piena vīrs Tevjē" (1958), "Sirano de Beržerāks" (1962), "Jegors Buličevs un citi" (1964). Teātrī strādāja režisori A. Gļekovs, (1945—1948), A. Martinovs, (1948—1951), M. Pjarns (1940—1952), A. Jefremovs (1948—1950), A. Lakšins (1952—1956), S. Radlovs (1954—1958), Vera Baļuna (1956—1960), O. Ļebedevs (1960—1963), P. Homskis (1960—1961) un citi.
No 1963. gada līdz 1988. gadam teātra mākslinieciskais vadītājs bija režisors Arkādijs Kacs. Šo 25 gadu laikā teātris iemantoja slavu, vispārēju atzinību un ievērojamus radošos sasniegumus. Daudzu gadu garumā kolektīva radošie meklējumi virzījās pa diviem ceļiem. Pirmkārt, tika iestudētas dziļi sociālas, psiholoģiskas lugas. Otrkārt, paplašinājās dramatiskā žanra amplitūda — spilgtas muzikālās izrādes ieņēma stabilu vietu teātra repertuārā. Spilgtas lappuses teātra scenogrāfijas mākslā iezīmēja mākslinieki Tatjana Šveca un Andris Freibergs.
A.Kaca nozīmīgākās izrādes bija: "Vestsaidas stāsts", "Cilvēks no Lamanšas", "Kaukāza krīta aplis", "Pēc simts gadiem bērzu birzī" , "Sastrēguma stunda", "Televīzijas traucējumi", "Kāda zirga stāsts", "Skroderdienas Silmačos", "Revidents", "Kaija", "Pie jūras", "Noriets", "Hamlets". Teātra vadošie aktieri bija R. Praudiņa, A. Hižņakovs, Ņ. Ņeznamova, M. Ļebedevs, J. Ivaničevs, A. Kričevskis, A. Bojarskis, V. Sigovs, V. Petrovs, R. Gordijenko, V. Tihovs, V. Bogoļubovs, B. Ahanovs, A. Umanska. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā aktieru sastāvu papildināja A. Iļjins, T. Poppe, G. Borisova, Ņ. Starovoitenko, V. Petrovs, G. Baženova.
1988. gadā par teātra vadītāju kļuva Leonīds Beļavskis. Nozīmīgākās izrādes: "Čonkins", "Kamera Obskura", "Līgavainis no Jeruzalemes", "Mēnesis uz laukiem", "Trīnes grēki", "Lāsts abām jūsu dzimtām!", "Kailais karalis", "Krodziniece".
Pēc neatkarības atjaunošanas
labot šo sadaļu1997. gadā teātrī ienāca jauna aktieru paaudze: Veronika Plotņikova, Jūlija Žlukto un Igors Kuļikovs — visi Semjona Loseva skolnieki un KDT aktieru studijas, kas tika izveidota, pateicoties Latvijas Sorosa fondam, beidzēji. KDT direktors Eduards Cehovals uz teātri aicināja pašus spilgtākos un drosmīgākos Krievijas režisorus — Romānu Kozaku (viņa "Nāves deja" ir saucama par teātra vēsturisko izrādi), Mihailu Bičkovu ("Kaštanka"), Jeļenu Ņevežinu ("Mākslinieki", "Ar mīlestību nejoko", "Noslēpumainās variācijas"), Aleksandru Gaļibinu ("Dienas acis"), Romānu Vikjuku ("Edīte Piafa", "Marija Stjuarte") un Allu Sigalovu ("Kabīrijas naktis").
2000. gadā aizsākās nopietna radošā sadarbība ar komponistu Raimondu Paulu. Pēc viņa mūzikla "Kerija" ar paša maestro līdzdalību izrādē sekoja muzikālās izrādes "Kabīrijas naktis" (mūzikas autors) un "Solo aktrisei ar orķestri" (mūzikas autors un izrādes dalībnieks). 2000.-2001. gadā teātra mākslinieciskos grožus savās rokās pārņēma Genadijs Trostjaņeckis (Sanktpēterburga). Nozīmīgākie iestudējumi: Raimonda Paula mūzikls "Kerija" (izrāde izpelnījās lielu atzinību ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā un Izraēlā), Moljēra "Skapēna blēdības" (daudzu starptautisko teātra festivālu dalībniece), Šekspīra "Veltas pūles mīlā".
Teātris regulāri piedalījās starptautiskos teātra festivālos Krievijā, Baltkrievijā un Polijā. 2002. gadā (KDT, Maskavas mērijas un Parex bankas sadarbības rezultātā) teātra trupu no jauna papildināja aktieru jaunā audze — skolas-studijas "MHAT" absolventi, Oļega Tabakova kursa audzēkņi. 2003. gada novembrī teātris atzīmēja savu 120.dzimšanas dienu ar A.Čehova lugas "Kaija" pirmizrādi izcilā vācu režisora Petera Šteina iestudējumā.
Jubilejas 125. sezonu teātris atklāja ar kārtējo jauno Raimonda Paula muzikālo projektu V.Zolotara režijā "Rudmatainais karalis" pēc Īzaka Bābela stāstu motīviem. Drīz izrādes nosaukums tika mainīts uz "Odesa, burvīgā pilsēta...".[3] Tā saņēma Spēlmaņu nakts 2007/2008 sezonas balvu, kā gada sasniegums muzikālajā izrādē, bet Igors Grigurko tika apbalvots kā labākais kustību režisors[4][5] Ar šo iestudējumu RKT triumfēja gan Vācijā, Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā, gan Latvijā. 126. un 127. sezonu RKT aizvadīja uz citu teātru un kultūras iestāžu skatuvēm, jo teātra ēka šajā laikā tika rekonstruēta. 128. sezonu teātris atklāja ar sava jaunā galvenā režisora Igora Koņajeva iestudējumu un ieplānoja vairākas pirmizrādes un viesizrādes, tai skaitā Latvijas reģionos. 2011. gada janvārī teātris ar triumfu viesojās ASV ar izrādi "Odesa, burvīgā pilsēta...". 129. sezonu teātris atklāja 2011. gada 1. oktobrī ar mūsdienu katalāņu autora Žordija Galserāna lugas "Grenholma metode" iestudējumu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Чехов Михаил Александрович (1891–1955).». mihail-chehov.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. decembrī. Skatīts: 2014. gada 29. decembrī.
- ↑ «Don Quichotte, le Roi Lear ou les rôles rêvés d'un théâtre impossible". Marie-Christine Autant-Mathieu». hal.archives-ouvertes.fr. Skatīts: 2014. gada 29. decembrī.
- ↑ «Izrāde "Odesa, burvīgā pilsēta..."». kultura.lv. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.[novecojusi saite]
- ↑ «Paziņoti teātra balvas 'Spēlmaņu nakts 2007/2008' nominanti.». delfi.lv. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.
- ↑ «2007 / 2008 sezona». spelmanunakts.lv. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.[novecojusi saite]
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.- Rīgas Krievu teātris
- Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris izrades.lv
