Ogres vēsture

Ogres vēsture aptver laika posmu kopš šīs apdzīvotās vietas izveidošanās pie Ogres upes ietekas Daugavā līdz mūsdienām.

Ogre pirms Otrā pasaules kara

Senās Līvzemes sastāvā

Ogres apkaime ir bijusi apdzīvota jau pirms 3—5 tūkstošiem gadu; tas konstatēts pēc izrakumos atrastajiem akmens cirvjiem, keramikas lauskām u.c. priekšmetiem. Rakstiski Ogres apkaime pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikas 1206. gada līvu-vāciešu militārā konflikta aprakstā, kur pulcējušies lībiešu vadoņi, apspriežot kopējās kara gaitas. Domājams, ka pie Ogres upes (latīņu: fluvium Wogene) grīvas ir bijis viens no Daugavas lībiešu politiskajiem centriem, par ko liecina arheoloģisko izrakumu atradumi Ķentes kalnā. Otra senvēsturiska vieta ir Ogres Zilajos kalnos, kur arī senos laikos varētu būt atradusies lībiešu apmetne. Lībieši šajā apkaimē dzīvojuši jaukti ar latgaļiem.

Senākie iedzīvotāji

Par senāko apdzīvojumu vietām liecina divas senvēsturiskas vietas — Ķentes pilskalns, uz kura līdz 9. gadsimtam atradusies senču pils, kā arī Ogres Zilie kalni.

Ķentes pilskalns un apmetne ir ievērojamākais arheoloģijas piemineklis Ogres pilsētā. Šobrīd grantī pilnīgi noraktais kalns atradās pilsētas austrumu nomalē, teritorijā starp dzelzceļu un Ogres upi. Senvietai tautā saglabājušies vairāki nosaukumi — Vecā Rīga, Kanča kalns, Kamieļmugura. Senatnē kalna rietumu pusē bijis ezers. Visapkārt pilskalnam atradusies ap 2 ha liela apmetne. Par Ķentes kalnu saglabājies daudz nostāstu un teiku. Senākie iedzīvotāji te apmetušies jau 1.gt. p.m.ē., 5.—9. gadsimtā kalnā atradies pilskalns. Pilskalns piedzīvojis dramatiskas cīņas, trīs reizes tas ieņemts un nodedzināts. Pēdējo reizi iekarots 9. gadsimtā un pēc tam pamests uz visiem laikiem. Pilskalnā dzīvojuši gan balti, gan Baltijas somi, 5.—9. gadsimtā tas bijis nozīmīgs Daugavas lejteces centrs. No 1954. līdz 1958. gadam Ķentes kalnā notika plaši arheoloģiskie izrakumi A.Stubava vadībā, kuru laikā arheoloģiskais piemineklis tika pilnībā izpētīts. Pilskalns izveidots Zilokalnu augstākajā vietā, no divām pusēm nogāzes aprokot un nostāvinot. Spriežot pēc neizteiktā kultūras slāņa, šeit bijusi īslaicīga patvēruma vieta. Neliela viduslaiku kapsēta atradusies pie Ogres ietekas Daugavā. Pašlaik senvieta appludināta. Vēl vieni senkapi atradās pie Puigu mājām. Izrakumi šeit izdarīti 1954. gadā I.Cimermanes vadībā, izpētot 16.—17. gadsimta apbedījumus un atrodot arī agrāka perioda, 5.—6. gadsimta senlietas.

Daugavas krastā erozijas rezultātā pie Ciemupes atklājušās vairākas agrāk nezināmas senvietas. Pie "Čabu" mājām apmēram 600—800 m garā un 50—100 m platā joslā atradusies lībiešu ciema vieta. 1984. gadā tika veikti nelieli aizsardzības izrakumi A. Zariņa vadībā. Atrastās senlietas attiecināmas uz 11.—13. gadsimtu. Ciema rietumu daļā atrodas kapulauks, kas ievērojami postīts ar Pirmā pasaules kara ierakumiem un Daugavas krasta nobrukumiem. Apbedīšanas tradīcijas un senlietas liecina, ka te apglabāti ciemā dzīvojošie lībieši.

