Latgales apkaime

apkaime Rīgā

Latgales apkaime ir Rīgas pilsētas apkaime Latgales priekšpilsētā. Latgales apkaimes robežas ir Daugava gar Zaķusalas krastmalu, Dienvidu tilts, Slāvu iela, dzelzceļš, Dzelzceļa tilts. Latgales apkaime atrodas Rīgas pilsētas centrālās daļas dienvidaustrumos, ārpus Rīgas dzelzceļa loka. Tā robežojas ar Vecpilsētas, Centra, Avotu ielas, Dārzciema, Ķengaraga, Salu (savienojums pa Dzelzceļa un Salu tiltiem) un Katlakalna (savienojums pa Dienvidu tiltu) apkaimēm.

Latgales apkaime
Pamatinformācija
Pilsēta Rīga
Priekšpilsēta Latgales priekšpilsēta
Pilsētas daļas Krasta masīvs, Kojusalas masīvs
Platība 7,594 km²
Iedzīvotāju skaits 31 918 (2018)
Ūdenstilpes Daugava
Parki Latgales parks, Klusais dārzs, Miera dārzs, Kojusalas dārzs, Erevānas dārzs.
Transports
Autobuss 12., 18., 34.
Trolejbuss 15.
Tramvajs 7.
Cits Dzelzceļš
Papildinformācija
Ārējā saite apkaimes.lv

Latgales apkaimes kopējā platība ir 7,594 km², kas ir apmēram par 2/5 vairāk nekā vidējais apkaimes platības rādītājs Rīgā. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11 519 metri.

Līdz 2024. gada maijam Latgales apkaime saucās Maskavas forštate (arī Maskavas priekšpilsēta, sarunvalodā Maskačka[1]), bet ar Rīgas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu nosaukumu komisijas lēmumu tā tika pārdēvēta.[2]

14. gadsimtā Maskavas forštates senākā daļa veidojās tieši aiz pilsētas vaļņiem Daugavas krastmalā. Pēc 1348. gada šai vietai (tās daļai) bija nosaukums Lastādija, kas cēlies no vācu valodas vārda die Last — 'krava', Hanzas savienības pilsētās šis jēdziens apzīmēja teritorijas saistību ar kuģiem un to kravām. Lastadie nosaukums bija lietots arī Vācijas pilsētās.[3] 1676. gadā Lastādijā tika atvērta elementārskola latviešu bērniem, kas pastāvēja vēl 20. gadsimta sākumā.[4] 17. gadsimtā šo vietu raksturoja Daugavas krastā pietauvoti preču kuģi un brīvi izkaisīta mazstāvu apbūve. Vietā, kur tagad ir dzelzceļa uzbērums, Kārļa baseins (kanāla paplašinājums starp autoostu un centrāltirgu) un Centrāltirgus, 1442. gadā jau darbojās vairāki saimnieciska rakstura objekti: kuģu būvētava, kokzāģētava, pelnu dedzinātava, tur atradās arī noliktavas, šķūņi un algāžu koka namiņi.[5]

 
Maskavas forštate ar vāciskajiem vietvārdiem Rīgas kartē (1876)

Pārējā tagadējās Latgales apkaimes daļa auga lēni. Tās kodols — Rīgas Jēzus baznīcas apkārtne un domkapitulam piederošie Pagraba tīrumi — vēl 16. gadsimtā bija vāji apbūvēts un tur bija tikai četras piecas ēkas.[6] 17. gadsimtā kara inženieris Johans Rodenburgs paredzēja pilsētas aizsardzības sistēmā iekļaut arī priekšpilsētas, un līdz 1656. gadam izveidoja pirmos bastionus tagadējā Latgales apkaimē, tika izveidots arī aizsardzības grāvis.[7] 19. gadsimta otrajā pusē starp tagadējām Dzirnavu un Lāčplēša ielām posmā no dzelzceļa līdz Maskavas ielai bija saglabājies tā saucamais Rodenburga grāvis, ko aizbēra ap 1875. gadu.[8]

Tā kā Maskavas forštate bija izvietojusies zemā vietā un katru gadu applūda, radās nepieciešamība pēc dambja izbūves gar Daugavu. 1650. gadā uzbūvēja Jāņa dambi, no kura vēstures gaitā izauga Maskavas iela (mūsdienās Lastādijas iela un Latgales iela), kas savu nosaukumu ieguva 1859. gadā un līdz pat 1939. gadam regulāri tika pagarināta. Lai gan ielu tīkls apkaimē sāka veidoties jau sen, savus nosaukumus ielas ieguvušas tika 19. gadsimtā, jo kara draudu izraisītajās priekšpilsētu dedzināšanas akcijās cieta ne tikai atsevišķas ēkas, bet arī ielas. 19. un 20. gadsimta mijā Maskavas forštates ielas nosauca Latgales un Krievijas pilsētu, novadu, apdzīvotu vietu, upju un ezeru vārdos.

