Oleksandrs Dovženko (ukraiņu: Олександр Петрович Довженко, dzimis 1894. gada 10. septembrī, miris 1956. gada 25. novembrī) bija ukraiņu izcelsmes padomju kinorežisors, producents un scenārists. Dovženko mūsdienās, kopā ar Sergeju Eizenšteinu, Dzigu Vertovu un Vsevolodu Pudovkinu, tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem agrīnajiem padomju kinorežisoriem. Vairākas viņa filmas pēta Ukrainas identitāti un vēsturi.[1]

Oleksandrs Dovženko
Олександр Довженко
Oleksandrs Dovženko
Dzimis 1894. gada 10. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Sosnicja, Čerņigovas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1956. gada 25. novembrī (62 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Peredelkino, Maskavas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Nodarbošanās kinorežisors, scenārists
Darbības gadi 1926—1956

Viņa režisēto filmu "Zeme" (Земля, 1930) uzskata par vienu no visu laiku labākajām mēmajām filmām. Tā ir daļa no Dovženko "Ukrainas triloģijas" filmām, kur vēl ietilpst Zvenigora (Звeнигopа, 1928) un Arsenal (Арсенал, 1929). 1932. gadā uzņēmis skaņu filmu ukraiņu valodā "Ivans" (Iвaн), kā rezultātā viņu PSRS kritizēja par ukraiņu nacionālismu.[2]

1935. gadā Dovženko pabeidza filmu "Aerograda" (Аэроград). Staļins šo projektu bija apstiprinājis, bet "ieteicis", ka Dovženko nākamajam projektam vajadzētu būt biogrāfiskai filmai par Ukrainas sarkano karavadoni Mikolu Ščorsu. Strādājot pie šīs filmas, Dovženko nācās saskaņot katru epizodi. Filma "Šcorss" (Щорс) iznāca 1939. gadā. Dovženko apbalvoja ar Staļina prēmiju (1941).

Kara laikā, 1943. gadā, Dovženko sarakstīja scenāriju par karu Ukrainā Украина в огне. To aizliedza un Dovženko nosodīja par iespējamo "apslēpto nacionālistisko noskaņojumu".[3] Lavrentijs Berija jau 1940. gadā bija pavēlējis izmeklēt Dovženko lietu, pārbaudīt korespondenci, izsekot, noklausīties telefona sarunas. Stingrā cenzūras uzraudzībā iznāca Dovženko filma "Mičurins" (Мичурин, 1948).[4] 1951. gadā tika pārtraukta Dovženko darba Прощай, Америка! filmēšana (filma atjaunota 1996. gadā).

Pēc Staļina un Berijas nāves Dovženko vajāšana pierima un viņš atkal varēja pievērsties darbam. Viņš uzsāka divus projektus — Gogoļa romāna "Tarass Buļba" adaptāciju filmai un rakstīja scenāriju filmai "Poēma par jūru" (Поэма о море), bet nepabeidza šos darbus. 1956. gada 25. novembrī Dovženko nomira no sirdslēkmes. Divus viņa darbus ("Poēma par jūru" un Повесть пламенных лет) pabeidza Dovženko sieva, aktrise un režisore Jūlija Solnceva.[3] Par scenāriju filmai "Poēma par jūru" Dovženko pēc nāves apbalvoja ar Ļeņina prēmiju.

Pēc Dovženko nāves, 1957. gadā, viņa vārdā — par Dovženko kinostudiju — tika nosaukta kinostudija Kijivā, kurā viņš bija strādājis. Dovženko apglabāts Novodevičjes kapsētā Maskavā.

  1. «Aleksandr Dovzhenko | Soviet director | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-05-04.
  2. «Dovzhenko, Oleksander». www.encyclopediaofukraine.com. Skatīts: 2023-05-04.
  3. 3,0 3,1 «ДОВЖЕНКО, АЛЕКСАНДР ПЕТРОВИЧ». энциклопедия Кругосвет.
  4. «Alexander Dovzhenko». Encyclopedia.com.

Ārējās saites

labot šo sadaļu