Uriāls
Par uriālu jeb arkaru sauc savvaļas aitu, kas pieder uriālu jeb arkaru grupai (Ovis orientalis vignei grupa), un šajā grupā ietilpst vairākas savvaļas aitas (Ovis orientalis) pasugas. Visas pārējās savvaļas aitas pasugas ir apvienotas muflonu (Ovis orientalis orientalis grupa) grupā.[1] Kopumā uriālu grupā ir 6 savvaļas aitu pasugas.
| Uriāls Ovis orientalis (Gmelin, 1774) | |
|---|---|
 Arkals (Ovis orientalis arkal) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Dobradžu dzimta (Bovidae) |
| Apakšdzimta | Kazu apakšdzimta (Caprinae) |
| Ģints | Aitas (Ovis) |
| Suga | Savvaļas aita (Ovis orientalis) |
| Sinonīmi | |
|
Ovis aries | |
 Uriāls Vikikrātuvē | |
Vēl nesenā pagātnē mufloni un uriāli tika uzskatīti par atsevišķām sugām, tikai pēc padziļinātu DNS pētījumu veikšanas, tika iegūti pierādījumi tam, ka abas sugas patiesībā ir viena suga - savvaļas aita (Ovis orientalis), lai gan abām grupām ir atšķirīga morfoloģija un hromosomu skaits.[2]
Uriālu populācijas ir ļoti samazinājušās, un tās ir apdraudētas sakarā ar cilvēku saimnieciskās darbības paplašināšanos. To iecienītās pļavas pamatā tiek izmantotas mājlopu ganīšanai.[3] Tomēr pēdējos gados, ievērojot dažādus aizsardzības pasākumus, to populācijas lēnām sāk atjaunoties.
Izplatība
labot šo sadaļuUriāli ir sastopami Centrālāzijā, sākot ar Irānas ziemeļaustrumiem un Kazahstānas rietumiem un beidzot ar Pakistānas Beludžistānas provinci un Indijas Ladakhas reģionu. Uriālu izplatības areāla austrumos to pamazām izspiež lielākais argals (Ovis ammon), bet dienvidrietumos tā izplatības areāls robežojas ar Āzijas muflona (Ovis orientalis orientalis) izplatību. Irānas ziemeļos uriāli reizēm hibridizējas ar Āzijas mufloniem.
Izskats
labot šo sadaļuUriālu tēviņiem ir lieli, izliekti ragi. Arī mātītēm ir ragi, bet tie ir īsi un vertikāli, kas atgādina kazas ragus. Tēviņa ragi var sasniegt 100 cm garumu. Uriālu ķermeņa augstums skaustā ir apmēram 80 - 90 cm. To kažoks ir sarkanbrūnā krāsā, ar gaišu pavēderi, kā arī to slaidajām kājām ir "gaišas zeķes" - gaišas kājas no ceļgaliem uz leju. Uriālu tēviņiem zem zoda ir bārdas, kas pārtop par kakla krēpēm.[4]
Uzvedība un barība
labot šo sadaļuUriāls pamatā mājo atklātajos, zālainajos kalnu pakājes apgabalos, kuros koki ir maza vai nav vispār. Tas ļoti reti ieceļo stāva un akmeņaina reljefa teritorijās, lai gan Ladakhas uriāls jeb stepes aita (Ovis orientalis vignei) mājo kalnos augstāk nekā 4000 metri virs jūras līmeņa.[3] Tie barojas galvenokārt ar zāli, bet, ja nepieciešams, barojas arī ar koku un krūmu lapām un dzinumiem.[3]
Klasifikācija
labot šo sadaļu- Uriālu grupa (Ovis orientalis vignei grupa)
- Arkals (Ovis orientalis arkal)
- Baludžistānas uriāls (Ovis orientalis blanfordi)
- Buhāras uriāls (Ovis orientalis bochariensis)
- Pendžābas uriāls (Ovis orientalis punjabiensis)
- Stepes aita (Ovis orientalis vignei)
- Turkmenistānas kalnu aita (Ovis orientalis cycloceros)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Don E. Wilson, DeeAnn M. Reeder: Mammal Species of the World. A Taxonomic and Geographic Reference 3rd Edition; Johns Hopkins University Press, Baltimore, 2005. ISBN=0-8018-8221-4
- ↑ Molecular analysis of wild and domestic sheep questions current nomenclature and provides evidence for domestication from two different subspecies
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Urial
- ↑ Definition of Urial
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Savvaļas aitu foto galerija Arhivēts 2007. gada 6. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (wildsheep.org)
- Transcaspian Urial
- Punjab Urial
- Urial Hunting Community
- Afghan or Baluchistan urial, Blanford urial, Punjab urial, Ladakh urial or Shapu Arhivēts 2018. gada 2. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- Urial, Indian Animal