Neapoliešu valoda
Neapoliešu valoda (neapoliešu: lengua napulitana, napulitane) ir galvenokārt Itālijas Abruco, Apūlijas, Bazilikatas, Lacio, Kampānijas, Markes un Molizes reģionos izplatīta romāņu grupas valoda, ko prot no aptuveni 5 līdz 8 miljoniem cilvēku.[1][2] Valodai Itālijā nav oficiāla statusa un tā netiek pasniegta skolās. Visos minētajos reģionos lielākajā daļā dzīves jomu dominē itāļu valoda, taču neapoliešu valoda tiek aktīvi lietota sadzīvē.[3] Tajā sarakstīti arī vairāki mākslas darbi, piemēram, dziesma ar Džovanni Kapuro vārdiem O Sole Mio. Valoda nereti tiek uzskatīta par itāļu valodas dialektu, taču neapoliešu valoda ir pietiekami leksiski un gramatiski atšķirīga no itāļu valodas, lai pamatotu tās atsevišķumu.
| Neapoliešu valoda lengua napulitana, napulitane | ||
|---|---|---|
| Izruna: | IPA: [ˌnːapulɪˈtaˑnə] | |
| Valodu lieto: |  Itālija
| |
| Reģions: | Dienvideiropa | |
| Pratēju skaits: | ~7,8 miljoni | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Itāliskās Romāņu Rietumitāliskās Itāļu-dalmāciešu Dienviditālijas Neapoliešu valoda | |
| Rakstība: | latīņu alfabēts | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | nav | |
| ISO 639-2: | nap | |
| ISO 639-3: | nap | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
VēstureLabot
Neapoliešu valoda ir indoeiropiešu saimes romāņu grupas valoda. Tā attīstījusies no latīņu valodas un saņēmusi substrātu no osku, umbru un sengrieķu valodām, kuras tika runātas Apenīnu pussalas dienvidos pirms romanizācijas. Senākā liecība par neapoliešu valodu, Kampānijas plāksnes, tiek datētas ar m.ē. 960. gadu, un to saturs ir sekojošs:
"Sao ko kelle terre, per kelle fini que ki contene, trenta anni le possette parte Sancti Benedicti"
Teksts liecina par daļēju latīņu valodas ģenitīva (Sancti Benedicti) saglabāšanos vēl līdz šim laikam (mūsdienu neapoliešu valodā nav locījumu, to funkciju aizstāj prievārdi), kā arī par iespējamu grieķu valodas ietekmi rakstības veidošanā — burta k lietojums ir vēsturiski visai netipisks romāņu valodu pierakstā. 1305. gadā Dante saraksta De vulgari eloquentia, kurā apraksta dažādās Apenīnu pussalā runātās valodas, un neapoliešu valoda tiek saukta par apūliešu valodu — visticamāk, tāpēc, ka tolaik ietekmīgākā valsts pussalas dienvidos bija Apūlijas un Kalabrijas hercogiste. Neapoles karaliste, kura šīs valodas "epicentru" pārnesa uz Neapoli, rodas tikai 1302. gadā. 1339. gadā top Džovanni Bokačo darbs Epistola napoletana jeb "Neapoles vēstule", pirmais prozas darbs Apenīnu pussalā, kas sarakstīts valodā, kas nav ne latīņu, ne toskāniešu (tolaik prestiža valoda, kura vēlāk kļūst par mūsdienu itāļu valodu).
"Faccimote adunqua, caro fratiello, a saperi, che lo primo juorno de sto mese de Deciembro Machinti filliao, e appe uno biello figlio masculo, cha Dio nce lo garde, e li dea bita a tiempo, e a biegli anni."[4] Džovanni Bokačo, Epistola napoletana
Mūsdienu neapoliešu valodā noteiktie artikuli ir o, a, un é[5], taču šis teksts liecina, ka tā tapšanas brīdī noteiktie artikuli bijuši respektīvi lo, la un li.
Sākot no šī teksta tapšanas brīža, Dantes ietekmē zūdot latīņu valodas prestižam un augot vietējo valodu prestižam, neapoliešu valoda piedzīvo sava veida uzplaukumu literatūras jomā. Tā 1442. gadā neapoliešu valoda pēc Alfonsa V rīkojuma kļūst par Neapoles karalistes oficiālo valodu[6], taču 1501. gadā šo statusu sāk pamazām zaudēt, līdz beidzot tā to zaudē pavisam 1584. gadā, kad to aizvieto toskāniešu valoda, kuras prestižs tolaik auga. 1583. gadā tiek dibināts toskāniešu valodas regulējošais institūts Accademia della Crusca, no kuras uzstādītajiem rakstības noteikumiem iedvesmojās arī neapoliešu autori savos centienos standartizēt savas valodas rakstību. 1728. gadā libretists Frančesko Oliva sastāda neapoliešu valodas gramatiku darbā "Neapoliešu valodas gramatika". 1861. gadā Itālijas karaliste iekaro Abu Sicīliju karalisti, bijušo Neapoles karalisti, un, italianizācijas politikas ietvaros, izglītība neapoliešu valodā tiek aizliegta, taču māksla turpina tikt radīta neapoliešu valodā — ap 1880. gadu popularitāti gūst savdabīgs mūzikas žanrs — neapoliešu dziedājums (cantzune classeca napulitana), kuru raksturo mandolīnas, ģitāras un triccheballache, tamburīnam līdzīga instrumenta lietojums.
