Musketieris
Musketieris (franču: mousquetaire; angļu: musketeer) ir karavīrs, kurš galvenokārt ir apbruņots ar musketi,[1] šāda veida kaujinieki lielākoties tika izmantoti Eiropas un citu pasaules daļu agrīno jauno laiku armijās.
Musketieri kā bruņotas vienības kaujas laukā pamazām sāka nostiprināties 16. gadsimtā, kad pēc musketes izgudrošanas eiropiešu armijās tie kļuva par galveno un skaitliski lielāko kājnieku balstu, aizstājot bruņiniekus un cita veida viduslaiku kājnieku vienības. Musketieri samērā aktīvi tika izmantoti līdz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad jaunievedumi šaujamieroču attīstībā ļāva aizvietot musketes ar daudz iedarbīgākām šautenēm.
Lielākie un pazīstamākie kari, kuros tika izmantotas musketieru kaujas vienības, bija Trīsdesmitgadu karš, Lielais Ziemeļu karš, Septiņgadu karš, ASV Neatkarības karš, kā arī Napoleona kari u.tml.
Priekšvēsture
labot šo sadaļuViduslaiku karamāksla Eiropā lielākoties tika balstīta uz karošanu ar zobeniem, bruņiniekiem, pīķnešiem (pikeman), loka šāvējiem, katapultām u.tml. Taču, parādoties pirmajiem šaujamieročiem, vēlīnie viduslaiki (1200—1500) radīja krasas pārmaiņas tam, kā turpmākajos gadsimtos tika izmainīta eiropiešu armiju struktūra un karošanas taktika kā tāda.
Tiek lēsts, ka pirmos šaujamieročus un šaujampulveri Eiropā, iespējams, ieveda mongoļu iebrucēji no austrumiem, kur 13. gadsimta pirmajā pusē tie samērā aktīvi tika izmantoti Kaukāza reģiona ziemeļdaļā.[2] Tāpat pētnieki uzsver, ka pirmie šaujamieroči eiropiešu armijās arī visticamāk ir izmantoti 13. gadsimtā kā artilērijas atbalsta iekārtas, kas bija piestiprināti pie zirgu ratu pajūgiem un kur tiem visvairāk ir tieši piemitis psiholoģiskais efekts.[2]
Nostiprinoties šaujamieročiem un attīstoties šaujampulvera tehnoloģijām, ar laiku parādījās arī tādi šaujamieroči, kurus bija iespējams pārvietot un turēt rokās.[3] Pirmie šāda veida šaujamieroči kļuva pazīstami kā arkebūzas, kas eiropiešu bruņojumā parādījās ap 15. gadsimta beigām un ar kurām samērā efektīvi bija iespējams cauršaut bruņinieku bruņas.[3] Tomēr, padarot bruņas arvien biezākas, arī parastajām arkebūzām kļuva arvien grūtāk nodarīt zaudējumus bruņinieku vienībām. Līdz ar to 16. gadsimta sākumā tika attīstītas smagāka tipa arkebūzas ar lielāku triecienspēku, kuras bija spējīgas cauršaut praktiski jebkura biezuma bruņinieka bruņas, tās pamazām ar laiku sāka dēvēt par "musketēm", bet vienības, kuras bija apbruņotas ar šāda veida šaujamieročiem — par musketieriem.[1][3]
Raksturojums
labot šo sadaļuPriekšrocības
labot šo sadaļu
Sākoties 16. gadsimtam un attīstoties šaujamieroču tehnoloģijām, musketieri pamazām ieguva zināmu pārsvaru kaujas laukā pār citām tā laika kājnieku vienībām, it īpaši strēlniekiem, kas vēl joprojām bija apbruņoti ar loku un bultām.
