Pjaui

Pjaui vai Pjauī (Brazīlijas portugāļu: Piauí) ir Brazīlijas štats tās Ziemeļaustrumu reģionā. Robežojas rietumos ar Maraņaunas un Tokantinsas štatiem, dienvidos ar Baijas un austrumos ar Searas un Pernambuku štatiem. Ziemeļos štats robežojas ar Atlantijas okeānu. Administratīvais centrs un lielākā pilsēta — Terezina.

Pjaui Piauí
—  Štats  —
Karogs Emblēma
Pārvaldes centrs	Terezina
Oficiālā valoda	portugāļu
Valsts	Brazīlija
Administrācija
- Gubernators	Žozē Velingtons Barosu de Araužu Diašs (2019) (Strādnieku partija)
Platība
- Kopējā	251 578 km²
Iedzīvotāji (2018)
- Kopā	3 264 531
- Blīvums	12,98/km²
Laika josla	UTC−03:00 (UTC)
Mājaslapa: http://www.piaui.pi.gov.br
Pjaui Vikikrātuvē

Etimoloģija

Nosaukums "Pjaui" nāk no tupu valodas vārda "Piava", kā šajā valodā sauc vietējo starspurzivju klases zivi Leporinus obtusidens, un upei raksturīgās galotnes í.

Vēsture

Klinšu zīmējumi Serra da Kapibaras nacionālajā parkā.

Pjaui štatā ir ne mazums indiāņu senvietu. Tā, nacionālajā parkā Serra da Kapivara, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, atrastas ap 400 arheoloģiskas vietas un lielākā klinšu zīmējumu kolekcija pasaulē. Tomēr tā rakstītā vēsture sākas XVII gadsimtā, kad šeit sāka apmesties kolonisti. Tie bija lopkopji, jezuītu misionāri un paputējuši aristokrāti, kuri atveda sev līdzi vergus no Āfrikas vai padarīja par tādiem vietējos indiāņus. Lielās lopkopju saimniecības sāka iespiesties arī no attīstītākajām kaimiņu teritorijām. Par sākumu uzskata 1674. gadu, kad lopkopis Domingušs Afonsu Mafrense no Portugāles apmetās vietā, kur tagad ir pilsēta Oeiraša. Pēc nāves viņš visus savus 30 rančo novēlēja jezuītiem, tā stiprinot viņu pozīcijas reģionā. Līdz XVIII gadsimta vidum jezuīti bija kļuvuši par galveno lopkopības un līdz ar to visas saimniecības virzītājspēku, taču 1759. gadā tie tika izraidīti no Portugāles un tās kolonijām pēc konflikta ar faktisko Portugāles vadītāju marķīzu Pombālu, bet jezuītu lielsaimniecības sagrāba karaļa vara.

Piemineklis Ženipapu kaujas vietā.

XVIII gadsimta sākumā no Maraņaunas provinces tika izdalīta Pjaui kapitānija, kopš 1759. gada to vadīja gubernators. 1821. gadā Pjaui ieguva provinces statusu. 1822. gada septembrī Brazīlija pēc varas maiņas Lisabonā ieguva neatkarību no Portugāles, taču vairākas ziemeļaustrumu provinces, ieskaitot Pjaui, palika Portugāles spēku kontrolē. Radās pretrunas starp portugāļu kontrolēto provinces galvaspilsētu Oeirašu un brazīliešus atbalstošo bagātāko Pjaui provinces daļu Parnaibu. 1823. gada martā Pjaui teritorijā pie Ženipapu upes notika kauja, kurā neapmācītie un slikti bruņotie brazīliešu kaujinieki smagi zaudēja — ap ceturtdaļu to nonāca gūstā,— toties bēgot viņiem izdevās sagrābt pretinieku apgādes vezumus, un portugāļiem nācās atgriezties Oeirašā. Pēc dažiem mēnešiem politiskā situācija izmainījās, un portugāļi bija spiesti atstāt visu Brazīlijas teritoriju. Republikāņu un zemnieku nemieri, kas tālākajos gadu desmitos notika reģionā, maz skāra Pjaui. Toties notika strīdi par galvaspilsētas izvietojumu, jo Oeiraša lai arī atradās provinces centrā, bet neauglīgā apkaimē bez ūdensceļiem. Bija vairāki pretendenti, taču tika nolemts uzbūvēt jaunu galvaspilsētu Parnaibas upes krastos. Šī kopš 1852. gada celtā pilsēta tika nosaukta par Terezinu un bija pirmā pilsēta Brazīlijā, kas tika celta pēc vienota plāna. Ielas tika apstādītas ar mango kokiem, pateicoties kam to vēl tagad sauc par "zaļo pilsētu", un tā kļuva par vienīgo provinces galvaspilsētu ziemeļaustrumos, kas neatrodas pie jūras. Pašu izeju pie jūras Pjaui ieguva tikai 1880. gadā, apmainoties teritorijām ar Searu. 1888. gadā visā Brazīlijā tika pilnībā aizliegta verdzība, kas vājināja Pjaui saimniecību, salīdzinot ar attīstītākajiem reģioniem. 1889. gadā Brazīlijas provinces tika pārveidotas par štatiem.

