Atvērt galveno izvēlni

Ņevas kauja (krievu: Невская битва, zviedru: slaget vid Neva) ir Novgorodas pirmajā hronikā minēta kauja, kas it kā notika Ņevas upes krastā starp skandināvu sirotājiem un Zelta Ordai pakļautās Novgorodas republikas karaspēkiem Somijas krusta karu laikā. Hronika kauju datē ar 1240. gada 15. jūliju.

Ņevas kauja
Daļa no Somijas krusta kariem
Facial Chronicle - b.06, p.028 - Battle of Neva.png

Ņevas kauja kādā no krievu 16. gadsimta otrajā pusē radītajām hronikām.
Datums1240. gada 15. jūlijs
VietaŅevas upes krasts pie Ustjižoras, Ingrija
IznākumsNovgorodas karaspēka uzvara
Karotāji
Novgorodas zeme (Zelta Ordas vasaļvalsts)zviedri, norvēģi, somi
Komandieri
Novgorodas kņazs Aleksandrs?
Zaudējumi
apmēram 20nezināms skaits, kritušie dižciltīgie esot aizvesti divos kuģos

Rietumu vēsturnieki šo kauju uzskata par izdomātu, jo tā nav pieminēta nevienā no zviedru un citu Eiropas valstu hronikām. Īpaši daudz jautājumus izraisa pilnīga zviedru hroniku klusēšana, kurās rūpīgi reģistrētas pat sīkākās sadursmes, ieskaitot zaudētās.[1] Arī divās citās līdz mūsu dienām nonākušajās šā laika perioda krievu hronikās — Laurentija hronikā un Hipatija hronikā, par Ņevas kauju nekas nav teikts.

PriekšvēstureLabot

No Ērika sāgas zināms, ka aptuveni 997. gadā Lādogas pilskalnam uzbrucis norvēģu vikings Ēriks Hākansons, kas sagrāvis senāko varjagu cietoksni. 1019. gadā zviedru vikingu princese Ingegerda pēc precībām ar rūsu Novgorodas ķēniņu Jarisleifu (Jaroslavu Gudro) pūrā ieguva Aldeigjuborgas zemi, par vietvaldi ieceļot savu radinieku zviedru jarlu Regnvaldi Ulfsonu. Regnvalda dēls Eilivs bija Lādogas vietvaldis pēc viņa nāves. Mūra cietoksni pēc Novgorodas hronikas ziņām 1116. gadā dibinājis Lādogas vietvaldis Pāvils.[2] 1142. gadā Lādogas cietoksnim uzbruka zviedru karaspēks ķēniņa un bīskapa vadībā. Pēc 14. gadsimtā uzrakstītās senākās zviedru Ērika hronikas un Lībekas Detmāra hronikas krusta karagājiens uz Somijas dienvidu daļu (Hēmi) notika periodā starp 1238./1239. gadu un 1248.-1250. gadu.[3] Tiešais krusta kara iemesls bija Hēmes apgabala iedzīvotāju tavastiešu (taffwesta) sacelšanās pret katoļu ticību un zviedru virsvaru 1230. gados.[4] Zviedru krustneši apspieda sacelšanos un kādā pilskalnā uzcēla Tavastijas pili (taffwesta borg).

Kaujas apraksti un to kritikaLabot

Pirmā Novgorodas hronikaLabot

Vienīgais avots ir 14. gadsimtā uzrakstītā Pirmā Novgorodas hronika, kurā minēts, ka zviedri kopā ar norvēģiem un somiem Tavastijas bīskapa Spiridona[5] vadībā ieradās ar kuģiem un apmetās pie Ižoras upes ietekas, gatavojoties uzbrukt Ladogas cietoksnim. Novgorodieši kņaza Aleksandra vadībā negaidīti uzbruka viņu apmetnei un nogalināja daudz pretinieku. Kritušo augstmaņu līķus aizveda ar diviem kuģiem, bet pārējos apbedīja kopējā kapā. No novgorodiešiem kaujā krita Konstantīns Lugotiničs, Jurjata Piņaščiničs, Namests Dročilo, Koževniča dēls Nezdilovs un citi, kopā ap 20 .[6] Ivana IV valdīšanas laikā hronikas aprakstu turpināja bagātīgi papildināt ar izdomājumiem.[7]

Šajā ziņojumā nav minēti nedz pretinieka mērķi, nedz to skaits vai kaujas apraksts. Tekstā redzamas dažas dīvainas nianses — zviedri ieņem atkāpšanās gadījumā teju pašnāvnieciskas pozīcijas, jo upe paliek viņu aizmugurē. Zviedriem ir kuģi, taču viņi rīcība ir agresīvi pasīva, — izveidojuši nometni, tie nekur nedodas, bet gaida uzbrukumu.[1]

