Dezertēšana

Dezertēšana (franču: désertion) ir karaspēka daļas vai dienesta vietas patvaļīga atstāšana, kā arī karavīra neierašanās dienestā iecelšanas vai pārcelšanas gadījumā, pēc komandējuma, atvaļinājuma vai no ārstniecības iestādes, lai izvairītos no karadienesta.^[1]

Dezertēšana dažādu valstu armijās un flotēs labot šo sadaļu

Lielbritānija labot šo sadaļu

Pirmā pasaules kara laikā Lielbritānijā par dezertēšanu tika nošauti 306 vīrieši, tostarp 25 kanādieši, 22 īri un 5 jaunzēlandieši; daudzi no viņiem bija nepilngadīgi. Kopumā laikā no 1914. līdz 2020. gadam par dezertēšanu tika tiesāti vairāk nekā 20 000 karavīru. 3000 no tiem tika piespriests nāvessods, un 10 % gadījumu tas tika izpildīts.^[2]

PSRS labot šo sadaļu

Līdz ar Otrā pasaules kara sākumu dezertēšana no Sarkanās armijas rindām kļuva ievērojama. Laika posmā no 1941. gada 22. jūnija līdz 1941. gada beigām PSRS NKVD iestādes aizturēja vairāk nekā 710 tūkstošus dezertieru. Pamatojoties uz dažādām aplēsēm, visā kara laikā no Sarkanās armijas rindām aizbēga 1,7-2,5 miljoni cilvēku.

No Padomju armijas slēpās arī slavens latvietis Jānis Pīnups, kas tiek dēvēts par pēdējo "Otrā pasaules kara mežabrāli Latvijā", lai gan bruņotā cīņā pret padomju režīmu nav piedalījies.

ASV labot šo sadaļu

Daži katoļu īri un vācieši kuri bija dezertēja no ASV armijas ASV—Meksikas kara laikā un izveidoja Svētā Patrika bataljonu. Meksikā un Īrijā bataljona dalībniekus godina kā nacionālos varoņus, 1947. gadā atklāja viņiem veltītu pieminekli, bet ASV viņus uzskata par nodevējiem.^[3]

Ukraina labot šo sadaļu

Krimas okupācijas gaitā daudzi tur izvietotie Ukrainas karavīri pārbēga Krievijas pusē.^[4] Tas pats notika arī Donbasā.

Iemesli labot šo sadaļu

Dezertēšanas iemesli militāro operāciju laikā var būt ideoloģiskās vai motivācijas trūkums, bailes tikt ievainotam vai nogalinātam, solītās neoficiālās samaksas trūkums (nelegālo bruņoto grupējumu gadījumā), morālais vājums, vērtību pārdomāšana.