Ģeogrāfija

Setesidades nacionālajā parkā

Pjaui, tāpat kā kaimiņos esošā Maraņauna, atrodas uz robežas starp pussauso ziemeļaustrumu reģiona klimatu un pārmitro Amazonijas klimatu. Karsts tropiskais klimats ir zemienēs un Parnaibas lejtecē, ar pastāvīgu t° 25—27 °C un nokrišņiem no 700 mm dienvidos līdz 1200 mm ziemeļos. Terezina ir ar visaugstāko vidējo temperatūru starp Brazīlijas štatu galvaspilsētām. Tikmēr štata dienvidaustrumu augstienēs ir sauss klimats ar karstām dienām un vēsām naktīm, nokrišņu daudzumam nepārsniedzot 600 mm. Lietus tajās ir galvenokārt vasarā, un astoņus mēnešus ir sausā sezona, kurā temperatūras svārstās no 24 līdz 40 °C. Pēc ANO datiem, vairāk kā 80% štata teritorijas ietilpst nepietiekama mitruma zonā. Augstākās kalnu grēdas sasniedz 900 m virs jūras līmeņa un bieži sastāv no stāvām, stipri erodētām klintīm.

Hidrogrāfija

Piekraste netālu no Parnaibas.

Parnaibas upes baseins nosaka dzīves režīmu lielākajā daļā šī lauksaimnieciskā štata gan ar savu ekoloģisko ietekmi, gan kā transporta ceļš, neraugoties uz ūdenskritumiem augštecē virs Terezinas. Tomēr, no jūnija līdz oktobrim tajā ir zems ūdens režīms, kas skaidrojams gan ar sauso sezonu, gan mežu izciršanu, kas izjaukusi ūdens balansu reģionā un padarījusi neiespējamu kādreizējo lielu kuģu navigāciju. Upi stipri piesārņo rūpniecība. Augštecē Gvadalupes pilsētā uzbūvēts HES dambis. Lejtecē Parnaibas delta ir dabas aizsardzības un tūrisma objekts. Upe veido dabisku robežu ar Maraņaunas štatu.

Augājs

Kātinga.

Pjaui izplatīti 5 augāju veidi:

• Kātinga — savanna tropu pussausajā klimatā, ar mitrākiem izolētiem anklāviem. Daudzi augi sausajā periodā nomet lapas, un paliek izbalējušo stumbru "baltais mežs", ko "kātinga" tupu valodā arī nozīmē. Ilgstošā ekstensīvā lopkopība kātingu stipri degradējusi. Atrodas g.k. štata dienvidos un dienvidaustrumos, sastāv no augiem ar mazām, bieži ērkšķotām lapām, kaktusiem, nelieliem kokiem un krūmiem. Purvainās vietās var izaugt arī lieli koki.
• Seradu — savanna tropu augstienēs un plakankalnēs. Seradu flora mainās atkarībā no nokrišņu daudzuma konkrētajā vietā, bet tai raksturīgi savīti koku un krūmu zari, lielas augu lapas, biezas mizas un dziļas saknes.
• Sezonālie daļēji mūžzaļie meži, arī tropiskie daļēja lapkriša meži — meži augstienēs, kuros sausajā sezonā daudzi augi nomet lapas un ir liels ērkšķainu augu īpatsvars. Lapu nometošo koku procents tajos ir 20 līdz 50%, atkarībā no temperatūrām un nokrišņu daudzuma.
• Palmu meži — zemieņu flora, kas ir pāreja starp kātingu un Amazones ieleju, raksturīgs augsts gruntsūdeņu līmenis un liels augsnes mitrums, šeit aug daudz palmu (īpaši babasu un karnaubas jeb Brazīlijas vaska palmas), kuru ražotos riekstus, eļļu un vasku izmanto saimniecībā.
• Restingas meži, arī piekrastes meži — piejūras zemieņu meži, kas pielāgojušies nabadzīgām smilšainām augsnēm. Koki un krūmi tajos parasti vidēja lieluma. Par restām vai restingām sauc piekrasti.

