Atvērt galveno izvēlni

Karamāksla vēlīnos viduslaikosLabot

Radikālas izmaiņas karamākslā bija vērojamas vēlīnos viduslaikos (Renesansē). Progresēja valstu militārā organizācija, karošanas stratēģija, taktika, lietojamo ieroču tehniskais līmenis. To veicināja gan Zinātniskās revolūcijas atklājumi, gan ar Reformāciju saistītie reliģiskie konflikti, kas izvērsās militārās sadursmēs un pilsoņu karos. Karotāji sāka izmantot arvien efektīvākus ieročus, tai skaitā pīķus, musketes un uzlabotu artilēriju., kuru savstarpējai sadarbībai kaujas procesā tika pilnveidota taktika.

Apvērsumu daudzās jomās radīja artilērija. Lielgabalu izgatavošana, izmantošana un tālākā tehniskā pilnveidošana prasīja inženieru zināšanas fizikā, metalurģijā, ķīmijā (šaujampulvera izgatavošana), fortifikācijā u.c. Artilērijas izmantošana uz jūras prasīja jaunas, inovatīvas izmaiņas kuģu konstrukcijā, jo bija nepieciešams nodrošināt lielāku karakuģu celtspēju (tonnāžu), saglabājot pietiekamu to ātrumu un manevrēšanas spēju.

 
Fortifikācijas sistēma

Lai aizsargātos no arvien efektīvākās artilērijas uguns uz sauszemes un no jūras, progresēja fortifikācija. Pilsētas un stratēģiski nozīmīgākie punkti agrāko mūra sienu vietā tika apjozti ar aizsardzības sistēmu, kuru veidoja zemi bastioni ar stūriem šaurā leņķī, kas ne tikai būtiski samazināja aplencošās artilērijas efektivitāti, bet arī palielināja forta artilērijas atbildes ugunsspēju. Arī skanstes, ierakumi, kanāli, grāvji, dažādas lamatas utt. daudzās kaujās pierādīja fortu augsto aizsardzības potenciālu pret aplencošo armiju triecieniem. Tipiskas šādas aizsardzības sistēmas ir Daugavgrīvas cietoksnis, Dinaburgas cietoksnis [1] Daugavpilī u.c.

Efektīvāka kļuva arī kavalērija. Tā specializējās taktiski atšķirīgās vienībās. Radās vieglā kavalērija izlūkošanai un ātriem uzbrukumiem, ulāni izšķirīgiem triecieniem atklātā kaujas laukā, ar šaujamieročiem bruņoti dragūni - kā mobilas strēlnieku vienības.

Daudzo izmaiņu rezultātā militārā stratēģija un taktika un specializētās militārās vienībās strukturēto armiju vadība kļuva arvien sarežģītāka. Lai to pilnībā apgūtu armijas arvien vairāk profesionalizējās, bet lai sagatavotu virsniekus to apmācīšanai un komandēšanai sāka dibināties militārās akadēmijas.