Strēlnieku vienības, kas tika aprīkotas ar loku un bultām, bija spējīgas izšaut līdz sešām vai vairāk bultām minūtē (pretēji musketieru izšautajam vienam šāviņam minūtē), kā arī attālums, līdz kuram pieredzējuši loka šāvēji bija spējīgi izšaut bultas, bija ievērojami lielāks nekā no musketēm raidītais šāviņš, tomēr musketieru pārākums šajā gadījumā veidojās tad, kad kļuva skaidri redzams, ka no musketēm izšautās lodes bija spējīgas cauršaut daudz biezākas bruņas.[4] Tāpat musketieriem bija vēl viena būtiska priekšrocība pār strēlniekiem — lai kļūtu par profesionālu strēlnieku, bija nepieciešami vairāki gadi, treniņi ar loka šaušanu bija jāapgūst sistemātiski un ilglaicīgi, bet, lai apgūtu visus šaušanas pamatus ar musketi, bija parasti vajadzīga tikai viena nedēļa, kas tādējādi musketieru vienības padarīja par ieguldītā laika ziņā izdevīgāku militāro profesiju.[4]
Trūkumi
labot šo sadaļu
Viens no lielākajiem musketieru trūkumiem bija tāds, ka pārsvarā ar musketēm varēja aprīkot tikai kājnieku vienības, jo to pielādēšana, tēmēšana un šaušana parasti no karavīra prasīja izmantot abas rokas, kas tādējādi to neļāva izmantot kavalērijas vienībām, kur, lai pienācīgi turētos zirga mugurā, bija allaž nepieciešama vismaz viena brīva roka.[5]
Vēl viens musketieru trūkums bija tāds, ka šāviņi no musketēm bija salīdzinoši neprecīzi (pat no samērā tuvām distancēm), kur musketes stobra gludā iekšpuse neļāva izšaut lodi tik precīzi kā no vītņstobru šautenēm.[5] Parasti no 200 pēdu attāluma musketes šāviņam bija tendence novirzīties no mērķa vidēji par 5 pēdām, kas nozīmēja, ka musketieru vienības nebija domātas pret individuāliem mērķiem, bet tā vietā to efektivitāti bija iespējams iegūt tikai un vienīgi pret skaitliski lielām kājnieku vienībām, kas pret atklātu uguni bija gatavas cīnīties un maršēt ciešā formācijā.[5]
Karošana
labot šo sadaļuIeroči
labot šo sadaļuMusketieri kaujas laukā galvenokārt bija apbruņoti ar musketēm, kas no tehniskā viedokļa skaitījās nekas vairāk kā uzlabotas un pastiprinātas arkebūzas, kuru šāviņiem piemita salīdzinoši lielāks triecienspēks un kas pirmo reizi visticamāk tika izmantotas 1520. gados Itālijas ziemeļdaļā.[6]
Atšķirībā no konkrētā laika posma musketieri sākotnēji līdz aptuveni 18. gadsimtam lielākoties bija apbruņoti ar musketēm, kas galvenokārt darbojās caur kvēldegļa mehānismu.[6] Šāda veida pirmatnējās musketes bija salīdzinoši lielas un smagas, izmēru ziņā tās varēja sasniegt garumu līdz 1,7 metriem un smagumu līdz 9 kilogramiem.[7] Šī iemesla dēļ nereti tās izmantošanai bija nepieciešami pat divi musketieri, papildus tās balstīšanai bija jāpielieto arī stobra balsta dakšas, kas parasti atgādināja "Y" burta formu.[6][7][8] Savukārt laika posmā, sākot no 17. līdz 19. gadsimtam, kvēldegļa musketes pamazām aizvietoja ar t.s. kramenīcām jeb musketēm, kas darbojās caur krama uzsitiena atslēgu.[7] Šīs musketes bija jau pietiekami vieglas, lai tās varētu pārnēsāt un izmantot tikai ar rokām bez papildus balstierīču iekārtām šaušanas procesā.
Salīdzinājumā ar vēlāko laiku vītņstobru musketēm un šautenēm, kvēldegļu un kramenīcu musketes bija samērā neprecīzas. Vidējais attālums, līdz kuram muskešu izšautās lodes varēja salīdzinoši droši trāpīt mērķī, bija kādi 75 līdz 90 metri (līdz 100 jardiem).[7] Lai gan atsevišķu muskešu šāviņi bija spējīgi sasniegt pat 160 metru (175 jardu) distanci, šādā attālumā ievērojami sāka samazināties izšautās lodes trāpījuma precizitāte.[7]
Šaušanas procesā parasti tika izmantotas sfēriskas svina lodes, kuru vidējais svars bija aptuveni 57 grami.[7][9] Pieredzējis musketieris, kas bija apbruņots ar kvēldegļa musketi, bija spējīgs izšaut vidēji ne vairāk kā 2 šāviņus minūtē.[9] Savukārt musketieris, kura rīcībā bija kramenīcas muskete, bieži vien bija spējīgs izšaut vidēji līdz 3 šāviņiem minūtē, paši pieredzējušākie un labākie musketieri atsevišķos gadījumos šo skaitli varēja pacelt līdz pat 5 šāvieniem minūtē.[10]
Taktika
labot šo sadaļu