1874. gadā atklāja zirgu omnibusa satiksmi, bet 1901. gadā elektriskā tramvaja satiksmi. 1784. gadā Rīgas priekšpilsētas sadalīja trijās administratīvajās daļās un tika noteiktas Maskavas forštates teritorija (pa labi no Pirts ielas līdz Maskavas un Lubānas ielu stūrim).[9] 18. gadsimta beigās Maskavas forštates teritorija jau bija izpletusies līdz Lubānas ielai.[10] 19. gadsimtā Maskavas forštate ieguva mūsdienām līdzīgu veidolu, jo galvenokārt saglabājušās ir tās koka ēkas, ko priekšpilsētā cēla 19. gadsimta sākumā pēc priekšpilsētu dedzināšanām. Maskavas forštatē nav sastopamas koka ēkas, kas celtas agrāk par 18. gadsimtu. 1813. gadā tika izstrādāts projekts, kas paredzēja apbūves atjaunošanu priekšpilsētas agrākajās robežās, un šis plānojums kļuva par pamatu mūsdienu pilsētas apbūvei.[11]

Būtisks faktors Maskavas forštates attīstībā ir dažādu tautību un reliģiju iedzīvotājiem, kas dažādos laika periodos apdzīvoja šo apkaimi. Maskavas forštate bija teritorija, kur uzturējās dažādu sabiedrības slāņu pārstāvji, bieži vien tie, kurus nelaida cauri Rīgas valņiem. No 18. gadsimta Maskavas forštatē apmetās daudz krievu ieceļotāju, kā arī katoļticīgie Latgales latvieši, lietuvieši un poļi.[12]

1941. gada rudenī, Latvijas vācu okupācijas laikā, forštatē izveidoja ebreju geto, kurā izmitināja ap 30 000 cilvēku, kurus vēlāk noslepkavoja Rumbulas mežā. Drīz vien šo geto slēdza un izveidoja jaunu, teritoriāli mazāku geto, kuru likvidēja 1943. gadā.

1957. gadā, Latvijas PSR laikā, sociālistiskā reālisma stilā uzcelta Zinātņu akadēmijas augstceltne. Visvēlāk veidojusies Latgales apkaimes daļa ir Krasta masīvs. Būvējot Salu tiltu, tika izveidota plaša Krasta ielas maģistrāle. Blakus esošā teritorija ilgi nebija apbūvēta, taču pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas, šajā Latgales apkaimes daļā aizsākās intensīva tirdzniecības un biroju ēku būve. Nozīmīgākā 20. gadsimta 1990. gadu beigu celtne ir Lido Atpūtas centra galvenā ēka, kas ir viena no lielākajām guļbūvēm Eiropā.[13]

Pēc 2004. gada sākās Latgales apkaimes kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana, un teritorijas tālākas attīstības vīzijas radīšana. 2004. gadā notika starptautisks arhitektu plenērs "Par Maskavas forštates perspektīvo attīstību", kurā izskanēja dažādi apkaimes teritorijas attīstības priekšlikumi, no kuriem par labāko atzīts Austrijas arhitektu komandas projekts "Garden city Maskachka". 2005. gadā Latgales priekšpilsētas izpilddirekcija veica detalizētu pētījumu un apkopoja datus par 350 vēsturiskām ēkām Latgales apkaimes teritorijā.[14]

Latgales apkaimes pagātni, šarmu un pretrunīgos rīdzinieku viedokļus par šo pilsētas daļu apdziedājusi grupa Astro'n'out savā dziesmā "Daļa Rīgas".[15]