Aleksandra Ņevska dzīves apraksta biļinaLabot

Krievu vēsturnieki kaujas aprakstu nereti balsta arī uz Ņevskas Aleksandra dzīves biļinu, kas radīta vismaz gadsimtu pēc aprakstītajiem notikumiem. Taču, līdzīgi citām biļinām, šī "hronika" ir vienīgi uz izdomājumiem un mītiskiem sižetiem balstīts sacerējums. Tomēr uz šīs pasakas pamata Krievijā ir radies savdabīgs valstisks Aleksandra Ņevska kults. Tās autors gandrīz vārds vārdā atkārto kāda sacerējuma fragmentu, kurā stāstīts par citu pareizticīgās baznīcas svēto — Pleskava kņazu Daumantu. Arī Daumantu pavada neliela karadraudze, tas cīnās ar pretinieku vadoni un ievaino tā seju, un sakautais ienaidnieks bēg, iekraujot savus kritušos kuģos. Akadēmiķis un atzīts senkrievu literatūras pētnieks Dmitrijs Lihačevs rakstīja, ka "svētā Ņevas Aleksandra uzvedības īpatnības mehāniski ir pārnestas" no viņa dzīves apraksta uz Pleskavas Daumanta dzīves aprakstu.[8]

Aleksandra dzīves apraksta autors savu vēstījumu par kauju papildina ar "sešiem drošsirdīgiem vīriem". To varoņdarbi ir tik acīmredzami izdomāti, ka, krievu vēsturnieka un rakstnieka Aleksandra Ņesterova vārdiem, "pilnībā atklāj sacerētāju kā ļoti civilu personu, kas savā dzīvē nebija turējis rokā neko smagāku par zoss spalvu".

PretrunasLabot

Šāda nozīmīga karagājiena gatavošana būtu prasījusi ilgāku laika posmu, mobilizējot gan cilvēku, gan materiālos resursus. Savukārt zviedru aristokrātijas bojāeja, kaunpilna atlikušā karaspēka atgriešanās mājup nevarēja palikt nepamanīta oficiālajos dokumentos vai vismaz tautas folklorā. Taču, šķiet, zviedri par kauju neko nezināja un līdz ar to neko neminēja par šo sakāvi.

Pēkšņa uzbrukuma laikā gūstekņu parasti bija krietni vairāk nekā kritušo. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā laikā pretiniekus, īpaši augstdzimušos, centās sagūstīt, lai vēlāk iegūtu bagātu izpirkumu. Taču ne Novgorodas hronikā, ne mitoloģizētajā Ņevska dzīvesstāstā nav minēts neviens gūsteknis, kurus varonis Aleksandrs Jaroslavovičs ar triumfu būtu pārvedis uz Novgorodu.

Apjomīgajā Laurentija hronikā pieminēti vien divi, hronista domām ievērības cienīgi, 1240. gada notikumi — meitas Marijas piedzimšana Aleksandra Ņevska tēvam Jaroslavam Vsevolodovičam un Kijevas krišana mongoļu iebrukuma laikā. Grūti iedomāties, ka hronistam kņaza Jaroslava meitas piedzimšana būtu svarīgāka par viņa dēla spožo uzvaru.

Nav zināms, kurš būtu varējis komandēt zviedru karaspēku. Sākotnēji pastāvēja versija, ka tas bijis vēlākais jārls Birgers Magnusons. Patlaban par vadoni tiek saukts Ulfa Farsi, taču neviens no šiem pieņēmumiem nav vēsturiski pierādāms. Novgorodas hronika piemin vienu bojāgājušo zviedru vadoni Spiridonu. Savukārt, saskaņā ar Aleksandra dzīves apraksta sacerētāja teikto, Spiridons bija nevis zviedru, bet novgorodiešu vadonis, kurš svētījis Aleksandru pirms kaujas.

Padomju un vēlāk arī Krievijas vēsturnieki pārsvarā ir vienisprātis, ka "Ņevas kaujai" bija "liktenīga vēsturiska nozīme"[9]un, pateicoties šai uzvarai, viņš izglāba ne tikai Novgorodu, bet arī citas tolaik Zelta Ordas sastāvā esošās kņazistes. Taču, kā lai izskaidro novgorodiešu nepateicīgo rīcību, kuri dažus mēnešus pēc "kaujas" pazina savu glābēju? Acīmredzot, vai nu viņa līdzgaitnieki par Aleksandra pašuzupurēšanos un varonību neko nezināja, vai arī to uzreiz aizmirsa.

Laika posmā no 1222. līdz 1248. gadam Zviedrijā notika pilsoņu karš, un maz ticams, ka šādā situācijā Zviedrija būtu spējīga veikt plaša mēroga iebrukuma. Kaut hronikā zviedri un norvēģi minēti kā sabiedrotie, abas valstis līdz 1249. gadam atradās karastāvoklī. Ja konflikts patiesi bija noticis, tad runa var iet vienīgi par nelielu pierobežas sadursmi, kura politisku un ideoloģisku iemeslu dēļ tika pārspīlēta. Saskaņā ar citu versiju, Aleksandrs uzbruka nevis zviedru karaspēkam, bet tirgotāju apmetnei. Tirgotāju delegācijas nebija retums, un šādā uzbrukumā jaunais kņazs būtu cerējis iegūt vieglu slavu un naudu. Tas izskaidro, kāpēc krievu puse bija skaitliski neliela, kā arī to, kamdēļ zviedri tik ilgi nepameta nometni, to nenostiprināja un nepaspēja apbruņoties.[1]

