Nikolajs Ščorss

Nikolajs (Mikola) Ščorss bija ukraiņu partizānu un sarkangvardu vienību komandieris, pēc tam Sarkanās armijas divīzijas priekšnieks Krievijas pilsoņu kara laikā.

Nikolajs Ščorss krievu: Николай Александрович Щорс ukraiņu: Микола Олександрович Щорс Personīgā informācija Dzimis 1895. gada 6. jūnijā Snovska, Veļikijščimeļas pagasts, Čerņigovas guberņa, Krievijas Impērija Miris 1919. gada 30. augustā Belošici, Ovručas apriņķis, Volīnijas guberņa

Militārais dienests Dienesta pakāpe podporučiks Valsts Krievijas Impērija (1914—1917) Ukrainas SPR (1918—1919) Komandēja 1. ukraiņu padomju divīzija 44. strēlnieku divīzija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš

Ģimene

Piedzima 1895. gadā Snovskā. Tēvs Aleksandrs bija baltkrievu izcelsmes zemnieks, kurš pārcēlies uz Snovsku no Minskas guberņas. Tēva pirmā sieva Aleksandra, dzimusi Tabeļčuka, N. Ščorsa māte, arī bija baltkrieviete, viņas tēvs vadīja baltkrievu arteli Čerņigovščinā. No tēva pirmās laulības N. Ščorsam bija brālis un trīs māsas un vēl divi pusbrāļi un trīs pusmāsas no tēva otrās laulības. N. Ščorsa māte nomira grūtniecības laikā.

Dienesta gaitas

No 1905. līdz 1909. gadam mācījās draudzes skolā, pēc tam iestājās kara feldšeru skolā Kijivā, kuru pabeidza pēc 4 gadiem un pēc sadalījuma nokļuva Viļņas kara apgabala karaspēkā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, artilērijas diviziona sastāvā atradās pie Viļņas, kur kaujā tika ievainots, nosūtīts ārstēties. Pēc izveseļošanās iestājās Viļņas karaskolā (1915), kura tobrīd bija evakuēta uz Poltavu. 1916. gadā pabeidza karaskolu praporščika pakāpē un devās uz aizmugures karaspēka vienībām Simbirskā.

1916. gada rudenī pārcelts 84. kājnieku divīzijas 335. Anapas pulkā (Dienvidrietumu fronte), kur uzdienējās līdz podporučika pakāpei. 1917. gada beigās Ščorss saslima, iespējams, ar tuberkulozi, ārstējās Simferopolē un 1917. gada decembrī komisionēts (atvaļināts) no armijas veselības dēļ. 1918. gada sākumā atgriezās dzimtajā Snovskā.

Krievijas Pilsoņu karā

Vācijas Impērijas un Austroungārijas Impērijas 1918. gada martā—aprīlī ieņemtā teritorija (zaļā krāsā)

1917. gada novembrī ukraiņu apdzīvotajās guberņās tika pasludināta Ukrainas Tautas Republika, 1918. gada pavasarī lielu tās daļu bija ieņēmis Vācijas karaspēks. Šajā laikā Vācijas ieņemtajās zemēs un tām tuvajā teritorijā tika veidotas partizānu vienības karadarbībai pret Vācijas armiju. Šāda vienība 1918. gada martā izveidota Čerņigovas guberņas Semjonovkā, par tās komandieri ievēlēja Ščorsu. Šī vienība — ap 300...350 cilvēku — devās uz Zlinkas apvidu, kur iesaistījās sadursmēs ar ģenerāļa Hofmana vienībām, pēc tam atkāpās uz Uņeču, kuru kontrolēja Padomju Krievija. 1918. gada 28. aprīlī ar vāciešu atbalstu padzīta Ukrainas Centrālā Padome un izveidota Ukrainas Valsts, kuras valdība un boļševiku valdība noslēdza pamieru, pēc kura visi Padomju Krievijā esošie ukraiņu militārie veidojumi, tostarp Ščorsa vienība 1918. gada maijā, tika izformēti.

1918. gada maijā—jūnijā Ščorss ieradās Maskavā, septembrī atgriezās Uņečā un Visukrainas Centrālās kara revolucionārās komitejas uzdevumā sāka veidot pilnvērtīgu karaspēka vienību no šajā apvidū jau pastāvošajām partizānu un sarkangvardu vienībām un brīvprātīgajiem, iespējams, veikta arī mobilizācija. Par Ščorsa veidotā pulka dzimšanas dienu kļuva 1918. gada 11. septembris, kad tam izvēlēts Boguna vārds. 1918. gada oktobrī pulkā bija 1000 cilvēku, un to ar 3. numuru iekļāva 1. ukraiņu padomju divīzijā. Ščorss komandēja šo pulku oktobrī un novembrī, no novembra — 2. brigādi 1. ukraiņu padomju divīzijā, kura 1918. gada ziemā ieņēma Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas spēku kontrolēto Kijivu, Čerņigovu, Fastovu (novembrī—decembrī Direktorija gāza Ukrainas Valsts Skoropadska režīmu). No 1919. gada 5. februāra Ščorss bija Kijivas komandants, no 6. marta līdz 15. augustam komandēja 1. ukraiņu padomju divīziju, kura padzina Direktorijas spēkus no Žitomiras, Viņņicas, Žmerinkas, piedalījās kaujās pret Direktorijas spēkiem apvidū Sarni—Rovno—Brodi—Proskurova, 1919. vasarā aizstāvējās pret Petļuras un poļu spēkiem apvidū Sarni—Novograda-Volinska—Šepetovka.

Kopš 1919. gada 21. augusta Ščorss komandēja 44. strēlnieku divīziju, kura aizsargāja Korosteņas dzelzceļa mezglu, ļaujot veikt Kijivas evakuāciju un izkļūt no ielenkuma 12. armijas Dienvidu grupai. 31. augustā Kijivu ieņēma Deņikina armija.

44. strēlnieku divīzijas atkāpšanās no Korosteņas sākta laikā, kad no rietumiem virzījās poļi, no dienvidrietumiem — petļurieši, no dienvidiem — deņikinieši. Atkāpšanās laikā divīzijai notika kaujas ar petļuriešiem. Ščorss gāja bojā 1919. gada 30. augustā pēc ievainojuma galvā pie Belošiciem netālu no Korosteņas.

Nāves apstākļu noskaidrošana

Pēc bojā ejas Ščorsa līķis bez sekcijas un medicīniskās pārbaudes nosūtīts uz Korosteņu, tad ar bēru vilcienu nogādāts Kļincos, kur notika atvadu ceremonija. Kļincos līķis iebalzamēts un aizlodēts cinka zārkā, pēc tam aizvests uz Samaru, kur 1919. gada 12. vai 14. septembrī Ščorsu tajā pašā zārkā apglabāja kapsētā. Vēlāk, kad Ščorsa tēls tika izmantots padomju masu kultūrā, Ščorsa kapa atrašanās vieta nebija plaši zināma.

Pēc oficiālās versijas, Ščorsu ievainoja pretinieka šauta lode. Šī versija balstīta uz Ivana Dubovoja, Ščorsa vietnieka, un Kazimira Kvjateka, Boguna pulka komandiera, liecībām — abi atradās ievainotā Ščorsa tuvumā. 1937. gada augustā Iekšlietu Tautas komisariāta iestādes arestēja I. Dubovoju, izmeklēšanas gaitā Dubovojs paziņoja, ka viņš nogalināja Ščorsu personīga naida dēļ un vēlēdamies ieņemt divīzijas priekšnieka amatvietu. 1938. gadā K. Kvjateks no cietumu uzrakstīja iesniegumu PSRS iekšlietu Tautas komisāram N. Ježovam, kurā paziņoja, ka tur aizdomās Dubovoju par Ščorsa noslepkavošanu. Taču tiesā Dubovojs netika apsūdzēts Ščorsa slepkavībā. Dubovojam un Kvjatekam — abiem ar apsūdzībām par sazvērestību 1938. gada vasarā izpildīts nāvessods.