Sarkanie spīķeri

labot šo sadaļu

Mūsdienās par vērtīgu kultūras mantojumu tiek atzīti tā saucamie Sarkanie spīķeri, kuri 20. gadsimtā dažādos posmos piedzīvoja nojaukšanu — no sākotnēji uzceltajiem 58 mūra spīķeriem saglabājušies tikai 12. Pirmās noliktavas tika būvētas no koka, taču laikā no 1864. līdz 1886. gadam, atbilstoši tā laika būvnoteikumiem, kas atļāva tikai mūra celtniecību, vairāki ievērojami arhitekti (Frīdrihs Vilhelms Hess, Kārlis Johans Felsko, Jānis Frīdrihs Baumanis, Roberts Pflūgs, Reinholds Šmēlings) uzcēla ietilpīgus un dekoratīvi izteiksmīgus ķieģeļu spīķerus. Vairākus no spīķeriem nojauca 1924. gadā, lai atbrīvotu vietu topošajam Rīgas Centrāltirgum.

Centrāltirgus

labot šo sadaļu
 
Centrāltirgus un Latgales apkaime fonā

Rīgas Centrāltirgus tika svinīgi atklāts 1930. gadā un kļuva par otro lielāko tirgu Eiropā. Tirgus šajā teritorijā pastāvēja jau 16. gadsimtā, taču antisanitāro apstākļu dēļ tika slēgts. Maskavas forštatē vēsturiski bija izvietojušies vairāki nozīmīgi tirgus plači. 1642. gadā kvartālā pretim tagadējai Zinātņu akadēmijas augstceltnei uzbūvēja krievu tirgotavu — tā dēvēto krievu sētu jeb Maskaviešu namu, kur ar savām precēm apmetās Pleskavas un Novgorodas tirgotāji.[16] Komplekss nodega 1812. gada priekšpilsētu dedzināšanā un vēlāk tika uzcelts no jauna, līdz Latvijas PSR laikā atkal nopostīts, lai atbrīvotu telpu Kolhoznieku nama celtniecībai. Vēl kāds nozīmīgs tirgošanās punkts atradās vietā, kur mūsdienās satek Maskavas, Daugavpils, Grebenščikova un Jersikas ielas. Lai izvairītos no lielajiem tirgus nodokļiem, daudzi zemnieki apturēja savus produktu vezumus ārpus pilsētas, tādā veidā Maskavas forštatē izveidojās neatļauts tirdzniecības punkts — Sarkanā kalniņa tirgus.[17] Tā rosība apsīka pēc Otrā pasaules kara, bet pats tirgus laukums saglabājies līdz mūsdienām.

Viens no Rīgas vecākajiem parkiem ir Kojusalas dārzs, kas, domājams, izveidots 18. gadsimtā. Vairāki Latgales apkaimes dārzi veidojušies uz vēsturiskajām kapu teritorijām, vecākais no tiem ir Miera dārzs, kura projekta autors ir ievērojamais Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kūfalts. Pieminot bijušos trūcīgo iedzīvotāju kapus, to nosauca par Miera dārzu. Latgales dārza ierīkošana aizsākās 1937. gadā neapbūvētā teritorijā starp Mazā Krasta, Latgales, Balvu un Kojusalas ielām un jau 1965. gadā dārza teritorijā uzcēla Sporta manēžu. Bijušajā kapsētas teritorijā 1960. gadā atklāja Kluso dārzu un vietā, kur 19. gadsimtā atradās ebreju kapi, šajā pašā gadā atklāja Komunistisko brigāžu parku, kam 1990. gadā atjaunoja sākotnējo nosaukumu.

Rīgas Jēzus luterāņu baznīca ir klasicisma koka celtne — lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā, turklāt šī baznīca ir pirmais gadījums Rīgas vēsturē, kad sakrālas būves novietošanu risina no plašāka pilsētbūvnieciskā viedokļa.[18] Šodien redzamā baznīca ir ceturtais šajā vietā celtais dievnams — pirmās baznīcas pamatakmens likts jau 1635. gadā, taču vēstures gaitā visas iepriekšējas baznīcas tika nopostītas. Grebenščikova vecticībnieku lūgšanu nams celts 1814. gadā nodegušā vietā, šīs vecticībnieku kopienas pamatu licis Aleksandrs Grebenščikovs 18. gadsimta sākumā. Jau kopš 18. gadsimta grebenščikovieši Rīgā veidoja krievu izglītības, labdarības tīklu, kas bāzējās tieši Maskavas forštatē.[19]

