Novgorodas Republika

Novgorodas Republika (krievu: Новгородская Pеспублика) jeb Novgorodas zeme (Новгородскаѧ землѧ), lokāli dēvēta par Dižs Novgorodas Kungs (krievu: Господин Великий Новгород), bija Novgorodas pilsētvalsts, kas izveidojās pēc Rurikoviču dinastijai piederošo Novgorodas kņazu varas sairuma.

Новгородская Pеспублика Novgorodas Republika [[Kijivas Krievzeme|←]] 1136 – 1478 [[Pleskavas Republika|→]]   [[Maskavija|→]]   → Karogs Ģerbonis Location of Novgorodas Republikas Novgorodas Teritorija 1400. gadā Pārvaldes centrs Novgoroda Valoda(s) sennovgorodas dialekts, Baznīcslāvu valoda Reliģija Austrumu Pareizticīgā baznīca Valdība Jauktās pārvaldes Republika Likumdevējs Novgorodas veče Bajāru padome Vēsturiskais laikmets Viduslaiki  - Dibināta 1136  - Likvidēta 1478

Novgorodas Republika Kijivas Krievzemes kartē pirms mongoļu iebrukuma

Vēsture

Pēc tam, kad 1136. gadā novgorodieši padzina kņazu Vsevolodu, augstākā Novgorodas varas institūcija bija tautas sapulce — veče, bet izpildvara piederēja Bajāru padomei, amatpersonas bija vēlētas. Sākotnēji karaspēku vadīja no malas pieaicināts kņazs, bet vēlāk večes ievēlēts tūkstošnieks.

1236. gadā Novgorodas veče par kņazu aicināja 16 gadus veco kņazu Aleksandru Jaroslavoviču, kura tēvs kņazs Jaroslavs Vsevolodovičs 1238. gada kļuva par Vladimiras lielkņazu un Zelta Ordas vietvaldi mongoļiem pakļautajās krievu zemēs. 1240. gada vasarā pie kaujā pie Ņevas upes novgorodieši sakāva zviedru sirotājus, 1240. gada rudenī ieņēma Izborsku un Pleskavu, bet 1242. gadā Ledus kaujā uzvarēja vācu bruņinieku un igauņu karaspēku.

Romas pāvests Inocents IV 1248. gadā vērsās pie Novgorodas kņaza (vēstules tekstā latīņu: Alexandro, illustri regi Nougardiae — "apgaismotā Naugardijas karaļa Aleksandra") ar piedāvājumu pievienoties Romas katoļu baznīcai un kopīgi uzsākt cīņu pret mongoļiem, 1251. gadā Novgorodā ieradās divi citi katoļu baznīcas legāti ar pāvesta bullu, tomēr Aleksandrs pārdomāja un kļuva par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un mongoļu hanu vietvaldi visā Krievzemē.

Pēc lielkņaza Aleksandra nāves Zelta Ordas vietvaldis 1268. gadā uzdeva Novgorodas kņazam Jaroslavam Jaroslavičam organizēt karagājienu uz Dāņu Igauniju, taču krievu karaspēks cieta neveiksmi Rakveres kaujā un atkāpās uz krievu zemēm. Zelta Ordas virsvaras laikā 14. gadsimtā par Novgorodas kņaziem aicināja Tveras kņazus. 1327. gadā Maskavas kņazs Ivans I Kaļita apspieda Tveras sacelšanos pret Zelta Ordas nodokļu ievācējiem un 1328. gadā kļuva par Novgorodas kņazu. Pēc Tveras kņazu krišanas nežēlastībā Novgorodā dominēt sāka Maskavas lielkņazi. 15. gadsimtā Novgoroda pārvaldīja lielu teritoriju no Pleskavas zemēm rietumos līdz Maskavas zemēm austrumos un no Ingrijas ziemeļos līdz Volgas augštecei dienvidos.

Lietuvas—Maskavijas karu laikā 1449. gadā Maskavija piespieda Novgorodai atteikties no savienības ar Lietuvas dižkunigaitiju. 1478. gadā Maskavas lielkņazs Ivans III uzvarēja Novgorodas karaspēku un pievienoja to saviem valdījumiem. 1510. gadā Maskavas lielkņazs Vasilijs III padzina Novgorodas un Pleskavas večes. Livonijas kara laikā 1570. gadā cars Ivans IV sarīkoja Novgorodas slaktiņu, kurā nogalināja līdz 60 000 nepakļāvīgo novgorodiešu.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Novgorodas Republika.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)