Neapoliešu valoda

Neapoliešu valoda (neapoliešu: lengua napulitana, napulitane) ir galvenokārt Itālijas Abruco, Apūlijas, Bazilikatas, Lacio, Kampānijas, Markes un Molizes reģionos izplatīta romāņu grupas valoda, ko prot no aptuveni 5 līdz 8 miljoniem cilvēku. Valodai Itālijā nav oficiāla statusa un tā netiek pasniegta skolās. Visos minētajos reģionos lielākajā daļā dzīves jomu dominē itāļu valoda, taču neapoliešu valoda tiek aktīvi lietota sadzīvē. Tajā sarakstīti arī vairāki mākslas darbi, piemēram, dziesma ar Džovanni Kapuro vārdiem O Sole Mio. Valoda nereti tiek uzskatīta par itāļu valodas dialektu, taču neapoliešu valoda ir pietiekami leksiski un gramatiski atšķirīga no itāļu valodas, lai pamatotu tās atsevišķumu.

Neapoliešu valoda lengua napulitana, napulitane
Izruna:	IPA: [ˌnːapulɪˈtaˑnə]
Valodu lieto:	Itālija
Reģions:	Dienvideiropa
Pratēju skaits:	~7,8 miljoni
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Itāliskās   Romāņu    Rietumitāliskās     Itāļu-dalmāciešu      Dienviditālijas       Neapoliešu valoda
Rakstība:	latīņu alfabēts
Valodas kodi
ISO 639-1:	nav
ISO 639-2:	nap
ISO 639-3:	nap

Vēsture

Neapoliešu valoda ir indoeiropiešu saimes romāņu grupas valoda. Tā attīstījusies no latīņu valodas un saņēmusi substrātu no osku, umbru un sengrieķu valodām, kuras tika runātas Apenīnu pussalas dienvidos pirms romanizācijas. Senākā liecība par neapoliešu valodu, Kampānijas plāksnes, tiek datētas ar m.ē. 960. gadu, un to saturs ir sekojošs:

"Sao ko kelle terre, per kelle fini que ki contene, trenta anni le possette parte Sancti Benedicti"

Teksts liecina par daļēju latīņu valodas ģenitīva (Sancti Benedicti) saglabāšanos vēl līdz šim laikam (mūsdienu neapoliešu valodā nav locījumu, to funkciju aizstāj prievārdi), kā arī par iespējamu grieķu valodas ietekmi rakstības veidošanā — burta k lietojums ir vēsturiski visai netipisks romāņu valodu pierakstā. 1305. gadā Dante saraksta De vulgari eloquentia, kurā apraksta dažādās Apenīnu pussalā runātās valodas, un neapoliešu valoda tiek saukta par apūliešu valodu — visticamāk, tāpēc, ka tolaik ietekmīgākā valsts pussalas dienvidos bija Apūlijas un Kalabrijas hercogiste. Neapoles karaliste, kura šīs valodas "epicentru" pārnesa uz Neapoli, rodas tikai 1302. gadā. 1339. gadā top Džovanni Bokačo darbs Epistola napoletana jeb "Neapoles vēstule", pirmais prozas darbs Apenīnu pussalā, kas sarakstīts valodā, kas nav ne latīņu, ne toskāniešu (tolaik prestiža valoda, kura vēlāk kļūst par mūsdienu itāļu valodu).

"Faccimote adunqua, caro fratiello, a saperi, che lo primo juorno de sto mese de Deciembro Machinti filliao, e appe uno biello figlio masculo, cha Dio nce lo garde, e li dea bita a tiempo, e a biegli anni." Džovanni Bokačo, Epistola napoletana

Mūsdienu neapoliešu valodā noteiktie artikuli ir o, a, un é, taču šis teksts liecina, ka tā tapšanas brīdī noteiktie artikuli bijuši respektīvi lo, la un li.