Vēlā dzelzs laikmeta lībiešu senkapi konstatēti arī pie pašas Ogres pilsētas robežas, bijušās Sprēstiņu muižas tuvumā. Spriežot pēc intensīvās apdzīvotības Ciemupes apkārtnē, šeit, teritorijā starp Lielvārdi un Ikšķili, vēlajā dzelzs laikmetā atradies lībiešu centrs

13. — 19. gadsimtā

Ogres dzelzceļa tilts pirms Otrā pasaules kara.

13. gadsimta sākumā Ikšķiles līvu pilsnovads (latīņu: castrum Ykescolae) piederēja bīskapa Alberta vasalim Konrādam no Meiendorpas. Pakāpeniski Daugavas līvus asimilēja letgaļi, un līdz pat 16. gadsimtam Ikšķiles pilsnovads ietilpa Rīgas arhibīskapijas „latvju galā". Livonijas kara laikā novads tika izpostīts un izlaupīts, pēc tam neilgu laiku bija Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijas sastāvā. Zviedru Vidzemes un Vidzemes guberņas laikā apvidus ietilpa Rīgas apriņķī.

1599. gada poļu revīzijās ir iezīmētas vairākas mājas pie Ogres upes ietekas Daugavā. Veidojoties administratīvajam iedalījumam, tagadējā Ogres pilsētas teritorija, ietilpa Ikšķiles pagastā. 1630. gadā karalis Gustavs II Ādolfs Ikšķiles muižu ar visām tai piederīgajām zemēm uzdāvināja Rīgas pilsētai.

Ap 1850. gadu Ogres pilsētas vietā atradās Ikšķiles muižai piederošās Enīšu, Svelmju, Šķīparu un Tūtes saimniecības. Satiksmi starp Rīgu un Ogri šajā laikā nodrošināja zirgu pasts.

Vasarnīcu kolonija

Stāvoklis būtiski mainījās pēc 1861. gada 12. septembra, kad tika atklāta Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa līnija. Rīdzinieki steidzās izmantot dzelzceļu, lai dotos ekskursijās uz skaistākajām Latvijas vietām šajā virzienā, tādām kā Ogri, Koknesi un citām. Neilgi pēc dzelzceļa atklāšanas Ogres upes labajā krastā uzbūvēja pirmo koka dzīvojamo māju, kurai drīz sekoja vairākas nelielas līdzīgas uzbūves mājas. Rīgas—Dinaburgas dzelzceļa sabiedrība no Rīgas pilsētas noīrēja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Jauno izpriecu vietu svinīgi atklāja 1862. gada maijā. Taču par Ogres dibināšanas gadu uzskata 1874. gadu, kad Rīgas pilsēta Ogres apkaimē sāka iznomāt privātpersonām pirmos gruntsgabalus vasarnīcu celšanai. Kopš 1875. gada Ogrē sākās intensīva vasarnīcu celtniecība; to skaits līdz Pirmajam pasaules karam sasniedza trīs simtus.

1884. gada rudenī nodibināja Ogres vasarnīcu koloniju (vācu: Kolonie Ogerpark). Pēc gada kolonijas biedru un Rīgas Pilsētas īpašumu pārvaldes sarunu rezultātā nolēma uz laiku atcelt pastāvošo nomas līgumu. Tā paša gada 7. maijā ar Ogres vasarnīcu īpašniekiem noslēdza individuālus nomas līgumus ar mantošanas tiesībām. Ogres vasarnīcu iedzīvotāji katru gadu maksāja nomas maksu, kā arī nelielu summu par ceļu, žogu un peldvietas uzturēšanu, sargiem par mājas uzraudzīšanu ziemas laikā un apriņķa policistam.