1954. gadā Itālijā sāk pārraidi valsts televīzija RAI, kura pārraidīja saturu tikai itāļu valodā, tādējādi attālinot valsts iedzīvotājus no savām dzimtajām valodām un aizsākot neapoliešu valodas pakāpenisku norietu. Tomēr starp Itālijā runātajām neoficiālajām valodām, neapoliešu valoda ir valoda, kuras lietojums saglabājies vislabāk, piemēram, Kampānijas reģionā aptuveni 60% cilvēku ikdienā runā galvenokārt neapoliešu valodā.[7]
VariācijasLabot
Neapoliešu valodai ir relatīvi plašs izplatības areāls, kas sekmējis dažādu dialektu un izlokšņu rašanos konkrētos reģionos. Valodai ir sekojoši dialekti[8]:
- Abruco dialekts;
- Molizes dialekts;
- Daunijas dialekts;
- Apūlijas dialekts;
- Kampānijas dialekts;
- Lukānijas/Ziemeļkalabrijas dialekts.
Sekojošajās nodaļās minētas dialektu īpašības, kuras, jāatzīmē, vienmēr neattiecas uz visu dotā dialekta izplatības areālu, jo neapoliešu valodai raksturīgs neviendabīgums — dažādas valodas īpatnības var būt sastopamas tikai, piemēram, viena ciemata ietvaros.
Abruco dialektsLabot
Dialekta izplatības areālu aptuveni ierobežo Aso upe ziemeļos, rietumos iedomāta taisna līnija starp Askoli Pičeno un Avecāno, un dienvidos — robeža ar Molizes reģionu. Dialekta atšķirību no prestižā, tas ir, Neapolē runātā varianta, iezīmē, piemēram, noteiktie artikuli lu, la, li atšķirībā no Neapoles o, a, é, kā arī fonētiskas atšķirības vārda saknē starp vienskaitli un daudzskaitli — piemēram, lu atte (kaķis) vienskaitlī, un li jitte daudzskaitlī. Neapoles variantā šādas atšķirības nav (a jatta/é jatte). Visbeidzot, burtkopa st Abruco dialektā tiek izrunāta kā [ʃt].
Molizes dialektsLabot
Dialekta izplatības areāls sakrīt aptuveni ar reģiona robežu. Biologs Džuzepe Altobello savas dzīves laikā sarakstījis vairākus dzejoļu krājumus Molizes dialektā, pazīstams ir 1917. gadā sarakstītais dzejoļu krājums Da lu fronte. Molizē ir vēsturiskas albāņu un horvātu valodās runājošo kopienas, kuru runa, iespējams, ietekmējusi Molizes dialekta leksiku.
Daunijas dialektsLabot
Runāts Apūlijas reģiona ziemeļos Apūlijas plato un Gargāno pussalas teritorijā, tā izplatības robeža aptuveni sakrīt ar bijušo Kapitanatas reģionu, mūsdienu Fodžas provinci. Dialektam raksturīgi vairāki aizguvumi no arābu valodas, kas vietējā runā ienākuši Sicīlijas emirāta pastāvēšanas laikā.[9] Savdabīga ir Daunijas dienvidu daļā sastopamā skaņas [a] kļūšana par aizmugurējās rindas patskani [æ].
Apūlijas dialektsLabot
Neapoles dialekta skaņai [lː] Apūlijas dialektā atbilst balsīgais retrofleksa slēdzenis [ɖː], piemēram, vārdā acidde [a't̠ʃiɖːə] (neap. aucielle), ar nozīmi "putns". Apūlijas dialekts tiek runāts Apūlijas centrālajā daļā un Bazilikatas ziemeļaustrumos, reģiona administratīvo centru Matēru ieskaitot. Tā izplatības areāla dienvidos, proti, ap Taranto un Ostuni, veidojoties pārejai starp neapoliešu un sicīliešu valodām, sastopamas daudzas sicīliešu valodas Salento dialekta iezīmes.
Lukānijas dialektsLabot
Runāts Bazilikatā un Kalabrijas ziemeļos, kur tas veido pārejas formu starp neapoliešu valodu un sicīliešu valodas kalabriešu dialektu.
