Lielvārdes vēsture

Lielvārdes vēsture aptver laika periodu no Lielvārdes dibināšanas Daugavas Līvzemē līdz mūsdienām.

Lielvārde (Broces kolekcija, 1796).

Lielvārdes baznīca un pilsdrupas 1792. gadā (Broces kolekcija).

Arheoloģiskajos izrakumos iegūtie priekšmeti liecina, ka Lielvārdes Dievukalnā laikā no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. līdz mūsu ēras 7. —8. gadsimtam dzīvojušas baltu ciltis. No 9. līdz 12. gadsimtam Lielvārde ietilpa Daugavas līvu apdzīvotajā teritorijā. Lielvārdes nosaukums (Lennewarde) pirmo reizi rakstos minēts 1201. gadā Indriķa hronikā. Visticamāk, vārds radies no skandināvu vārda warde — ‘piestātne’, ‘krāvums’ vai ‘krauja ar signālugunskuru’.

Livonijas laiks

Lielvārdes pilsdrupas.

Vēl pirms Lielvārdes lībiešu pakļaušanas 1201. gadā bīskaps Alberts Lielvārdi izlēņoja dižciltīgajam Danielam no Bannerovas. Lībieši tika pakļauti tikai 1205. gadā, kad pēc krustnešu uzbrukuma tika nodedzināta lībiešu apmetne pie pils. 1206. gadā Lielvārdes lībieši tika kristīti un apsolījās Danielam maksāt nodevas (pusbirkavu rudzu no arkla). Daniels apmetās Dievukalnā iepretī lībiešu pilskalnam otrpus Rumbiņas upei. 1213. gadā notika lietuviešu iebrukums Lielvārdes zemē, viņi sagūstīja lībiešu sievas un bērnus, un aizveda tos sev līdzi. Pēc Daniela nāves Rīgas bīskaps Nikolajs Lielvārdi 1248. gadā piešķīra Rīgas domkapitulam, bet 1255. gadā atzina to par savu īpašumu. Ap šo laiku jau bijusi uzcelta mūra pils lībiešu pilskalna teritorijā. Arhibīskapam piederošo Lielvārdes pili vairākkārtīgi savā kontrolē pārņēma Livonijas ordenis. 1262. gadā kaujā pie Lielvārdes žemaiši sakāva ordeņa karaspēku, kura atliekas patvērās pilī. 1361. gadā pili ieņēma un izlaupīja lietuviešu karaspēks. 15.gs. pirmajā pusē arhibīskaps bija spiests pili ieķīlāt ordenim. Tikai 1435. gadā arhibīskapam Heningam Šarpenbergam ar lielām grūtībām izdevās atgūt ieķīlāto pili.

Poļu, zviedru un krievu laiki

Lielvārdes muižas pils pirms Pirmā pasaules kara.

Livonijas kara laikā, beidzoties ordeņa varai, Lielvārde kopā ar citām pilīm tika nodota Polijas karalim. Tā tika iekļauta Pārdaugavas hercogistē. 1577. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks ieņēma Lielvārdi. 1578. gada beigās rīdzinieki aplenca pili, bet 1579. gadā krievi to atguva. Lai maskaviešiem nebūtu nocietinājumu Rīgas tuvumā, rīdzinieki pili nopostīja. 17. gs. Lielvārdes priekšpilī sāka veidoties muižas apbūve. Poļu—zviedru kara laikā Lielvārdes zemnieki tika iesaistīti abās karojošajās armijās. Karš izraisīja lielu badu un mēri.

Zviedri Lielvārdi ieņēma ap 1620. gadu un Lielvārde tika iekļauta Kokneses apriņķī. Tika izveidoti krogi, atvērta Lielvārdes draudzes skola. Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā krievu karaspēks ielauzās Vidzemē un ieņēma arī Lielvārdi, pilsēta tika izlaupīta. Pēc miera līguma noslēgšanas 1661. gadā krievu karaspēks atstāja Lielvārdi. Muižu redukcijas rezultātā Lielvārdes muiža kļuva par Zviedrijas valsts īpašumu. 1631. gada 21. jūnijā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Štetinā parakstīja lēņu grāmatu, ar kuru Lielvārdes pilsnovadu ar visām muižām piešķīra Zviedrijas sudrabkaltuvju inspektoram Heinriham Martinam Vulfam. 1646. gadā H. M. Vulfu uzņēma muižnieku kārtā ar dzimtas uzvārdu Volfenšilds (Vulfu dzimtai Lielvārdes muiža piederēja līdz pat 1920. gadam). Daudz zaudējumu Lielvārdei nodarīja Lielais Ziemeļu karš un tam sekojošais Lielais mēris, kura laikā 1710. gadā Lielvārdē izmira apmēram 70% iedzīvotāju.