Peldētava Ogres upē ap 1900. gadu

Iesākumā vasarnieki peldējās pie dzelzceļa tilta vai augšup pa upi. Pirmā peldētava Ogres upē ierīkota 1888. gadā par Ogres kolonijas vasarnieku līdzekļiem, izlaužot akmeņaino grunti un padziļinot peldvietu līdz nepieciešamajam dziļumam. Lai aizklātu skatu, peldvietā ūdenī ierīkoja žogu no pītām krūmu klūgām. Kolonijas biedri uzstādīja savas koka peldu būdas, kuras kolonijai nepiederošām personām izmantot varēja atļaut vienīgi paši kolonisti. 1898. gadā kolonija noslēdza nomas līgumu par peldētavas izmantošanu, lai varētu tās lietošanai un apsaimniekošanai izstrādāt un apstiprināt atbilstošus noteikumus. Ar katru gadu kolonijas iedzīvotāju skaits pieauga un tika celtas jaunas vasarnīcas.

1897. gadā Rīgas akcionārs Frīdrihs Zommers vasarnīcu rajona nomalē uzbūvēja dzirnavas. Sākotnēji dzirnavās pārstrādāja vilnu un mala miltus, bet 1900. gada oktobrī no makulatūras un lupatām sāka ražot kartonu (papi).

1905. gada revolūcija un Pirmais pasaules karš

Ogrei negāja secen 1905.—1907. gada soda ekspedīcijas, kad asiņaini izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas aktīvistiem. Nošauto revolucionāru vidū bija arī sociāldemokrāti Fricis Dzelzsgalvis, Artūrs Piegāzs un citi. Revolūcijas laikā Ogrē darbojās nelegāls sociāldemokrātu pulciņš, kas savā darbībā aptvēra arī Ikšķili, Turkalni un Tīnūžus.

1908. gadā Rīgas Telefonu sabiedrības publiskajam tīklam pievienoja Ogri.

Pirmā pasaules kara laikā Ogre no 1915. gada līdz 1917. gadam atradās tiešā frontes tuvumā, 1915. gadā krievu karaspēkam atkāpjoties Rīgas virzienā. Ogres salā bija ierakumi, artilērijas šāviņi gandrīz pilnīgi iznīcināja Ogres apbūvi. Pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji bija aizklīduši bēgļu gaitās.

Latvijas Republikas sastāvā

Jansona kafejnīca Ogrē (celta 1909. gadā)

Latvijas brīvības cīņu laikā no 1919. gada janvāra līdz maijam Ogre pārmaiņus bija Stučkas valdības, vēlāk K. Ulmaņa valdības pārvaldībā. Pēc kara beigām Ogrē atjaunojās saimnieciskā dzīve. 1920. gadā pilsētā bija ap 600 iedzīvotāju, un atšķirībā no pirmskara perioda līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, t.i. savu pašvaldību, bet 1928. gada 25. februārī Ogrei tika piešķirtas pilsētas tiesības.

Pirmās Ogres pilsētas domes vēlēšanas notika 1928. gada 18. un 19. februārī, kurās no 1000 balsstiesīgajiem piedalījās 762 iedzīvotāji. Valdē ievēlēja 12 domniekus no trim sarakstiem: piecas vietas ieguva Apvienotais tirgotāju, vasarnīcu īpašnieku, darba inteliģences un rūpnieku grupas saraksts, četras vietas ieguva Apvienotā strādnieku, amatnieku un sīkražotāju grupa un trīs vietas Namsaimnieku, gruntsīpašnieku, tirgotāju, amatnieku un citu bezpartejisko pilsoņu saraksts.

1927. gadā Ogrei tika pievienota Mālkalne (vēlāk tur izveidojās Jaunogre). 1929. gadā pilsētai tika pievienota Grebsala jeb Jaunais parks un 1932. gadā, paplašinot pilsētas teritoriju R virzienā — Grīvas muižas rajons. Pilsētas statusa iegūšanas laikā (1928. gadā) Ogrē bija izveidojušies vairāki rūpnieciska rakstura uzņēmumi — to vidū J. Stārķa kokzāģētava Jaunogrē un Kalniņa kokzāģētava Pārogrē. No citiem uzņēmumiem minama E. Liepas papesfabrika, E. Zonnera ūdensdzirnavas Grebsalā un Ciņa cementa cauruļu un stabu lietuve Vecā parka rajonā. Šajā laikā Ogrē bija arī 26 dažādas pārtikas un rūpniecības preču tirgotavas, 4 apavu darbnīcas, 6 drēbnieku un 4 kalēju darbnīcas, 2 dārzniecības, 5 viesnīcas (pansijas), 2 restorāni, 2 tējnīcas; darbojās vairāk nekā 10 dažādas biedrības. Un tas viss pie nelielā iedzīvotāju skaita — 1300 pastāvīgo iedzīvotāju ziemā un apmēram 5000—10 000 iedzīvotāju vasarā.

