Nisaja

Nisaja (sengrieķu: Νίσαια) bija Megaras polisas ostas pilsēta Saronika krastā, Grieķijā. Grieķu mitoloģijā Nisaju dibināja viens no Pandiona dēliem, Nisoss, kurš šo tēva dāvāto vietu nosauca savā vārdā. Kontrole pār Nisaju starp Atēnām un Megaru gāja no rokas rokā gan pirms Peloponēsas kara, gan arī kara laikā. Megāriešu sabiedrotie, atēnieši, uzbūvēja garās sienas, kas savienoja Nisaju ar Megaru. Saskaņā ar Tukidīdu, sienu garums, kas savienoja ostu ar Megaru, bija astoņi grieķu stadiji, bet pēc Strabona teiktā, sienu garums bija astoņpadsmits stadiji. Demētras templis atradās ceļa malā pie Nisajas, bet Poseidona templis, ostas pilsētas teritorijā. Tiek uzskatīts, ka Nisajas Megara ir dzejnieka Teognīda dzimtā pilsēta, taču viņa dzimšanas vieta precīzi nav zināma. Senās ostas pilsētas precīza atrašanās vieta joprojām nav īsti noskaidrota.

Karte ar Nisaju un garajām sienām

Dibināšanas mīts

Mītiskā atēniešu ķēniņa Pilasa valdīšanas laikā Pandions bēga uz Megaru, kur pēc tam apprecēja Piliju, Pilasa meitu. Pēc tam, kad Pilass tika padzīts no Atēnām par sava onkuļa Biasa slepkavību, Pandions ieguva sava sievastēva troni Atēnās. Pandions sadalīja Atiku četros apgabalos, un deva katram no saviem četriem dēliem, Egejam, Likam, Palladam un Nisosam, valdīt katrā no šiem apgabaliem. Pandiona dēlam, Nisosam tika piešķirta Megarīda, kuru viņš vēlāk nosauca savā vārdā par Nisaju. Kad Krētas valdnieks, Mīnojs, uzbruka Nisajai, Poseidona dēls, Megarejs, ieradās no Onhestas, Boiotijā, lai palīdzētu Nisosam karā pret Mīnoju. Pēc kara Megarejs appecēja Ifinoju, Nisosa meitu. Vēlāk Megarejs ieguva Nisosa troni, bet Nisaja tika pārdēvēta viņa vārdā par Megarīdu. No tā laikā Nisajas vārdu nes tikai ostas pilsēta, bet Megaras iedzīvotājus sauca par nisejiešiem, lai tos atšķirtu no kolonistiem, Sicīlijas megariešiem.

Vēsture

561. gadā pr.Kr. Pisistrats komandēja atēniešu armiju, lai iekarotu Nesaju, kur viņš guva panākumus. Salamina atradās ļoti tuvu pie Nisajas, un tāpēc atēnieši bieži vien pārņēma Megarīdas ostu savā kontrolē. 459. gadā pr.Kr. atēnieši kļuva par Megaras sabiedrotajiem un uzbūvēja garās sienas, kas savienoja to ar Nisaju. 446. gadā pr.Kr. megarieši atgriezās Peloponēsas savienībā un sacēlās pret Atēnām. Tie apvienojās ar peloponēsiešu spēkiem un iznīcināja atēniešu garnizonus Megarīdā. Atēnieši īsu laiku noturējās Nisajā, bet pēc tam saskaņā ar Trīsdesmitgadu miera līgumu, kas bija noslēgts ar Spartu un tās sabiedrotajiem, pilsētu atdeva.