1860. gados notika dzelzceļa līnijas Rīga-Orla būvniecība. Netālu no Rembates muižas centra (Ringmundshof) 1861. gadā tika izbūvēta Rembates dzelzceļa stacija, ap kuru arī sāka attīstīties mūsdienu apdzīvotā vieta. Uzplauka muižu saimnieciskā dzīve. Lielvārdi satricināja 1905. gada revolūcija un tai sekojošās soda ekspedīcijas. Vēl lielāku postu atnesa Pirmais pasaules karš. Frontes līnija gāja pa Daugavas upi, tāpēc visiem iedzīvotājiem vajadzēja evakuēties. Kara darbības rezultātā aizgāja bojā Lielvārdes muižas pils.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas

Latvijas brīvības cīņu laikā Lielvārdē vairākkārt mainījās vara. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gada decembra beigās vācu armija Lielvārdi atstāja un īsi pirms jaunā gada Lielvārdē iebrauca sarkano strēlnieku bruņuvilciens. 1919 gada sākumā Lielvārdē tika nodibināta padomju vara, bet jau maija beigās landesvēristi Sarkano armiju padzina. Pēc Cēsu kaujām jūnijā Lielvārdē ieradās igauņu karaspēka vienība, bet septembrī Lielvārdē ienāca Latvijas nacionālās armijas daļas. 1920. gadā nodibinājās izpildvara. Lielvārdes apvidus, kā Pirmajā pasaules karā daudz cietusi teritorija, saņēma lielu valsts materiālo palīdzību — sēklu, naudas aizdevumus. Zemes pirkšanai bankas deva kredītu, ko ar nelieliem procentiem vajadzēja atmaksāt 41 gada laikā. Strauji veidojās iekoptas saimniecības. Atvērās skolas kur mācības notika latviešu valodā. Attīstījās kultūras dzīve, veidojās dažādas sabiedriskās organizācijas un biedrības.

Rembatei 1925. gadā piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu. 1926. gadā Rembati pievienoja Lielvārdes pagastam. 1931. gadā Rembati pārdēvēja par Lielvārdi (dzelzceļa staciju pārdēvēja jau 1926. gadā). 1935. gadā Lielvārdes ciemā dzīvoja 709 cilvēki. Tur darbojās 3 pārtikas preču tirgotavas, 2 traktieri (krodzniecības veikali), 2 bufetes, l konditoreja, 2 gaļas un desu, l saldumu un rokdarbu, l valsts degvīna un vīna, 3 koloniālpreču, l galantērijas preču, l grāmatu un rakstāmlietu, l radio piederumu tirgotava, l drogu veikals, l aptieka, 4 frizētavas, 2 zārku tirgotavas. Pilnā sparā ritēja Ķeguma HES celtniecība. Saimnieki saņēma kompensāciju par applūdināmajām zemes platībām. Prezidents Kārlis Ulmanis personīgi ieradās Lielvārdē un iepazinās ar situāciju pirms ūdenskrātuves izveides. 1930. gados Lielvārdē rosīgi darbojās jaunatnes organizācijas: mazpulki, skauti, mazskauti, gaidas. Arveda Paegles vadībā stādītas liepas gar tagadējām Slimnīcas un Parka ielām. Darbojās arī aizsargu organizācija.

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā Lielvārdes pagastā nodibināja Lielvārdes un Kaibalas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1949. gadā Lielvārdei piešķīra strādnieku ciemata statusu (no 1961. gada — pilsētciemata) un izveidoja Lielvārdes lauku teritoriju, pakļaujot ciematam likvidēto Kaibalas ciemu.

1948. gada jūnijā nodibināja kolhozu «Lāčplēsis», kas laika gaitā izveidojās par vienu no spēcīgākajām kolektīvajām saimniecībām Latvijas PSR. Ilggadīgs kolhoza priekšsēdētājs bija sociālistiskā darba varonis Edgars Kauliņš (1903-1979). Kolhoza centrs izveidojās Lielvārdes ciemata austrumu pusē pie vēsturiskā Lielvārdes centra un bijušās pagasta valdes un ieguva nosaukumu Lāčplēsis. 1956. gadā Lielvārdes lauku teritorijai pievienoja likvidēto Lielvārdes ciemu, 1977. gadā — daļu Jumpravas ciema teritorijas. 1950. un 60. gados Lielvārdē galvenokārt būvēja vienģimenes dzīvojamās mājas. Laikā no 1975. līdz 1990. gadam notika straujāka apbūve, kad uzcēla gandrīz visas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas (šobrīd to ir ap 40), universālveikalu, pastu, vidusskolu, bērnudārzu, poliklīniku un kultūras namu. 1970. gados ziemeļos no Lielvārdes Rembates ciema teritorijā tuvumā izbūvēja militāro lidlauku un armijas vajadzībām pilsētciemata ziemeļu daļā uzcēla daudzdzīvokļu māju kvartālu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Lielvārdei 1992. gada 5. martā piešķīra pilsētas tiesības. 2004. g. 16. novembrī Lielvārdes pilsētu ar lauku teritoriju pārveidoja par Lielvārdes novadu. Tajā pašā gadā Lielvārdes pilsētai pievienoja bijušo Lāčplēša kolhoza ciematu.