16. un 17. gadsimtā eiropiešu armiju karošanas taktika koncentrējās uz karaspēku, kas lielākoties ietvēra musketierus, pīķnešus, kavalēriju un artilēriju, kur katrai no šīm bruņotajām vienībām bija savs uzdevums.[11] Musketieri galvenokārt atbildēja par pīķnešu aizsardzību, jo bez tiem pīķneši bija samērā viegli ievainojami no pretinieka izvietoto musketieru raidītajām zalvēm.[11] Savukārt bez pīķnešiem musketieri bija nepasargāti no pretinieka kavalērijas vienībām, līdz ar to musketieru galvenais uzdevums bija sadarboties ar pīķnešiem, virzīties uz priekšu un apšaudīt pretinieka kājnieku vienības no distances.[11] Tikai 18. gadsimtā, musketes aprīkojot ar bajonetēm (durkļiem), pamazām izzuda atšķirība starp pīķnešiem un musketieriem, kur pīķnešu funkcijas kaujas laukā tika apvienotas ar musketieru funkcijām.[11] Šī iemesla dēļ 18. gadsimta karošanas taktika pamazām sāka koncentrēties uz karaspēku, kas galvenokārt sastāvēja tikai no musketieriem (aprīkotiem ar bajonetēm), kavalērijas un artilērijas vienībām.[12]
Musketieru uzbrukuma taktika paredzēja dzelžainu sadarbību savā starpā, kur bija svarīgi ne tikai palikt ciešā kaujas formācijā, lai tādējādi saglabātu lielāku šaušanas efektivitāti, bet arī iemācīties ierindas šaušanu, kas galvenokārt uzbrukuma gadījumā noteica to, ka katrai musketieru rindai bija jāpielādē un jāizšauj savas zalves atsevišķi, lai tādā veidā vienai rindai izšaujot tā varētu pārlādēt savas musketes, kamēr nākamā rinda turpinātu šaut un nodarīt zaudējumus pretinieka karaspēkam.[13] Šādu ierindas šaušanu 16. gadsimta beigās kā vieni no pirmajiem attīstīja nīderlandiešu musketieri.[13]
Kultūrā
labot šo sadaļuViens no populārākajiem vēsturiskajiem romāniem, kas stāsta par musketieru darbību, ir franču autora Aleksandra Dimā sarakstītais darbs "Trīs musketieri" (Les Trois Mousqetaires), kas pirmo reizi tika publicēts 1844. gadā.[14] Romāns strauji kļuva par vienu no atpazīstamākajiem Dimā darbiem, kurā tika heroizēta musketieru dzīve un darbība 17. gadsimtā. Tas ir ticis arī vairākkārtīgi ekranizēts.[14]
Skatīt arī
labot šo sadaļu- Arkebuzieris
- Muskete
- "Trīs musketieri" (Les Trois Mousqetaires, 1844) — franču rakstnieka Aleksandra Dimā vēsturisks romāns.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Musketeer». merriam-webster.com. Merriam-Webster. Skatīts: 2018. gada 22. februāris.
- ↑ 2,0 2,1 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 58.-59. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 60.-61. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 4,0 4,1 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 24. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 25.-26. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Thomas F. Arnold. Renaissance at War. London : Cassell & Co, 2001. 74.75. lpp. ISBN 0-304-35270-5.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 «Musket». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
- ↑ Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 61. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 9,0 9,1 Richard Law, Peter Brookesmith. The Fighting Handgun: An Illustrated History From The Flintlock To Automatic Weapons. London : Arms & Armour Press, 1996. 14.-15. lpp. ISBN 1-85409-231-6.
- ↑ John F. Guilmartin, Jac Weller, Edward C. Ezell. «Small arm». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 11,3 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 62. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 203. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 13,0 13,1 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. 75. lpp. ISBN 0-521-82274-2.
- ↑ 14,0 14,1 David Rush. «The Three Musketeers». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
Bibliogrāfija
labot šo sadaļuGrāmatas:
- Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. Cambridge : Cambridge University Press, 2003. ISBN 0-521-82274-2.
- Richard Law, Peter Brookesmith. The Fighting Handgun: An Illustrated History From The Flintlock To Automatic Weapons. London : Arms & Armour Press, 1996. ISBN 1-85409-231-6.
- Thomas F. Arnold. Renaissance at War. London : Cassell & Co, 2001. ISBN 0-304-35270-5.
Interneta resursi:
- David Rush. «The Three Musketeers». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
- John F. Guilmartin, Jac Weller, Edward C. Ezell. «Small arm». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
- «Musket». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
- «Musketeer». merriam-webster.com. Merriam-Webster. Skatīts: 2018. gada 22. februāris.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Musketieris.
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar militāro tematiku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |