Čuguns

Čuguns (no krievu: чугу́н) jeb ķets (no lietuviešu: ketus^[1]) ir dzelzs un oglekļa sakausējums, kura sastāvā parasti ir 2,0 līdz 4,3% oglekļa.^[2] Tā sastāvā ir arī dažādi piemaisījumi — silīcijs (0,5—4,25%), sērs (0,02—0,06%) un fosfors (0,1—1,2%), kas čugunā nokļūst tā kausēšanas laikā. Čugunam var būt arī īpaši pievienoti leģējoši elementi, piemēram, hroms vai niķelis. Ogleklis čuguna sastāvā atrodas dzelzs karbīda jeb cementīta veidā, kā arī brīva grafīta veidā.

Čuguns mēdz būt trausls, izņēmums ir formējamais čuguns. Tas ir izturīgs pret deformāciju, un tam ir augsta nodilumizturība. Tomēr čuguns ir smags un rūsējošs.^[3] Čugunu izmanto cauruļu, iekārtu un automobiļu daļām, piemēram, cilindru galvu, cilindru bloku un pārnesumkārbu ražošanai.

Vēsture

1770. gadā Anglijā uzceltais čuguna tilts pār Sevērnu

Vecākais čuguna priekšmets ir atrasts mūsdienu Ķīnā un tiek datēts ar 5. gadsimtu pirms mūsu ēras. Čuguns tika izmantots senajā Ķīnā karā un lauksaimniecībā.^[4] 15. gadsimtā čuguns tika izmantots artilērijai Burgundijā, Francijā un Anglijā. Pirmais čuguna tilts tika uzcelts 1770. gadā Anglijā, un ir pazīstams kā dzelzs tilts. Čuguns tika izmantots arī ēku celtniecībai.

Skatīt arī

Tērauds

Atsauces

↑ Mirdza Brence. «Lituānismi latviešu literārajā valodā». Latviešu valodas kultūras jautājumi 1. laidiens. Liesma, 1965. 60. lpp.
↑ J. Kaunīts. «Rūpniecības celtniecības un sanitārās tehnikas pamati», 1980. gads. 94. lpp.
↑ Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 89. lpp. ISBN 9984-22-115-6.
↑ Donald B. Wagner. Iron and Steel in Ancient China. BRILL, 1993. 335–340. lpp. ISBN 978-90-04-09632-5. Kopā ar |accessdate= jālieto |url=