Zeltainais šakālis
Zeltainais šakālis (Canis aureus) jeb zelta šakālis, arī vienkārši šakālis ir suņu dzimtas (Canidae) plēsējs. Tas apdzīvo Eiropas Vidusjūras reģiona austrumus, Tuvos Austrumus un Dienvidāziju līdz Birmai.[1] Tas ir lielākais starp šakāļiem, un vienīgais, kas dzīvo ārpus Āfrikas. Šakālis mājo galvenokārt tuksnešu un pustuksnešu biomās.[2] Eiropā pēdējās desmitgadēs izplatījies uz ziemeļiem, sasniedzot arī Baltijas valstis.
| Zeltainais šakālis Canis aureus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Zeltainais šakālis (Canis aureus) |
| Izplatība | |
 Izplatība 20. gadsimtā
 Izplatība 21. gadsimtā | |
 Zeltainais šakālis Vikikrātuvē | |
Sistemātikas izmaiņas labot šo sadaļu
Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem 2015. gadā no zeltainā šakāļa ir nodalīta jauna vilku suga — Āfrikas zeltainais vilks (Canis anthus).[3] Ārēji zeltainais šakālis ir ļoti līdzīgs Āfrikas zeltainajam vilkam, bet ir par to nedaudz mazāks, ar šaurāku galvaskausu un smalkākiem zobiem. DNS pētījumos atklājās, ka Āfrikas zeltainais vilks un zeltainais šakālis ir ļoti attāli radinieki, to attīstības ceļi šķīrās pirms apmēram 2 miljoniem gadu.
Izplatība labot šo sadaļu
Āzijā šakāļu izplatības areāls ietver Arābijas pussalu, Turciju, Libānu, Izraēlu, Sīriju, Irāku, Irānu, Pakistānu, Centrālāziju, Indijas subkontinentu, Šrilanku, Mjanmu, Taizemi un daļu Indoķīnas. Nav sastopams Āfrikā.
Eiropā zeltainie šakāļi pēdējās desmitgadēs izplatās uz ziemeļiem. Tie ir sastopami Balkānos, Ungārijā, Rumānijā, Ukrainā, arī Austrijā, Slovākijā, Slovēnijā un ziemeļaustrumu Itālijā.[4] Pieaug novērojumu skaits Vācijā.
Pēdējā desmitgadē ir atklāta šakāļu populācijā arī Baltijas valstīs. Sākotnēji nebija zināms, vai tie ieradušies dabīgas migrācijas ceļā vai arī izbēguši no nebrīves.[5][6] 2013. gada decembrī pirmo reizi zeltainais šakālis ticis nomedīts Latvijā, Jelgavas novadā,[7] 2014. gadā DNS rezultāti apstiprināja šīs sugas noteikšanu, kā arī tika konstatēts jauns zeltainā šakāļa sastapšanas gadījums Aizputes apkārtnē. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Latvijā zeltainie šakāļi ieceļojuši dabīgā veidā.[8] Kopš 2015. gada tā ir medījamo dzīvnieku suga Latvijā.[9] Kopš 2013. gada suga sastopama arī Igaunijā.
2015. gadā pirmo reizi šakāļi konstatēti arī vairākās vietās Lietuvā,[10] kā arī Dānijā un Polijā. 2016. gadā — pirmo reizi Nīderlandē.[11] 2019. gadā zeltainie šakāļi konstatēti arī Somijā, kas ir šobrīd vistālāk uz ziemeļiem esošā valsts, kur tie sastopami.
Izskats labot šo sadaļu
Zeltainais šakālis ir vidēji liels suņu dzimtas plēsējs. Tā ķermeņa garums ir 70—105 cm, astes garums apmēram 25 cm, augums skaustā ir 38—50 cm, svars 7—15 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Āfrikā dzīvojošie šakāļi ir lielāki nekā Āzijā un Eiropā dzīvojošie. Zeltainajam šakālim ir īss, ass matojums. Kažoks parasti ir no dzeltenīga līdz blāvi zeltainam tonim ar brūnu akotspalvu. Apspalvojuma krāsa atkarībā no sezonas un reģiona variē. Mātītēm ir 4—8 piena dziedzeri.[2]
Uzvedība un barība labot šo sadaļu
Zeltainais šakālis ir visēdājs un barojas ar visu, ko var atrast. Tā diēta sastāv no apmēram 54% gaļas un 46% dažāda rakstura veģetārās barības. Šakālis medī nelielus dzīvniekus: trušus, grauzējus, putnus, kukaiņus, zivis un mērkaķus. Šim plēsējam ir ļoti laba dzirde, ko tas lieto medījot, saklausot mazo dzīvnieku pārvietošanos zālē. Reizēm šakālis nomedī dzīvniekus, kas ir 4 līdz 5 reizes smagāki par pašu šakāli. Tie parasti ir lielo zālēdāju mazuļi, kā, piemēram, gazeles, antilopes un citi. Šakālis parasti medī viens, bet reizēm tie veido medību grupas.