Ogres peldētava 1930. gados

Tramplīns Ogres Zilajos kalnos 1941. gadā

Ievērojamākie objekti pilsētā bija:

• Ogres Kūrmāja (tagad LIAA Ogres biznesa inkubators un picērija, Brīvības ielā 32),
• A. Pudāna viesnīca restorāns "Esplanāde" (vēlāk Ogres 1. vidusskola, tagad mākslas skola, Brīvības ielā 11),
• 1861. gadā celtā Ogres dzelzceļa stacija, ēdnīca (Skolas ielā 1),
• K. Ausbika restorāns "Ogre" (tagad komunālo uzņēmumu kombināts, veikali Brīvības ielā 4),
• kooperatīvo un sabiedrisko organizāciju darbinieku atpūtas nams sanatorija "Saulstari" (Saulstaru ielā 2),
• P. Šīrona aptieka un peldu iestāde (tagad aptieka un veikali, Brīvības ielā 24),
• Meijersona pārtikas preču veikals (Brīvības ielā 2),
• Tautas nams (pēckara gados kultūras nams, Rīgas ielā 15),
• Luterāņu baznīca (Brīvības ielā 51).

Visus šos gadus atpūtnieku piesaistīšanas jomā spēcīgs konkurents Ogrei bija Jūrmala, kas vēlāk Ogri tomēr izkonkurēja savas smilšainās pludmales un mazāko postījumu dēļ. 1930. gadā uz Ogres upes krasta ierīkoja laipas un lēktuves, kā arī aizsprostu ūdens dziļuma regulēšanai. Pilsēta ieveda arī speciālo peldu nodokli, ko maksāja katrs pierakstītais vasarnieks. 1930. gadā Ogrē dzīvoja jau 1300 iedzīvotāju. Ogres Zilajos kalnos ierīkoja ziemas sporta centru ar 1934. gada 7. janvārī atklāto tramplīnu (lēktuvi) ar tiesnešu un skatītāju tribīni. Līdz 1940. gadam starp līdzīgiem Latvijas kūrortiem (Sigulda, Saulkrasti) Ogre bija izvirzījusies vadošajā vietā pēc kūrorta apmeklētāju skaita. Taču šajā jomā tā stipri atpalika no Jūrmalas, kurai bija izdevīgāki satiksmes apstākļi ar Rīgu.

Okupāciju laikā

Pēc Latvijas okupācijas Ogrē notika krasas pārmaiņas. Tika nacionalizēti visi restorāni, viesnīcas, pansijas, sanatorijas, tirdzniecības uzņēmumi u.c. To vietā pēc PSRS parauga sāka veidot centralizētas padomju tirdzniecības, rūpniecības u.c. organizācijas. Uz laiku šos procesus pārtrauca Otrais pasaules karš. Kara laikā Ogres pilsēta cieta samērā maz. Saspridzināts tika dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Vērmahta vienības Ogri atstāja 1944. gada 8.-9. oktobrī. Pēc kara sākās Ogres pilsētas "pārveidošana" atbilstoši padomju sabiedriskajai iekārtai. 1947. gadā Ogre kļuva par apriņķa centru, 1950. gadā Ogres apriņķi pārdēvēja par Ogres rajonu.

1960. gadu otrajā pusē Ogrē uzcēla trikotāžas kombinātu. Līdz ar to Ogre zaudēja kūrortpilsētas nozīmi, kļūdama par rūpniecības centru ar lielajam iedzīvotāju skaitam neatbilstošu, vāju infrastruktūru.