Peloponēsas karš

Peloponēsas kara pirmajos gados (431. gads pr.Kr.) Nisaja cieta sakāvi jūras kaujā pret atēniešu floti. Pēc savas sakāves astoņi tūkstoši peloponēsiešu karavīru devās uz Nisaju, ostā sasēdās 40 nozagtos megariešu kuģos, lai uzruktu atēniešu cietokšņiem. Pēc šī uzbrukuma atēniešu flote nobloķēja Nisajas ostu, lai apturētu kravu pārvadājumus caur to. Piektajā kara gadā (427. gads pr.Kr.) atēnieši Nikija vadībā ieņēma Minojas salu, kas ļāva tiem iegūt pilnīgu kontroli pār Nisaju. Astotajā kara gadā (424. gads pr.Kr.) garās sienas, kas kalpoja peloponēsiešu garnizonam, tika pārrautas, un pēc divām aplenkuma dienām Nisaja padevās atēniešiem. Tā atkal kļuva par Megaras ostu tikai 409. gadā pr.Kr. Nisajas mūrus, kas bija sagrauti Peloponēsas kara laikā, atjaunoja 343. gadā pr.Kr. atēniešu armijas virspavēlnieks Fokions kā savstarpējo labo attiecību simbolu starp Megaru un Atēnām.

Kultūra

Resursi un tirdzniecība

Nisaja bija vienīgā Megaras osta Saronika krastā un tā tika izmantota, lai pārvadātu resursus pāri līcim, kā arī lai piegādātu tos pilsētai. Aristofans apraksta dabīgos sals rezervuārus, kas tika atrasti piekrastē netālu no Nisajas, kur sāli uzglabāja pirms eksportēšanas uz Atēnām. Megarieši ražoja augstvērtīgu vilnu, kas tika izmantota drēbēm un ziemas apģērbiem, un sūtīja to no Nisajas pāri Saronikam kā tirgus preci. Megarieši guva nozīmīgu peļņu no eksporta un importa, kas gāja caur Nisaju.

Reliģija

Nisajā atradās Poseidonam veltīts templis, kura kults dominēja megariešu kolonijās. Tukidīds minēja templi, kas bija veltīts Enilijam, un tas atradās netālu no pilsētas ostas. Blakus Nisajai atradās Demētras Maloforas svētnīca, kas datējama ar arhaisko periodu. Pausānija darbā ir aprakstīts, kā sagruva Demētras tempļa jumts. Demētras kultu arhaiskajā periodā Megarā ieviesa kolonisti. Neviena tempļa atrašanās vieta nav zināma, kā arī precīzi nav zināma pašas Nisajas atrašanās vieta.

Poēzija un proza

Ir uzskats, ka dzejnieks Teognīds bija dzimis Nisajas Megārā, vai arī Megāras Hiblajā, Sicīlijā. Kaut arī tādas autoritātes, kā Platons, šaubījās par to, ka Teognīds ir nācis no Nisajas Megaras. Teognīda poēzija par persiešu kariem tiek skaidri atzīta kā megariska, taču viņa izcelsme joprojām paliek neskaidra. Vēsturnieki uzskata par visiespējamāko, ka Teognīds ir cēlies no Nisajas Megaras. Dzejnieks Sēmonīds citā dzejas darbā par persiešu kariem piemin ostu kā "nisajiešu nabu". Ir uzskats, kas šis darbs bija uzrakstīts 5. gadsimtā.

Otrā gadsimta grieķu rakstnieks Afinejs savās "Gudro dzīrēs" (Δειπνοσοφισταί) ir saglabājis nozaudētās Nikandra poēmas "Georgika" fragmentu. Šajā nozaudetajā dzejā Nikandrs Nisajas rozes atzīst par otrām aromātiskākajām un skaistākajām pēc Emantas rozēm.

Ģeogrāfija

Nisaja bija vienīgā zināmā megariešu osta Saronikas līča piekrastē. Precīza tās atrašanās vieta joprojām ir diskutabla, jo Tukidīda aprakstītā Nisajas piekrastes zona neapraksta šo apvidu tādā veidā, kāds tas ir pašlaik. Nisajas atršanās vietas hipotēze, ņemot vērā Strabona, Tukidīda un Pausānija sacīto, pieņem, ka Nisaja atradās starp Minojas salu un kontinentu. Tika uzskatīts, ka Nisajas vieta atrodas netālu no mūsdienu Pači ciema, kur netālu no tās ir sala ar tādu pašu nosaukumu Nisis Pačaki. Daži vēsturnieki pieļauj, ka piekrastes apgabals ar laiku ir noskalots.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nisaja.