Ogre (upe)
- Šis raksts ir par Daugavas pieteku. Par citām jēdziena Ogre nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
- Šis raksts ir par Daugavas pieteku. Par citām jēdziena Ogrīte nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ogre (augštecē — Ogriņa, Ogrīte)[1] ir upe Latvijā, tek Madonas, Cēsu un Ogres novados. Upes kritums 222 m (1,18 m/km), vidējais caurplūdums grīvā 17,9 m³/s, maksimālais — 177 m³/s, minimālais — 2,1 m³/s.[2] Daļa upes ietilpst Ogres ielejas dabas parkā.
| Ogre | |
|---|---|
.jpg) | |
  izteka ieteka | |
| Izteka | Sivēniņš 56°58′45″N 26°6′26″E / 56.97917°N 26.10722°E |
| Ieteka | Daugava 56°48′39″N 24°36′6″E / 56.81083°N 24.60167°EKoordinātas: 56°48′39″N 24°36′6″E / 56.81083°N 24.60167°E |
| Caurteces valstis |  Latvija
|
| Garums | 188 km |
| Kritums | 222 m |
| Vidējā caurtece | 17,9 m³/s |
| Gada notece | 0,581 km³ |
| Baseina platība | 1730 km² |
| Galvenās pietekas | Līčupe, Aviekste |
 Ogre Vikikrātuvē
| |
Raksturojums Labot
Ogres izteka atrodas Vidzemes Centrālās augstienes Vestienas paugurainē Nesaules kalna pakājē,[3] tālāk caur augstieni tā plūst pa Augšogres pazeminājumu.[4] Tecējuma sākumā Ogre pa īsām pietekām uzņem Piebalgas pauguraines ezeru ūdeņus, pa Sustalu arī lielo Vecpiebalgas ezeru ūdeņus. Ogres posms starp Cirstiem un "Lācīšiem" ietilpst Vecpiebalgas aizsargājamo ainavu apvidū. Upe visā garumā līkumaina. Līdz Ērgļiem Ogre līkumo pa ieleju vai gravu ar stāvām nogāzēm, šeit tā ir visstraujākā. Krastos daudzviet dolomīta atsegumi. Pēc Līčupes ietekas Augšogres pazeminājums pāriet Viduslatvijas zemienes Madlienas nolaidenumā. Kalnrēžu dolomitizēta smilšakmens atsegums pie Rembates un Ogres dolomītu krauja pie bijušās Ogres kartona fabrikas ir aizsargājamie ģeoloģiskie objekti. Visu sezonu Ogre laivojama no bijušās Ogres HES (netālu no Baltavas stacijas), augstākā ūdenslīmenī no Ērgļiem, bet palos pat no Ineša pa Sustalu vai no Lielā Līdēra.[5] Ogres lejtecē palu laikā applūst Ogres pilsētas zemākās daļas.[6][7]
Pavisam Ogres baseinā ir 98 ezeri ar kopplatību 31,3 km², apmēram trešdaļu baseina platības aizņem meži. Pie ietekas Daugavā atrodas Ogres sala. Upē sastopami asari, raudas, līdakas, retāk sami un taimiņi; upes augštecē arī plauži, līņi, sapali, vēdzeles, zuši, vēži.[8] Pie Ogresmuižas atrodas viena no lielākajām stārķu ligzdošanas kolonijām Latvijā.[9]
Pietekas Labot
|
Kreisā krasta pietekas: |
Labā krasta pietekas: |
Nosaukums Labot
Ogres upes senais vārds lībiešu valodā bija Wogene, Woga, kas pirmo reizi rakstos pieminēts Indriķa hronikas aprakstā par 1206. gada līvu sacelšanos pret krustnešiem.[10] Upes nosaukums varētu būt saistāms ar vārdu voog — 'straume, plūsma, vilnis' vai voogama — 'plūst, tecēt, viļņot'.[11]
Attēlu galerija Labot
-
Gājēju tilts Ogres pilsētā
-
Ogres ieteka Daugavā
-
Kalnrēžu atsegums
-
Brāžu krāces Ērgļu pagastā
-
Ērgļu hidroelektrostacija
Atsauces Labot
- ↑ «Informācija par objektu: Ogre». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2016. gada 28. maijā.
- ↑ Latvijas daba. Rīga : Preses nams.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 282. lpp.
- ↑ Latvijas ģeogrāfijas atlants. "Jāņa sēta", 2020
- ↑ Copeslapa. Ogre
- ↑ Ogresnovads.lv. Ogres upe uz brīdi iziet no krastiem
- ↑ Kursors. RTU izstrādā digitālu risinājumu savlaicīgai plūdu prognozēšanai Ogres upē
- ↑ Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 650. lpp.
- ↑ Upesoga. Ogre
- ↑ «Indriķa hronikas citāts (X. 4.): Appropinquante die statuto Lyvones armati ad colloquium iuxta fluvium Wogene c colliguntur. Seniores eciam de castro Holme, tocius mali exquisitores, ad eos navigio ascendunt et applicantes ad castrum Ykescolae e ipsos secum vocant. Latviskojums: "Noliktajai dienai tuvojoties, līvi apbruņojušies sapulcējās pie Ogres upes uz sarunām. Arī Salas pils vecākie, visa ļaunuma ierosinātāji, devās kuģī uz augšu pie viņiem un, piestājuši pie Ikšķiles pils, aicināja šos sev līdzi".». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. janvārī. Skatīts: 2015. gada 8. maijā.
- ↑ Alvre P. Eesti ja liivi keeleaines Henriku Liivimaa kronikas. Keel ja kitjandus, 1985, Nr.1, lk.34. (igauniski)