Muflons
Par muflonu sauc savvaļas aitu, kas pieder muflonu grupai (Ovis orientalis orientalis grupa), un šajā grupā ietilpst vairākas savvaļas aitas (Ovis orientalis) pasugas. Visas pārējās savvaļas aitas pasugas ir apvienotas uriālu (Ovis orientalis vignei grupa) grupā.[1] Kopumā muflonu grupā ir 5 savvaļas aitu pasugas. Divas no muflonu pasugām (Āzijas muflons un Eiropas muflons) ir bijušas mājas aitas priekšteces.[2]
| Muflons Ovis orientalis (Gmelin, 1774) | |
|---|---|
 Eiropas muflons (Ovis orientalis musimon) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradžu dzimta (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Kazu apakšdzimta (Caprinae) |
| Ģints | Aitas (Ovis) |
| Suga | Savvaļas aita (Ovis orientalis) |
| Sinonīmi | |
|
Ovis aries | |
2001. gadā tika sekmīgi klonēts Eiropas muflons, kas nodzīvoja 7 mēnešus. Klonētais muflons ir pirmais klonētais savvaļas dzīvnieks, kas nodzīvojis ilgāk par agru bērnību. Šis gadījums ir nozīmīgs tādēļ, ka tas pierāda, ka mājdzīvnieks (šajā gadījumā mājas aita) var kļūt par savvaļas dzīvnieka surogātmāti.[3]
Muflona ir Kipras nacionālais dzīvnieks, un tā siluets ir attēlots uz 1, 2 un 5 Kipras eiro centu monētām.[4]
Izplatība
labot šo sadaļu
Mūsdienās mufloni ir sastopami Kaukāzā, Irākas ziemeļos un Irānas ziemeļrietumos. Bet kādreiz tie apdzīvoja visu Mazāziju, Krimas pussalu un Balkānus, kur tie ir izmiruši jau pirms 3000 gadiem. Neolīta laikā mufloni ir tikuši introducēti Korsikā un Sardīnijā, Rodas salā un Kiprā. Iespējams, ka tajā laikā tās bija pieradinātas aitas, kas uz salām atkal kļuva par savvaļas dzīvniekiem, un vairāku tūkstošu gadu laikā izveidojās Eiropas mufloni (O. aries musimon) un Kipras mufloni (O. orientalis ophion). Mūsdienās aitu izdzīvošana salās ir apdraudēta un tās ir kļuvušas par retiem dzīvniekiem.[5]
Eiropas mufloni ir veiksmīgi introducēti Eiropas kontinentā. Tie ir sastopami Spānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Šveices, Austrijas, Nīderlandes, Čehijas, Polijas, Slovākijas, Ungārijas, Bulgārijas un Rumānijas teritorijās, kā arī Kanāriju salās. Arī dažās ziemeļu valstīs savvaļā ir veiksmīgi introducēti mufloni, kā Zviedrijā un Somijā. Kopš 1980. gadiem Eiropas mufloni ir sekmīgi introducēti Dienvidamerikā[6] un Ziemeļamerikā, tomēr tie ļoti reti ir tīršķirnes mufloni. Ziemeļamerikā tie bieži ir jaukti ar mājas aitām.
Izskats
labot šo sadaļu
Dažādās muflonu pasugas savā starpā nedaudz atšķiras. Kažoka krāsa ir atšķirīga arī no sezonas un dzimuma. Kopumā muflonam ir sarkanbrūns vai pelēkbrūns īsspalvains kažoks ar tumšu svītru pār muguru. Arī uz slaidajām kājām virs ceļgaliem ir melna svītra. Tēviņiem uz kakla aug garas krēpes, kas virzienā uz pazodi kļūst gaišas, bet virzienā uz krūtīm ir melnas.[7] Tam uz muguras līdzīgi sedliem ir gaiša matojuma laukums, gaiša pavēdere un gaišas "zeķes" - gaišas kājas no ceļgaliem uz leju. Tā seja ir pelēkbrūna ar gaišu purna daļu un ausu iekšpusi. Mātītes ir gaišākas par tēviņiem. Pie acīm mufloniem kā visām aitām ir smaržu sekrēta dziedzeri.
Tēviņiem ir skaisti, izliekti, masīvi ragi, bet mātītēm ragi var būt un var nebūt. Ja tie ir, tad ragi ir nelieli un smalki. Lielākajai daļai pasugu mātītēm aug ragi, bet dažās populācijās mātītēm ragu nav vispār.[7] Ragu garums tēviņam var sasniegt 85 cm garumu.
Uzvedība un barība
labot šo sadaļuMufloni parasti mājo kalnainu apvidu mežos un joslā, kur beidzas meži, bet Eiropas muflons ir iedzīvojies arī zemieņu mežos.[7] Tas ir sastopams līdz 3000 metrus virs jūras līmeņa. Ziemas laikā tie migrē lejup no kalniem.[8] Tas pamatā uzturas un ganās ne pārāk stāvās vietās, bet no plēsējiem mufloni bēg stāvās klintīs. Kā visām aitām, galvenais paņēmiens cīņā ar ienaidniekiem, ir plēsēja laicīga pamanīšana un bēgšana uz drošu vietu. Līdz ar to mufloniem ir ļoti labi attīstīta redze un dzirde. Galvenie muflonu ienaidnieki ir leopards, pelākais vilks un zeltainais šakālis.[7]
Mufloni baroties dodas agri no rīta un vakaros. Pa dienu tie atpūšas labi nomaskētā vietā zem bieziem krūmiem vai klinšu pārkarēm. Tie ir sociāli dzīvnieki un tiem nav teritoriālu ieradumu. Tie veido barus, kas kopīgi ganās un pamatā barojas ar zāli. Ja zāles trūkst, tie barojas arī ar koku lapām, dzinumiem un augļiem.
Klasifikācija
labot šo sadaļu- Muflonu grupa (Ovis orientalis orientalis grupa)
- Āzijas muflons (Ovis orientalis orientalis)
- Eiropas muflons (Ovis orientalis musimon)
- Isfahānas muflons (Ovis orientalis isphahanica)
- Kipras muflons (Ovis orientalis ophion)
- Lāras muflons (Ovis orientalis laristanica)
- Mājas aita (Ovis orientalis aries)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Don E. Wilson, DeeAnn M. Reeder: Mammal Species of the World. A Taxonomic and Geographic Reference 3rd Edition; Johns Hopkins University Press, Baltimore, 2005. ISBN=0-8018-8221-4
- ↑ Molecular analysis of wild and domestic sheep questions current nomenclature and provides evidence for domestication from two different subspecies
- ↑ Scientists Clone First Endangered Species: a Wild Sheep
- ↑ http://www.ecb.europa.eu/euro/coins/html/cy.lv.html
- ↑ «IUCN: Ovis orientalis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 11. janvārī. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī.
- ↑ «Mouflon hunting in Chile and Argentina». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «Mouflon (Ovis orientalis)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 22. decembrī. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī.
- ↑ MacDonald, David; Priscilla Barret (1993). Mammals of Britain & Europe. 1. London: HarperCollins. pp. 220–221. ISBN 0002197790.