Kampānijas dialektsLabot
Kampānijas dialekta izplatības areāls ir vislielākais starp neapoliešu valodas dialektiem. Kampānijas dialekts ir runāts arī Lacio austrumos Frozinones provincē, Fodžas provinces dienvidos, kā arī Tremītu salās Apūlijas ziemeļu krastos. Kampānijas dialekta, un līdz ar to neapoliešu valodas izplatības rietumu robeža atrodas Lacio reģionā, no Gaētas pilsētas dienvidos līdz robežai ar Abruco reģionu, šķērsojot Frozinoni.
Reģiona tālākās dienvidu daļas iedzīvotāju runā sastopamas vairākas sicīliešu valodas iezīmes.
Kampānijas dialekts ietver sevī Neapoles izloksni, kura ir vēsturiski visprestižākā no neapoliešu valodas variācijām, jo tajā sarakstīta lielākā daļa literāro darbu, kā arī tāpēc, ka Neapole ir lielākā Dienviditālijas pilsēta un bijusī Abu Sicīliju karalistes galvaspilsēta.
Oksitānijas pilsētā La Ciotat dzīvo ievērojama Kampānijas dialektā runājoša kopiena.[10]
OrtogrāfijaLabot
Neskatoties uz valodas literāro vēsturi, kuru bagātinājuši daudzi rakstnieki un dramaturgi, kā, piemēram, Džambatista Bazile un Eduardo de Filipo, valodai nav standartizētas pareizrakstības sistēmas, taču lielākajā daļā rakstītā teksta dominē viena neoficiāla rakstības sistēma. Ir līdzskaņu redukcijas rezultātā radušās regulāras skaņu sakarības ar itāļu valodu, piemēram, itāļu "nd" neapoliešu valodā atbilst "nn" (lavandaia/lavannara; quando/quanno), skaņai "d" bieži atbilst "r" (rièbbete/debiti), un skaņai "mb" — skaņa "mm" (tamburo/tammuro). Patskaņi neuzsvērtā zilbē gandrīz visos gadījumos kļūst par reducētu patskani [ə], savukārt vārda sākumā pirms nazāla līdzskaņa, kļūst par [ɨ].
Skaņu atveidošana rakstībā lielākoties sakrīt ar itāļu valodas tradīciju, kā arī, gluži kā itāļu valodā, cilmes vārdos nav sastopami burti k, w un x, taču, atšķirībā no itāļu valodas, tiek lietots burts j , ar kuru apzīmē semivokālo skaņu [j]. Turklāt, norādot uz reducētiem patskaņiem vārda beigās, bieži etimoloģisku apsvērumu dēļ tiek lietots apostrofs (').
Teksta piemērsLabot
Zemāk dotas Tēvreizes versijas neapoliešu un itāļu valodās.
| Neapoliešu[11] | Itāļu |
|---|---|
| Pate nuoste ca staje encielo,
santificammo o nomme tuoje faje vení o regne tuoje, sempe c'a vuluntà toja, accussí en cielo e en terra. Fance avé o pane tutte é juorne lievece e riebbete comme nuje é levamme all'ate, nun ence fà spantecà, e lievece o male attuorne. |
Padre nostro che sei nei cieli
sia santificato il tuo nome venga il tuo regno sia fatta la tua volontà come in cielo così in terra. Dacci oggi il nostro pane quotidiano Rimetti a noi i nostri debiti Come noi li rimettiamo ai nostri debitori. E non ci indurre in tentazione Ma liberaci dal male. |
AtsaucesLabot
- ↑ «Redirected». Ethnologue (angļu). 2019-11-19. Skatīts: 2020-03-28.
- ↑ «UNESCO Atlas of the World's Languages in danger». www.unesco.org. Skatīts: 2020-03-28.
- ↑ Feliu, Greg (en). The Social and Political Status of the Neapolitan Language: Past and Present.
- ↑ «Lettere volgari/Lettera VII - Wikisource». it.wikisource.org (itāļu). Skatīts: 2021-11-21.
- ↑ Salvatore Argenziano. Il dialetto napoletano: appunti di grafia e grammatica.
- ↑ Summonte, Giovanni Antonio -1602. Dell'Historia Della Citta, E Regno Di Napoli. OCLC 258682898.
- ↑ «Istat 2015».
- ↑ «La Carta dei Dialetti d'Italia». web.archive.org. 2012-10-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-10-03. Skatīts: 2020-03-28.
- ↑ F. Granatiero. La memoria delle parole. Apulia: Storia Lingua e Poesia. Foggia : Grenzi, 2004.
- ↑ «Benvenuti sul sito del Atlante Linguistico della Campania». www.alcam.de. Skatīts: 2021-11-22.
- ↑ «Neapolitan-Calabrese (Neapolitan) Language Sample | Language Museum». www.language-museum.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-03-28. Skatīts: 2020-03-28.