Neapole, bijusī Abu Sicīliju karalistes galvaspilsēta

Sākot no šī teksta tapšanas brīža, Dantes ietekmē zūdot latīņu valodas prestižam un augot vietējo valodu prestižam, neapoliešu valoda piedzīvo sava veida uzplaukumu literatūras jomā. Tā 1442. gadā neapoliešu valoda pēc Alfonsa V rīkojuma kļūst par Neapoles karalistes oficiālo valodu, taču 1501. gadā šo statusu sāk pamazām zaudēt, līdz beidzot tā to zaudē pavisam 1584. gadā, kad to aizvieto toskāniešu valoda, kuras prestižs tolaik auga. 1583. gadā tiek dibināts toskāniešu valodas regulējošais institūts Accademia della Crusca, no kuras uzstādītajiem rakstības noteikumiem iedvesmojās arī neapoliešu autori savos centienos standartizēt savas valodas rakstību. 1728. gadā libretists Frančesko Oliva sastāda neapoliešu valodas gramatiku darbā "Neapoliešu valodas gramatika". 1861. gadā Itālijas karaliste iekaro Abu Sicīliju karalisti, bijušo Neapoles karalisti, un, italianizācijas politikas ietvaros, izglītība neapoliešu valodā tiek aizliegta, taču māksla turpina tikt radīta neapoliešu valodā — ap 1880. gadu popularitāti gūst savdabīgs mūzikas žanrs — neapoliešu dziedājums (cantzune classeca napulitana), kuru raksturo mandolīnas, ģitāras un triccheballache, tamburīnam līdzīga instrumenta lietojums.

1954. gadā Itālijā sāk pārraidi valsts televīzija RAI, kura pārraidīja saturu tikai itāļu valodā, tādējādi attālinot valsts iedzīvotājus no savām dzimtajām valodām un aizsākot neapoliešu valodas pakāpenisku norietu. Tomēr starp Itālijā runātajām neoficiālajām valodām, neapoliešu valoda ir valoda, kuras lietojums saglabājies vislabāk, piemēram, Kampānijas reģionā aptuveni 60% cilvēku ikdienā runā galvenokārt neapoliešu valodā.

Variācijas

Neapoliešu valodai ir relatīvi plašs izplatības areāls, kas sekmējis dažādu dialektu un izlokšņu rašanos konkrētos reģionos. Valodai ir sekojoši dialekti:

• Abruco dialekts;
• Molizes dialekts;
• Daunijas dialekts;
• Apūlijas dialekts;
• Kampānijas dialekts;
• Lukānijas/Ziemeļkalabrijas dialekts.

Neapoliešu valodas dialekti un izloksnes

Sekojošajās nodaļās minētas dialektu īpašības, kuras, jāatzīmē, vienmēr neattiecas uz visu dotā dialekta izplatības areālu, jo neapoliešu valodai raksturīgs neviendabīgums — dažādas valodas īpatnības var būt sastopamas tikai, piemēram, viena ciemata ietvaros.

Abruco dialekts

Dialekta izplatības areālu aptuveni ierobežo Aso upe ziemeļos, rietumos iedomāta taisna līnija starp Askoli Pičeno un Avecāno, un dienvidos — robeža ar Molizes reģionu. Dialekta atšķirību no prestižā, tas ir, Neapolē runātā varianta, iezīmē, piemēram, noteiktie artikuli lu, la, li atšķirībā no Neapoles o, a, é, kā arī fonētiskas atšķirības vārda saknē starp vienskaitli un daudzskaitli — piemēram, lu atte (kaķis) vienskaitlī, un li jitte daudzskaitlī. Neapoles variantā šādas atšķirības nav (a jatta/é jatte). Visbeidzot, burtkopa st Abruco dialektā tiek izrunāta kā [ʃt].

Molizes dialekts

Dialekta izplatības areāls sakrīt aptuveni ar reģiona robežu. Biologs Džuzepe Altobello savas dzīves laikā sarakstījis vairākus dzejoļu krājumus Molizes dialektā, pazīstams ir 1917. gadā sarakstītais dzejoļu krājums Da lu fronte. Molizē ir vēsturiskas albāņu un horvātu valodās runājošo kopienas, kuru runa, iespējams, ietekmējusi Molizes dialekta leksiku.

Daunijas dialekts

Runāts Apūlijas reģiona ziemeļos Apūlijas plato un Gargāno pussalas teritorijā, tā izplatības robeža aptuveni sakrīt ar bijušo Kapitanatas reģionu, mūsdienu Fodžas provinci. Dialektam raksturīgi vairāki aizguvumi no arābu valodas, kas vietējā runā ienākuši Sicīlijas emirāta pastāvēšanas laikā. Savdabīga ir Daunijas dienvidu daļā sastopamā skaņas [a] kļūšana par aizmugurējās rindas patskani [æ].

Apūlijas dialekts

Neapoles dialekta skaņai [lː] Apūlijas dialektā atbilst balsīgais retrofleksa slēdzenis [ɖː], piemēram, vārdā acidde [a't̠ʃiɖːə] (neap. aucielle), ar nozīmi "putns". Apūlijas dialekts tiek runāts Apūlijas centrālajā daļā un Bazilikatas ziemeļaustrumos, reģiona administratīvo centru Matēru ieskaitot. Tā izplatības areāla dienvidos, proti, ap Taranto un Ostuni, veidojoties pārejai starp neapoliešu un sicīliešu valodām, sastopamas daudzas sicīliešu valodas Salento dialekta iezīmes.

Lukānijas dialekts

Runāts Bazilikatā un Kalabrijas ziemeļos, kur tas veido pārejas formu starp neapoliešu valodu un sicīliešu valodas kalabriešu dialektu.

Kampānijas dialekts

Robeža starp neapoliešu valodas un itāļu valodas vidus dialekta izplatības areāliem.

Kampānijas dialekta izplatības areāls ir vislielākais starp neapoliešu valodas dialektiem. Kampānijas dialekts ir runāts arī Lacio austrumos Frozinones provincē, Fodžas provinces dienvidos, kā arī Tremītu salās Apūlijas ziemeļu krastos. Kampānijas dialekta, un līdz ar to neapoliešu valodas izplatības rietumu robeža atrodas Lacio reģionā, no Gaētas pilsētas dienvidos līdz robežai ar Abruco reģionu, šķērsojot Frozinoni.

Reģiona tālākās dienvidu daļas iedzīvotāju runā sastopamas vairākas sicīliešu valodas iezīmes.

Kampānijas dialekts ietver sevī Neapoles izloksni, kura ir vēsturiski visprestižākā no neapoliešu valodas variācijām, jo tajā sarakstīta lielākā daļa literāro darbu, kā arī tāpēc, ka Neapole ir lielākā Dienviditālijas pilsēta un bijusī Abu Sicīliju karalistes galvaspilsēta.

Oksitānijas pilsētā La Ciotat dzīvo ievērojama Kampānijas dialektā runājoša kopiena.

Ortogrāfija

Neskatoties uz valodas literāro vēsturi, kuru bagātinājuši daudzi rakstnieki un dramaturgi, kā, piemēram, Džambatista Bazile un Eduardo de Filipo, valodai nav standartizētas pareizrakstības sistēmas, taču lielākajā daļā rakstītā teksta dominē viena neoficiāla rakstības sistēma. Ir līdzskaņu redukcijas rezultātā radušās regulāras skaņu sakarības ar itāļu valodu, piemēram, itāļu "nd" neapoliešu valodā atbilst "nn" (lavandaia/lavannara; quando/quanno), skaņai "d" bieži atbilst "r" (rièbbete/debiti), un skaņai "mb" — skaņa "mm" (tamburo/tammuro). Patskaņi neuzsvērtā zilbē gandrīz visos gadījumos kļūst par reducētu patskani [ə], savukārt vārda sākumā pirms nazāla līdzskaņa, kļūst par [ɨ].

Skaņu atveidošana rakstībā lielākoties sakrīt ar itāļu valodas tradīciju, kā arī, gluži kā itāļu valodā, cilmes vārdos nav sastopami burti k, w un x, taču, atšķirībā no itāļu valodas, tiek lietots burts j , ar kuru apzīmē semivokālo skaņu [j]. Turklāt, norādot uz reducētiem patskaņiem vārda beigās, bieži etimoloģisku apsvērumu dēļ tiek lietots apostrofs (').

Teksta piemērs

Zemāk dotas Tēvreizes versijas neapoliešu un itāļu valodās.

Neapoliešu	Itāļu
Pate nuoste ca staje encielo, santificammo o nomme tuoje faje vení o regne tuoje, sempe c'a vuluntà toja, accussí en cielo e en terra. Fance avé o pane tutte é juorne lievece e riebbete comme nuje é levamme all'ate, nun ence fà spantecà, e lievece o male attuorne.	Padre nostro che sei nei cieli sia santificato il tuo nome venga il tuo regno sia fatta la tua volontà come in cielo così in terra. Dacci oggi il nostro pane quotidiano Rimetti a noi i nostri debiti Come noi li rimettiamo ai nostri debitori. E non ci indurre in tentazione Ma liberaci dal male.