Ščorsa kapavieta atrasta 1949. gadā. Jau kopš 20. gadiem kapsētas vietā atradās rūpnīca. 1949. gada 16. maijā veikta ekshumācija, cinka zārks ar Ščorsa līķi nogādāts vietējā tiesu medicīnas ekspertīzes nodaļā. Zārks tika atvērts, līķis bija labi saglabājies, tāpēc Ščorss tika atpazīts. Ekspertīzes rezultātā secināts, ka Ščorss ievainots ar lodi, kas, izšauta no vītņota šaujamieroča, iegājusi pakauša labajā daļā un izgājusi kreisā paura kaula apvidū. Novērtētais attālums, no kura veikts šāviens — 5...10 soļi.

Ir izteikti vairāki minējumi par Ščorsa slepkavības veicēju, par slepkavības iemesliem, kā arī slepkavības patieso apstākļu iespējamajiem noklusēšanas motīviem.

Personīgā dzīve

Uņečā Ščorss satika Frumu Haikinu — vietējās Ārkārtas komisijas darbinieci un revolucionārās komitejas locekli. Viņi kļuva par dzīvesbiedriem, ziņu par oficiālas laulības noslēgšanu nav. Haikina atradās blakus Ščorsam viņa kauju gaitās Ukrainā, viņas stāvoklis karaspēkā nav skaidrs, iespējams, pulkā, pēc tam divīzijā viņa veica čekistu darbu. Pēc Ščorsa bojāejas Haikina piedzemdēja viņu meitu, dzīvoja Samarā, pēc tam Maskavā, piedalījās Ščorsa popularizēšanā, sākot ar 1935. gadu, atpazina Ščorsu viņa ekshumācijā.

Masu kultūrā

N. Ščorss nebija plaši pazīstams, līdz 1935. gadā Staļins deva režisoram Dovženko norādījumu uzņemt filmu par Šcorsu. 1939. gadā sāka rādīt filmu "Ščorss", pēc kā agrāk mazpazīstamais karavadonis Padomju Savienībā kļuva ļoti populārs. 30. gadu otrajā pusē radīta dziesma par Ščorsu, dzejnieks — Mihails Golodnijs, komponists — Matvejs Blanters. Ščorss attēlots daiļliteratūrā.

Piemiņa

Piemineklis N. Ščorsam Kijivā. Uzstādīts 1954. gadā, 2023. gadā demontēts

Ščorsa vārdā bija nosaukti vairāki ciemi Ukrainā, mūsdienās tie pārdēvēti. No 1935. līdz 2016. gadam Snovskas nosaukums bija Ščorsa. Ščorsa vārdā bija nosaukta Kara medicīnas skola Ļeņingradā, no 1937. līdz 2004. gadam — Zaporižjas apgabala ukraiņu muzikāli dramatiskais teātris.

Ščorsa vārdā nosauktas ielas un parki vairākos desmitos Padomju Savienības pilsētu.

Ščorss attēlots padomju pastmarkās un skulptūrās:

• piemineklis Žitomirā (1932), 1941. gadā iznīcināja vācieši, vairs netika atjaunots;
• piemineklis Kļincos (1952);
• piemineklis Kuibiševā (1953), uz kapavietas;
• piemineklis Kijivā (1954), demontēts 2023. gadā;
• pieminekļi Brjanskā, Uņečā, Zlinkā;
• biste Kovilkinā (1963);
• biste Čerņigovā (1977), demontēta 2015. gadā;
• piemiņas zīme Belgorodā (1981)
• biste Grodnā (1983);
• biste Kuibiševā (198-);