Mēklenburgas Kristofs (vācu: Christoph zu Mecklenburg; 1537—1592) bija Rīgas arhibīskapa koadjuktors (1555—1569) un Raceburgas bīskapijas administrators (1554—1592).
Dzimis 1537. gada 30. jūlijā AugsburgāMēklenburgas hercoga Albrehta VII un viņa sievas Brandenburgas Annas ģimenē. Pēc tēva nāves 1547. gadā par Mēklenburgas hercogu kļuva viņa vecākais brālis Johans Albrehts I. Reformācijas karu laikā 1552. gadā Kristofu nosūtīja uz Francijas karaļa galmu, bet pēc pusgada viņš atgriezās dzimtenē, kur turpināja studijas. 1554. gadā 19 gadus veco Kristofu iecēla par Raceburgas bīskapijas administratoru, tajā pašā gadā Rīgas arhibīskaps Vilhelms fon Brandenburgs viņu uzaicināja par savu koadjutoru.
Ordenis apcietināja gan arhibīskapu Vilhelmu, gan viņa koadjuktoru Kristofu un turēja gūstā Smiltenes un Piebalgas pilīs. 1557. gadā pēc Pasvales līguma parakstīšanas Livonijas ordenis viņu atbrīvoja un atzina par koadjutoru. Pēc Livonijas kara sākuma 1558. gadā Kristofs ar arhibīskapa Vilhelma piekrišanu devās uz Mēklenburgu.
1559. gadā 14. janvārī Kristofs ar 200 jātniekiem atgriezās Livonijā un līdz februārim uzturējās Rīgā, gatavojoties aizsardzībai pret Krievijas cara karaspēka uzbrukumu. Tā paša gada rudenī viņš vadīja arhibīskapijas karaspēku ordeņa mestra Gotharda Ketlera vadītajā karagājienā pret krieviem Tērbatas bīskapijā.
Kad pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas 1561. gadā Gothards Ketlers kļuva par Livonijas vietvaldi un gubernatoru, koadjutors Kristofs meklēja palīdzību pie Zviedrijas karaļa, arī Rīgas pilsēta atteicās zvērēt uzticību Sigismundam II, pasludinot, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas ķeizaram un vēlas iegūt impērijas brīvpilsētas statusu.
1562. gada rudenī viņš Stokholmā noslēdza savienību ar Zviedrijas karali Ēriku XIV. Pēc arhibīskapa Vilhelma nāves 1563. gada sākumā Kristofs pasludināja sevi par Rīgas arhibīskapu un apmetās Turaidas pilī. Viņš atteicās dot uzticības zvērestu karalim Sigismundam II Augustam, tādēļ karalis pavēlēja Gothardam Ketleram viņu ieslodzīt Rīgas pilī, par arhibīskapijas administratoru iecēla Nikolaju Radvilu, bet par arhibīskapijas piļu pārvaldnieku Heinrihu fon Tīzenhauzenu. Zviedri ieņēma daļu no Rīgas arhibīskapijas, tomēr lietuviešu un Gotharda Ketlera karaspēks viņus padzina. Kristofu aizveda gūstā uz Varšavu, vēlāk uz Grodņu.
1569. gadā Kristofs atteicās no prasībām klūt par Livonijas hercogu un atgriezās Mēklenburgā. 1573. gada 27. oktobrī viņš apprecējās ar Dānijas karaļaFrederika I meitu Doroteju. Pēc viņas nāves 1581. gada 7. maijā viņš otro rezi apprecēja Zviedrijas karaļaGustava Vāsas meitu Elizabeti.
Alexander Bergengrün. Herzog Christoph von Mecklenburg, letzter Koadjutor des Erzbistums Riga: Ein Beitrag zur livländischen und mecklenburgischen Geschichte. Reval: Verlag Franz Kluge, 1898.
Friedrich Schlie. Die Kunst- und Geschichts-Denkmäler des Grossherzogthums Mecklenburg-Schwerin. II. Band: Die Amtsgerichtsbezirke Wismar, Grevesmühlen, Rehna, Gadebusch und Schwerin. Schwerin: 1898, Neudruck Schwerin 1992, ISBN 3-910179-06-1, S. 557 ff.
"1556. gada vasarā izcēlās kaŗš starp Rīgas virsbiskapu Vilhelmu Brandenburgu un mestri (Gālenu), kuŗš bija dabūjis zināt, ka virsbiskaps vedis sarunas ar landmāršalu Kasparu Minsteri par Livonijas atdošanu zem Polijas ķēniņa apsardzības. Tā kā mestris lielā vecuma dēļ nevarēja piedalīties kaŗa gājienā, tad par kaŗa vadoni iecēla mestŗa palīgu Vilhelmu Firstenbergu.