Notikumi pēc 1240. gadaLabot

Slaveno titulu Ņevas Aleksandrs kņazs ieguva nevis dzīves laikā, bet tikai 16. gadsimtā kārtējā Aleksandra biogrāfijas redakcijas laikā. Savukārt novgorodieši Aleksandru pēc viņa nāves nepieskaitīja pie "svētajiem". Šo titulu kņazam pareizticīgā baznīca piešķīra pusotru gadsimtu vēlāk Vladimirā, kuras iedzīvotājus no ienaidniekiem viņš nekad netika glābis.

Jau dažus mēnešus vēlāk Aleksandru izraidīja no Novgorodas, kas kalpoja par vienu no iemesliem Tērbatas bīskapa Hermaņa no Bukshēvdenas vadītā Livonijas karaspēka iebrukumam Pleskavas zemē un Ingrijā 1240. gada rudenī. Tērbatas bīskapija jau ilgstoši bija iesaistīta karos ar Novgorodas republiku, tagad tajos tika iesaistīts arī Livonijas ordenis un Dānijas karaļa vasaļi Ziemeļigaunijā.

Vairākus gadus pēc mīklainās kaujas zviedri pakļāva somugru cilti jāmitus (senkrievu hronikās kā "емь"), kuri agrāk maksāja nodokļus Novgorodai. Šo karagājienu vadīja jārls Birgers. Aleksandra vadītais atbildes uzbrukums jāmitiem 1256. gadā nebija veiksmīgs. Zviedri turpināja virzīties austrumu virzienā, un tie nostiprinājās Somijā, aizejot līdz novgorodiešu sabiedrotajiem karēļiem. Tādējādi tā laika notikumu kontekstā krievu vēsturnieku izslavētā "kauja" Novgorodai nedeva nekādu labumu.

1244. gada 15. jūlijā pāvests Inocents IV iecēla bīskapu Modenas Vilhelmu par savu legātu ne vien Livonijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un Lietuvā, bet arī Somijā un citās jaunkristītajās Baltijas jūras reģiona zemēs. 1255. gada 3.augustā pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma atļāva viņam iecelt īpašu bīskapu Haseldorfas Frīdrihu Votzemes, Ingrijas un Karēlijas pagāniem, kas izteikuši vēlēšanos pāriet katoļos.

Ilgstošu cīņu gaitā par virskundzību Lādogā tā piederēja gan Novgorodai un Krievijai, gan Zviedrijai. 1611. gadā zviedri sagrāba Novgorodu un piedāvāja kapitulācijas noteikumus, balstoties uz agrāk noslēgtajiem līgumiem. Noteikumi garantēja Novgorodas nedalāmību, brīvu tirdzniecību starp abām valstīm, gūstekņu apmaiņu bez izpirkuma, kā arī tur dzīvojošo iedzīvotāju īpašumu un tiesības. Tika aizliegts izvest novgorodiešus uz Zviedriju, kā arī aizturēt zviedrus Krievijā. 1617. gadā krievi bija spiesti atteikties no Ingrijas par labu zviedriem, bet Lielā Ziemeļu kara rezultātā (1700—1720) tā galīgi nonāca Krievijas sastāvā.

LiteratūraLabot

  • Basil Dmytryshyn, Medieval Russia 900-1700. New York: Holt, Rinehart and Winston, 1973.
  • John France, Western Warfare in the Age of the Crusades 1000-1300. Ithaca, NY: Cornell University Press, 1999.
  • Нестеренкo Александр. Александр Невский. Кто победил в Ледовом побоище. Издательский дом: Олма-Пресс. 2006. ISBN 5-224-05482-6

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Невский пропект. Евгений Понасенков. Журнал "Комерсанть Власть" N°16 от 28.04.2008, стр. 53
  2. Новгородская первая летопись старшего и младшего изводов. — М.-Л.: Издательство Академии Наук СССР, 1950. с. 196—205 «В лѣто 6580 [1072] — в лѣто 6634 [1126]» (krieviski)
  3. Ērika hronikas fragments par karagājienu uz Tavastiju (zviedriski)
  4. Pāvesta Gregorija IX vēstule par sacelšanos pret baznīcu Tavastijā (latīniski)
  5. Daži vēsturnieki uzskata, ka krievu hronikās vēlāk minētais Spiridons ir jarls Birgers, skat. Riasanovsky, Nicholas V.: A History of Russia. Oxford 1993.
  6. hronikas teksts; (krieviski)
  7. "Battle on the Neva" (angliski)
  8. Дмитрий Сергееевич Лигачёв.Повести и сказания девней Русию Издательство Диля. 2001. ISBN 5-8147-0191-6 Nepareizs ISBN, стр. 13
  9. [Юрий Константинович Бегунов. Александр Невский и Невская битва. На страже Родины. Л. б 1990., стр. 73

Skatīt arīLabot