Iedzīvotāji

Ieradušies kolonisti verdzības posmā tikpat kā iznīcināja pirmiedzīvotājus — indiāņus, to vietā ievedot vergus no Āfrikas. Nelabvēlīgais klimats un ģeogrāfiskais novietojums iekšzemē pirmajos gadsimtos neveicināja masveidīgu teritorijas kolonizēšanu, un arī vēl pašlaik iedzīvotāju blīvums štatā ir līdzīgs Saūda Arābijai (13 cilv./km²) un vairāk kā divkārt atpaliek no Latvijas. Pēdējos 25 gados iedzīvotāju skaits Pjaui pieaug apmēram par 1% gadā. Divas trešdaļas iedzīvotāju dzīvo pilsētās, gandrīz puse pilsētnieku — galvaspilsētā Terezinā.

Lielākās pilsētas (2011)

Terezinas panorāma.

Katedrāle Pikusā.

Vieta Pilsēta Reģions Iedzīvotāji 1. Terezina Vidusziemeļi 822 363 2. Parnaiba Ziemeļi 146 735 3. Pikusa Dienvidaustrumi 74 966 4. Piripiri Ziemeļi 61 963 5. Florianu Dienvidrietumi 57 928 6. Kampumajora Vidusziemeļi 45 338 7. Barasa Ziemeļi 45 154 8. Uniana Vidusziemeļi 42 873 9. Altusa Vidusziemeļi 39 030 10. Esperantina Ziemeļi 38 049

Etniskais iedalījums

Brazīlijas Ģeogrāfijas un statistikas institūts (IBGE) ievāc informāciju pa rasēm un šķiro tās pēc krāsas. Pēc 2015. gada datiem, 68% štata iedzīvotāju pārstāvēja "brūno" rasi — jauktus dažādu rasu kreolus, kuri ir lielākā grupa arī visā valstī. 21,6% bija "baltie", 10,3% "melnie", un mazāk kā 0,1% "dzelteno" un indiāņu. Vairums iedzīvotāju ir portugāļu un portugāļu Āfrikas koloniju izcelsmes, tomēr ir izņēmumi — tā, Florianu pilsētu lielā mērā veidojuši emigranti no mūsdienu Sīrijas un Libānas.

Reliģija

Pēc IBGE 2016. gada datiem, 85% Pjaui iedzīvotāju atzina sevi par piederīgiem Romas katoļu baznīcai. 10% pārstāvēja protestantu baznīcas, 3% bija nereliģiozi, 2% piederēja citām reliģijām. Katoļu pārsvars pār protestantiem Pjaui ir vislielākais valstī.

Dzīvesveids

Pjaui uz pārējās Brazīlijas fona izceļas ar neparasti lielu mājas kaķu daudzumu — 32,4% mājsaimniecību tur reģistrētus kaķus, kas gandrīz divkārt pārsniedz vidējo valsts rādītāju.

Politika un administrācija

Parnaibas upe.

Štata izpildvaru vada gubernators, ko ievēl uz četriem gadiem vispārējās vēlēšanās. 2018. gadā par gubernatoru ceturto reizi (ar pārtraukumu) tika ievēlēts Žozē Velingtons Barosu de Araužu Diašs (Velingtons Diašs) no mēreni kreisās Strādnieku partijas. Štata likumdošanas sapulce ir vienpalātas, tā arī tiek ievēlēta uz četriem gadiem. No 30 tās deputātiem 2019.-2022. gados lielākā frakcija ar 6 deputātiem ir centriskajai Brazīliešu Demokrātiskajai kustībai (MDB), pa 4 deputātiem ir Strādnieku partijai (PT), uz centrismu pārgājušajiem Progresistiem (PP) un uz centrismu pārgājušajai Brazīliešu Strādnieku partijai (PTB). Trīs deputāti pārstāv uzskatos daudzveidīgo Republikas partiju, un 8 partijām ir pa vienam deputātam. Federālajā līmenī Pjaui pārstāv trīs senatori un 10 deputāti.

