Ludzas vēsture

Ludzas vēsture aptver laika posmu no pirmo iedzīvotāju apmetņu izveidošanās pie Lielā Ludzas ezera un Ludzas miesta izveides pie Ludzas pils līdz mūsdienām.

Ludzas pilsdrupas 2012. gada rudenī.

Arheoloģiskie izrakumi

Ludzas apkārtne bijusi apdzīvota jau mezolītā (8.-5. gadu tūkstotī pr. Kristus), par to liecina Lielā Ludzas ezera krastos atrastie kaula priekšmeti. Neolīta (5.-2. gadu tūkstoša vidus pr. Kristus) apmetnes Lielā Ludzas ezera Budjankas pussalā un Jurizdikas ragā, ko 1959. gadā pētījis Rauls Šnore, tāpat Ķīšukalna pilskalns (saukts arī par Selupinku vai Jersovkas pilskalnu) un kapulauks, ko pētījusi Elvīra Šnore, liecina par Ludzas apkārtnes nepārtrauktu apdzīvotību. Ka apdzīvotība bijusi intensīva, liecina krievu arheologu N. Sizova un J. Romanova pētījumi (1890-1891) Odukalna senkapos, kur izpētīti 338 apbedījumi. Ap 1939. gadu Ķīšukalna dienvidu pakājē apmetnē izarts 173,2 g smags sudraba kaklariņķis, kas glabājas Latvijas Vēstures muzejā Rīgā.

Ludza 12.-14. gadsimtā

Krievu vēsturnieks N. Karamzins savā sacerējumā "Krievijas valsts vēsture" pirmais izteicis domu, ka Kijivas hronikā (Киевская летопись) pieminētā Lučina varēja būt mūsdienu Ludza. Hronikas teksts vēsta, ka kņazam Rjurikam, Rostislava dēlam (Рюрик Ростиславович), 1174. gadā dodoties no Novgorodas uz Smoļensku, dzimis dēls, kam viņš apņēmās dot Lučinas pilsētu (Лучин) un uzcelt Svētā Mihaila baznīcu vietā, kur viņš dzimis (И даст ему Лучин город, в нем родися и ся поставишна на том месте церковь св. Михаёла, где родил). Kņazs Rjuriks piederēja pie tajā laikā ietekmīgās Smoļenskas kņazu Rostislaviču dzimtas. Viņa brālis Romāns Rostislavičs 1171. -1176. gadā bija Kijivas lielkņazs. Pēc cita uzskata Kijivas hronikā pieminētā Lučina atradās pašā Smoļenskas kņazistē, nevis Latgalē. Tomēr 12. gadsimtā Lučinas vārdam līdzīgi vietvārdi atrodami arī citviet - Lučānu sādža pie Ļesnajas upes, Lučinas ciems pie Dņepras, pie Lučāna ezera.

13. gadsimtā Ludza atradās Lotigolas zemē, kas bija strīdus teritorija starp Livonijas ordeņa, Polockas kņazu un Lietuvas kunigaišu pārvaldītajām teritorijām.

Livonijas ordeņa valsts pakļautībā

Livonijas ordeņa mestra Vennemara no Brigenejas valdīšanas laikā 1399. gadā agrākās latgaļu pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili (tagad saglabājušās tikai drupas). Ludzas pils bija Rēzeknes fogtejas blakus pils, ko pārvaldīja fogta iecelts ierēdnis. Pilij bija seši torņi, trīs vārti un divas priekšpilis. Spriežot pēc pils paliekām, gan iekšējās priekšpils, gan galvenās pils sienas bijušas celtas no laukakmeņiem un apliktas ar ķieģeļiem. Pils atradās pie pašas Pleskavas kņazistes robežas, tāpēc pleskavieši, baidīdamies no ordeņa bruņinieku iebrukumiem, iepretī Ludzas pilij 1463. gadā uzcēla cietoksni Krasnij Gorodok.

1481. gadā krievi iebruka Latgalē un daļēji nopostīja arī Ludzu, bet līdz 1525. gadam ordenis pili atkal atjaunoja.

Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā

Pēc Livonijas kara (1558-1583) Ludza ar pārējo Latgali tika pievienota Pārdaugavas hercogistei, kas bija Polijas-Lietuvas sastāvā. Pēc Polijas-Zviedrijas kara 1629. gadā Ludza ietilpa Inflantijas vaivadijā. Otrā Ziemeļu kara laikā 1654. gadā Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks ielenca pilsētu, parakās zem pils mūriem un Ludzu ieņēma. Aplenkšanas laikā pili tik stipri saspridzināja, ka tā drīz vien sagruva.

Pēc Lielā Ziemeļu kara no pils bija atlikušas tikai drupas. 1765. gadā apmetne pie pils nosaukta par miestu.