Kad landmāršals Kaspars Minsters redzēja, ka ordenis ķeras nopietni pie lietas, viņš aizbēga uz Poliju un rakstiski mēģināja pierādīt savu nevainību. Virsbiskapu un viņa palīgu hercogu Kristaforu Meklenburgu ielenca Kokneses pilī un sagūstīja. Hercogu attaisnoja un nosūtīja uz Vāciju, bet virsbiskapu ieslodzīja cietumā Smiltenē, kur viņu turēja veselu gadu. Šis apstāklis pamudināja Polijas ķēniņu Sigismundu Augustu, virsbiskapa tēvoci, Brandenburgas markgrafu un Prūsijas hercogu Albertu, virsbiskapa brāli, uzsākt kaŗu ar ordeni, lai atsvabinātu virsbiskapu no cietuma.
Ziņa par gaidāmo kaŗu ļoti uztrauca Livonijas iedzīvotājus, jo tapa teikts, ka virsbiskaps un viņa brālis Prūsijas hercogs varot nejauši ierasties ar daudziem kuģiem un izdarīt uzbrukumu. Tādēļ laida ziņu pēc ziņas muižniekiem nekavējoši pēc muižu skaita apbruņot kareivjus un sūtīt viņus sargāt ostas un krastus. No kaŗa atradušiem muižniekiem nebija ne kareivju, ne ieroču pēc muižu skaita. Tādēļ visā ātrumā tapa bruņoti nevācu zirgu puiši, veci “sešvērdiņu” kalpi, nederīgi tapuši dzeršanas dēļ un apprecējušies, kuŗi savā dzīvē varbūt reizi bija ar bisi rīkojušies. Pirms vilkt sarūsējušās bruņas mugurā, viņi vēl pamatīgi piedzērās. Tādā stāvoklī sēdās viņi zirgos, lai dotos uz kaŗalauku. Ne ostās, ne jūŗmalā nebija neviena ienaidnieka. Iztukšojuši provianta vāģus un alus mucas, viņi atgriezās mājās kā varoņi.
Livonijas pilsētu iedzīvotājiem arī bija maz jēgas no kaŗa gaitām, tā ka bija jāņem palīgā landsknechti, bet bundziniekus bija gŗūti sameklēt. Ja gadījās atrast bundzinieku, tad arī pie kaŗa gaitām nepieradušie amatnieki pievienojās viņam un teicās labākie kareivji esot. Vispār sakot, ļaudis tā bija atraduši no kaŗa, ka izdzirduši bungu troksni, viņi atstāja ēdienu, pat dievkalpošanu, un skrēja uz tirgus laukumu skatīties landsknechtos. Tik neparasta lieta toreiz bija kaŗš. Rudenī ieradās no Vācijas daudzi jātnieki un kājnieki palīgā ordenim un pilsētām. Muižnieki arī apgādājās ar labiem algotiem kareivjiem. Tāds salasīts kaŗaspēks devās Bauskas virzienā uz robežām, pretī Polijas ķēniņam un Prūsijas hercogam.
Pēc vesela gada nostāvēšanas nometnēs, abas puses samierināja Romas ķeizars Ferdinands. Uz Pasvaldes līguma pamata mestris samaksāja Polijas ķēniņam kaŗa izdevumus 60.000 dāldeŗu, atsvabināja no cietuma virsbiskapu, ieceldams viņu agrākā godā un atdeva viņam visas atņemtās pilsētas, cietokšņus un pilis. Tas bija 1557. gadā, kad nomira arī mestris Galens. Valdīja viņš 6 gadus.
Uzskats, it kā kaŗš būtu izcēlies tādēļ, ka virsbiskaps nav gribējis pieņemt Lutera mācību, nav pareizs, jo virsbiskaps sprediķoja Lutera garā un bija viņa piekritējs, tāpat kā mestris un visi ordeņkungi. Tāpat nav arī taisnība, ka pa miera sarunu laiku Pasvaldē Livonijas kārtas būtu vedušas sarunas par padošanos Polijas ķēniņam. Tikai vēlāk, kad krievi bija Livoniju gandrīz jau uzvarējuši un no Romas ķeizara palīdzības nebija, padevās daži Dānijas, daži Polijas, daži Zviedrijas ķēniņam".