Ja šakālim būs iespēja, tas nozags medījumu lielajiem plēsējiem kā lauvām un tīģeriem, sagaidot brīdi, kad lielie plēsēji ir paēduši. Šakālis neapēsto barību norok un paslēpj no citiem plēsējiem, lai vēlāk atgrieztos pie krājuma.[2]
Reprodukcija labot šo sadaļu
Zeltainais šakālis ir izteikti monogāms. Lielākajā daļā šakāļu ģimenēs bez galvenā pāra mēdz būt vēl viens vai divi pieauguši šakāļi, kas palīdz audzināt bērnus. Tie parasti ir jau pieaugušie bērni, kas nav izveidojuši vēl savas ģimenes. Ģimenei ir sava teritorija, kas tiek rūpīgi sargāta no citiem zvēriem, visi ģimenes locekļi, gan tēviņi, gan mātītes teritoriju iezīmē ar urīnu.[2]
Pirms mazuļu dzimšanas vecāki izrok ģimenes alu. Grūsnības periods ilgst 63 dienas, parasti piedzimst 2—4 kucēni, kurus māte baro ar pienu 50—90 dienas. Mazuļi piedzimst 250 g smagi. Piedzimstot tie ir akli un kurli, acis atveras pēc 10 dienām. Dzimumbriedumu šakāļu mātītes sasniedz 11 mēnešu vecumā, tēviņi 2 gadu vecumā.[2]
Sistemātika labot šo sadaļu
Lai arī par šakāļiem sauc gan zeltaino šakāli, gan melnmuguras šakāli, gan svītraino šakāli, tomēr ģenētiskie pētījumi liecina, ka zeltainais šakālis nav tuvs radinieks pārējiem šakāļiem. Tas ir tuvāks radinieks koijotam, pelēkajam vilkam un sunim.[12] Ir zinātnieki, piemēram Konrāds Lorencs, kas uzskata, ka mājas suns ir cēlies no šakāļa, nevis no pelēkā vilka, un vilka asinis sunim ir pievienojušās vēlāk, ar to krustojoties. Tomēr šī hipotēze vēlāk tikusi noraidīta, jo zelta šakālis ir mazāk sociāls kā mājas suns, un to gaudošanas veids ir atšķirīgs.[13]
Zeltainajam šakālim ir 7 pasugas:[14]
- Canis a. aureus — visdaudzskaitlīgākā pasuga, sastopams zeltaino šakāļu reģiona centrālajā daļā;
- Canis a. cruesemanni — Taizeme, Indijas austrumi, Birma;
- Canis a. ecsedensis — Balkānu pussala, Bulgārija;[15]
- Canis a. indicus — Indija, Nepāla;
- Dalmācijas šakālis Canis a. moreotica — apdzīvo Eiropas dienvidcentrālo daļa, Ungārijā un Austrijā to sauc par Ungārijas niedru vilku;[15]
- Canis a. naria — Indijas dienvidi;
- Canis a. syriacus — Izraēla, Jordānija.
Šakālis kultūrā labot šo sadaļu
Ir uzskats, ka sengrieķu dievs Hermejs un briesmonis Cerbers ir veidoti pēc zeltainā šakāļa līdzības.[16] Dažas ciltis Indijā uzskata, ka šakālim uz galvas var izaugt rags (angļu: shiyal shingi), un, ja tādu šakāli sastop, tas nes laimi.[16] Šakālis ir bieži pieminēts arī Bībelē, kur tas attēlots kā ļauns radījums. Psalmā 63:9-11 ir teikts, ka neticīgie kļūs par šakāļu barību.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Canis aureus (Golden Jackal, Asiatic Jackal, Common Jackal)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. aprīlī. Skatīts: 2009. gada 19. februārī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «lioncrusher.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 16. jūlijā. Skatīts: 2007. gada 31. jūlijā.
- ↑ National Geographic: Meet the First New Canine Found in 150 Years
- ↑ Lapini L., Molinari P., Dorigo L., Are G. & Beraldo P., 2009. Reproduction of the Golden Jackal (Canis aureus moreoticus I. Geoffroy Saint Hilaire, 1835) in Julian Pre-Alps, with new data on its range-expansion in the High-Adriatic Hinterland (Mammalia, Carnivora, Canidae). Boll. Mus. Civ. St. nat. Venezia, 60 (2009): 169-186.
- ↑ Peep Männil: Läänemaal elab veel vähemalt kaks šaakalit, tõenäoliselt rohkem Arhivēts 2013. gada 2. maijā, Wayback Machine vietnē. (igauniski)
- ↑ Zoologi: Igaunijas mežos klīst šakāļi; var ierasties arī Latvijā
- ↑ Iespējams, arī Latvijā parādījušies šakāļi, Latvijas Avīze, 09.01.2014.
- ↑ DNS analīzes apstiprina zeltaino šakāļu klātbūtni Latvijā lsm.lv
- ↑ Naukšēnos plēsoņa saplēš teļu; aizdomās tur šakāli Delfi
- ↑ Arī Lietuvā parādījušies šakāļi tvnet.lv
- ↑ First golden jackal spotted in the Netherlands phys.org
- ↑ Genome sequence, comparative analysis and haplotype structure of the domestic dog
- ↑ R. Lindsay, Steve (2000). Handbook of Applied Dog Behavior and Training, Vol. 1: Adaptation and Learning. p. 410. ISBN 0-8138-0754-9
- ↑ «Mammal Species of the World - Browse: aureus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 21. maijā. Skatīts: 2009. gada 19. februārī.
- ↑ 15,0 15,1 Variability and identity of the jackals (Canis aureus) of Dalmatia
- ↑ 16,0 16,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 12. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 15. augustā.
Ārējās saites labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zeltainais šakālis |