Administratīvais iedalījums

Štats līdz 2017. gadam sastāvēja no 4 viduslīmeņa reģioniem (Mesorregião) — ziemeļu, vidusziemeļu, dienvidaustrumu un dienvidrietumu, kuri bija sīkāķ iedalīti 15 mikroreģionos. Pēc jaunā iedalījuma, štats sastāv no 6 vidējā līmeņa reģioniem, kas nosaukti pēc to centriem (Bon Žezusa, Florianu, Parnaiba, Pikusa, Sanraimundunonatu, Terezina), kuri ietver 19 tuvā līmeņa reģionus. Reforma tika veikta, lai reģionālie centri būtu vieglāk pieejami.

Teritoriālais strīds

1880. gadā, sakārtojot robežu ar Searas štatu, palika strīds par Ibiapapas kalnu grēdas daļu ap 3000 km² platībā, kuru kontrolē Seara. 1920. gada arbitrāža nepalīdzēja. 2008. gadā Pjaui griezās pie Searas ar aicinājumu uz pārrunām. Tas tika pieņemts, bet trīs gadu ilgās sarunas neko nedeva. 2010. gada tautas skaitīšanā abi štati pieskaitīja sev 29 tūkstošus cilvēku, kas dzīvoja apstrīdamajā teritorijā. Pjaui argumentē savas prasības ar to, ka šī teritorija ir labāk saistīta ceļiem ar to nekā ar Searu, tāpēc iedzīvotājiem būtu izdevīgāk piederēt pie Pjaui. Seara no savas puses norāda, ka visa sistēma ir ieprogrammēta uz to, ka šie ļaudis dzīvo viņu štatā.

Saimniecība

Pjaui eksports 2012. gadā — soja un vasks priekšplānā, seko kokvilna, medus, augu alkaloīdi un miecētas aitādas.

Pjaui ir lauksaimniecisks štats un viens no nabadzīgākajiem valstī, liela lomu saimniecībā ir federālās dotācijām. Štata izvedums 2012. gadā par 64% sastāvēja no sojas un 21% — vaska. Valsts subsidēta sojas ražošana tiek strauji kāpināta gan šajā, gan apkārtējos štatos — Matopibā (Maraņauna+Tokantinsa+Pjaui+Baija). Attīstīta ganību lopkopība, sausajos reģionos valsts atbalstīja kazu audzēšanu, tradicionāli audzē liellopus, arī aitas un cūkas. Tiek audzēta manioka, rīss, cukurniedres, kukurūza, kokvilna. No augļiem biežākie ir apelsīni, kešju rieksti un mango. No derīgajiem izrakteņiem Pjaui atrasti lieli niķeļa un dzelzs krājumi, notikuši veiksmīgi dabas gāzes un dārgakmeņu (opāls, dimanti) meklējumi. Ir cerības šajā maz pētītajā teritorijā atrast arī citus izrakteņus. Atrasti arī ievērojami pazemes ūdens uzkrājumi. Rūpniecība sastāv no pārtikas, tekstila un cementa ražotnēm. Pjaui pats sevi apgādā ar atjaunojamo elektroenerģiju, pateicoties HES Boaesperansa uz Parnaibas ar 237 MW jaudu, saules elektrostacijai Novaolindā ar 292 MW jaudu un vairākiem vēja parkiem ar kopējo jaudu 1443 MW. Rūpniecības un tirdzniecības ministrija orientē Pjaui ārējo tirdzniecību uz Āfriku caur Parnaibas brīvās tirdzniecības zonu, aicinot šai reģionā ražot soju, augļus, medu, vasku, audzēt zivis un attīstīt citas biotehnoloģijas. Valdība ir vairākkārt subsidējusi šādus projektus, piemēram, biodīzeļa ražošanā, taču tie bieži nav izdevušies un sastapuši pretestību. Posmā no 2002. līdz 2016. gadam Pjaui IKP pieauga vidēji par 4%, neraugoties uz to, ka pēdējā šā perioda gadā tas kritās par 6,3% (visā valstī — par 3,3%). Pjaui 2016. gadā deva 0,7% no visas valsts kopprodukta, 2002. gadā — 0,5%.

Tūrisms

Perma perioda fosilo mežu atliekas Terezinā, Poti upes krastā.

Pjaui apmeklē apmēram miljons tūristu gadā, kas ir daudz šādam nomaļam reģionam. Galveno interesi izsauc dabas vērtības — nacionālie parki Serra da Kapivara, Setesidades, Serra das Konfusjones, ekoloģiskais parks Kašueira du Urubu un Parnaibas deltas aizsargājamā zona. Tūrismam nozīmīgi ir arī daudzie arheoloģiskie un paleontoloģiskie atradumi, pasaules lielākais ikgadējais izrotātu mašīnu festivāls Terezinā, humora festivāls Piripiri, kaitsērfingam piemērotā vējainā okeāna pludmale.

Erodētas klintis Serra da Kapivara nacionālajā parkā.

Transports

Lai gan visumā transporta tīkls Pjaui ir nepietiekami attīstīts, visi galvenie transporta veidi vismaz galvaspilsētā ir pieejami.

Aviācija

Lielākā lidosta atrodas Terezinā, 5 km no pilsētas centra. Apkalpo regulāru iekšzemes satiksmi ar Brazilju un lielākajām valsts pilsētām, līdz 2017. gada vasarai bija lidojumi arī uz vairākām štata pilsētām, no kuriem pēc 2017. gada saglabājies tikai iknedēļas reiss uz Parnaibu. 2016. gadā lidosta pārvadāja 1,1 miljonu pasažieru. Starptautiskā lidosta atrodas Parnaibā ap 350 km no Terezinas, taču regulāra gaisa satiksme no tās ir tikai ar Terezinu. Atsevišķa gaisa līnija 2015. gadā sasaistīja Pikusas un Sanraimundunonatu pilsētas, taču arī tā pārtraukusi darbību. Šai pašā laikā bija plānoti lidojumi arī no Florianu lidostas, kuri nav realizējušies.

Dzelzceļš

Vienīgais funkcionējošais štata dzelzceļš ir līnija Sanluisa (Maraņaunā) — Fortaleza (Searā). Līnija iet caur Terezinu, Altusu un Kampumajoru. Līdz Terezinai pār Parnaibas upi tā tika uzbūvēta 1938. gadā un pēc tam lēni virzīta tālāk uz austrumiem. Virzienā uz Sanluisu tā tiek izmantota tikai kravas — pārsvarā degvielas — pārvadājumiem, pasažieru pārvadājumi tajā beidzās 1991. gadā līnijas sliktā stāvokļa dēļ. Arī virzienā uz Fortalezu līnija tiek lietota tikai kravas pārvadājumiem. Agrāk pastāvēja arī līnija Terezina—Altusa—Parnaiba, taču pēc 1979. gada tā praktiski pārstāja darboties un daļā posmu sliedes vairs nav saglabājušās. Ir plāni šo pēdējo līniju atjaunot.

Autoceļi

Autoceļi Pjaui ir galvenais transporta veids. Galvenie federālie autoceļi ved caur visu štatu, tiesa gan, ne vienmēr tie ir izbraucami un ne visos posmos jau uzbūvēti, kā trase BR-020 Brazilja—Fortaleza, kura ved caur Pjaui austrumdaļu un tieši šai štatā ir vissliktākajā stāvoklī. Neraugoties uz biežām šādām problēmām, jebkurš štata nostūris ir sasniedzams ar auto pa kādu no ceļiem. Pastāv arī autobusu līnijas, lai gan tās neaptver visu štata teritoriju.

Metro

Viena līnija darbdienās pastāvīgi funkcionē Terezinā ar 11 stacijām 13,5 km garumā, tiek plānots pagarinājums un līnijas modernizācija. 1974. gada Ungārijā ražotos vagonus, ko savulaik Brazīlija iemainīja pret kafiju, 2018. gadā sāka mainīt pret jauniem. Vidējais kustības ātrums 30 km/st, dienā vidēji tiek pārvadāts 15 tūkstošu pasažieru. Pārmērīgi augušo celtniecības izdevumu un neveiksmīgā staciju izvietojuma dēļ metro sistēma vēl nav sasniegusi tos līnijas garuma un pārvadāto cilvēku skaita rādītājus, kas bija ieplānoti būves sākumā 1988. gadā. Salīdzinājumam, pilsētas ap 90 autobusu līnijas pārvadā dienā vairāk kā 200 tūkstošu pasažieru. Taupības nolūkos daļa no metro līnijas ir apvienota ar Fortalezas—Sanluisas dzelzceļu.

Sports

Lai gan galvenais sporta veids Pjaui ir futbols, pamanāmi ir arī regbija un basketbola klubi. Parasti visas sporta komandu spēles notiek štata ietvaros, retāk ar izbraukumiem uz citiem ziemeļaustrumu štatiem.

Skatīt arī

• Pjaui gubernatoru saraksts (portugāliski)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pjaui.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Pjaui štata konstitūcija (portugāliski)
• Pjaui valdības mājaslapa
• Pjaui parlamenta mājaslapa