Krievijas Impērijas sastāvā

Pēc Polijas-Lietuvas pirmās dalīšanas (1772) Latgali un līdz ar to arī Ludzu pievienoja Krievijas Pleskavas guberņai. 1777. gadā Latgali sadalīja Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķos. Ludza kļuva par apriņķa pilsētu. 1778. gadā Ludzu pievienoja Polockas guberņai. 1796. gadā Ludzas apriņķi un pilsētu iekļāva Baltkrievijas guberņā. 1802. gadā Baltkrievijas guberņu sadalīja Mogiļovas un Vitebskas guberņā un Ludzu ar apriņķi un pārējo Latgali iekļāva Vitebskas guberņā. 19. gadsimta 1. ceturksnī Ludzā stipri pieauga tirdzniecības nozīme. Pilsētā notika seši gadatirgi, galvenā tirdzniecības prece bija lini. 1815. gadā lielākā daļa iedzīvotāju Ludzā (67%) bija ebreji un pilsētā bija septiņas sinagogas. 1843. gadā uzcēla Ludzas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcu (Успенская церковь). 1896. gadā Ludzā bija 242 tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi. 20. gadsimta sākumā Ludzā dzīvoja galvenokārt sīktirgotāji un amatnieki. 1902. gadā darbojās divas dzirnavas, divi kaļķu cepļi, ādu miecētava, ķieģeļu ceplis.

• 
  Skats uz Ludzu (pēc 1900)
• 
  Ludzas katoļu baznīca (pirms 1914)
• 
  Ludzas ezermalas skats (pirms 1914)
• 
  Ludzas galvenā iela (pirms 1914)
• 
  Aleksandra (Latgales) iela (pirms 1917)

Pirmais pasaules karš un Brīvības cīņas

1917. gada aprīlī Pirmajā Latgales latviešu kongresā tika nolemts, ka Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem. Lielinieku vara Ludzā pastāvēja no 1917. gada novembra līdz 1918. gada februārim, kad Latgali ieņēma Vācijas Impērijas armija. 1918. gada decembrī Ludzu ieņēma Sarkanā armija. 1920. gada 26. janvāra rītā Latvijas brīvības cīņu laikā Ludzu no lieliniekiem atbrīvoja Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulks.

• 
  Ludza Latvijas SPR laikā (1918. gada 7. janvārī)
• 
  Ludza vācu okupācijas laikā (1918. gada 7. maijā)
• 
  Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, Krišjānis Berķis un Artūrs Dālbergs Ludzā (pēc 1920. gada 26. janvāra)
• 
  Karaspēka parāde Ludzā (pēc 1920. gada 26. janvāra)

Latvijas brīvvalsts periods un Otrais pasaules karš

Ludzas pilsētas plāns (1936).

Ludzas skats (1936).

Ludzas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Ludzas pilsētas galva J. Sprindzāns.

1929. gadā Ludzā jau notika astoņi gadatirgi. 1935. gadā bija 356 tirdzniecības uzņēmumi ar 543 nodarbinātajiem un 238 ar rūpniecisko ražošanu saistīti uzņēmumi ar 344 strādājošajiem. 1935. gadā no 5546 Ludzas iedzīvotājiem latvieši bija 2207 (39,8%), žīdi 1518 (27,4%), krievi 1228 (22,1%), poļi 338 (6,1%), baltkrievi 163 (2,9%), vācieši 29 (0,5%).

Tajā laikā darbojās Ludzas valsts ģimnāzija, 1. pilsētas pamatskola, 2. pilsētas pamatskola, pilsētas krievu pamatskola, pilsētas žīdu pamatskola, valsts arodskola. Ludzas apriņķa slimnīca atradās Raiņa ielā 30, Zāmuela Gurēviča privātā slimnīca atradās Rīgas prospektā 2. 1938. gada 11. jūnijā notika ugunsgrēks kurā nodega puse pilsētas māju.

Otrā pasaules kara laikā 1940. gada 17. jūnijā Ludzu okupēja Sarkanā armija, 1941. gada 3. jūlijā Ludzu okupēja Vērmahts, bet 1944. gada 23. jūlijā atkal Sarkanā armija. Okupācijas varas iestāžu rīkotajās masu slepkavībās un deportācijās cieta daudzi Ludzas iedzīvotāji.

• 
  Latgales iela Ludzā
• 
  Latgales iela Ludzā (pirms 1930)
• 
  Ludzas restorāns "Rīga" (1931)
• 
  Ludzas skats pēc 1935. gada
• 
  Nodegusī Ludza 1938. gada jūnijā

Latvijas PSR periods

Pēc Otrā pasaules kara Ludzā sāka celt daudzus rūpniecības uzņēmumus. Lielākie bija metālapstrādes, linu, gaļas un piena pārstrādes uzņēmumi. Metālapstrādes rūpnīca "Metālists" ražoja 67 produkcijas veidus, galvenokārt plaša patēriņa preces. Uzņēmumā izgatavotos cinkotos traukus eksportēja uz deviņām valstīm. 1952. gadā uzceltā linu fabrika apstrādāja arī Pleskavas apgabalā izaudzētos linus. Ludzā darbojās putnu kombināts, maizes ceptuve. Rēzeknes piena kombināta Ludzas pienotava (1972) ražoja sviestu, krējumu, biezpienu. Bija arī bezalkoholisko dzērienu cehs, skuju miltu fabrika, r/a "Daiļrade" filiāle, remonta un celtniecības pārvalde, Latgales meliorācijas sistēmu pārvalde, mežrūpniecības saimniecība, rajona sadzīves pakalpojumu kombināts, r/a „Komutators” filiāle.