Latgales apkaimē atrodas arī neogotiskā stilā celtā Sv. Franciska katoļu baznīca (1892), Vissvētās Dievmātes pasludināšanas baznīca (1818), Visu svēto pareizticīgo baznīca (1815), Sv. Jāņa Priekšteča pareizticīgo baznīca (1926). Emīlijas Benjamiņas un Dzirnavu ielas stūrī kādreiz atradās 1871. gadā celtā ebreju sinagoga, ko 1941. gadā nodedzināja ar iekštelpās esošajiem cilvēkiem. Šobrīd šajā vietā atrodas upuru piemiņai veltīts memoriāls, kura autors ir arhitekts Sergejs Rižs — atsegti bojāgājušā dievnama pamati, un atjaunoti tā mūra sienas fragmenti 1—2 metru augstumā.

2017. gadā Daugavas labajā krastā no centra līdz Ķengaragam bija izvietotas astoņas vidusskolas, lai gan skolēnu skaits (767) bija pietiekams tikai trim vidusskolām.

Ņemot vērā skolēnu dzīvesvietu izvietojumu un zemo obligāto centralizēto eksāmenu (OCE) indeksu (Rīgas 65. vidusskola 26,7%, Rīgas 51. vidusskola 36,7%, Rīgas Austrumu vidusskola 38,5% un Rīgas 75. vidusskola 41%), tika ierosināts tās reorganizēt par pamatskolām vai sākumskolām. Rīgas Lietuviešu vidusskolas nākotne risināma sarunās ar Lietuvu. Vidusskolas ar augstākiem OCE indeksiem (Rīgas 25. vidusskola 47,2%, Rīgas 72. vidusskola 49,5%, Rīgas Ķengaraga vidusskola 50,3%) būtu saglabājamas un ērti sasniedzamas reorganizēto vidusskolu audzēkņiem.[20]

Latgales apkaimē atrodas arī augstākās izglītības iestādes, tostarp Baltijas Starptautiskā akadēmija, Transporta un sakaru institūts un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte.

 
Latgales iela

Latgales apkaimes teritorija nav viendabīga un pašreiz nav uzskatāma par funkcionāli savstarpēji saistītu telpu. Skaidri izdalāmas vismaz 4 atšķirīgas Latgales apkaimes daļas:

  • Teritorija starp dzelzceļu, Lāčplēša ielu un Krasta ielu (11. novembra krastmalu), kura lielā mērā funkcionē kā pilsētas centra paplašinājums.
  • Teritorija abpus Krasta ielai kā uz automašīnām orientēta pilsētas komercdarbības telpa, kā arī tās potenciālais paplašinājums Zvirgzdusalas un Grāpju pussalās.
  • Vēsturiskā Latgales apkaimes daļa starp dzelzceļu un Latgales ielu, kurā atrodas gan vēsturiskā apbūve, gan dažādi sabiedriskie objekti.
  • Pārsvarā dzīvojamās apbūves kvartāli apkaimes DA daļā (ap Lubānas, Salaspils un Slāvu ielām).

Piezīmes un atsauces

labot šo sadaļu
  1. Ojārs Bušs, Vineta Ernstsone. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009. 289. lpp. ISBN 978-9934-00-704-0.
  2. Maskavas forštati Rīgā pārdēvē par Latgales apkaimi
  3. Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība // Koka Rīga — R., 2001. — 31. lpp
  4. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu.
  5. Šterns I. Viduslaiku Rīga ārpus Rīgas.//Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, Caune, A. (galv. red.) — R, 1998. — 366. lpp.
  6. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. — 34. lpp.
  7. Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība.- 37. lpp
  8. Rīgas ielas. Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. — R., 2001. — 23. lpp
  9. Rīgas ielas. Enciklopēdija. — 14. lpp.Enciklopēdija, Zalcmanis R. u.c. (sast.), 1. sēj. — R., 2001. — 23. lpp
  10. Blūms P. Rīgas priekšpilsētu attīstība 48. lpp
  11. J.K. Broce. Zīmējumi un apraksti. — 60. lpp.
  12. Latvijas enciklopēdija, 4.sēj. — 340. lpp.
  13. «LIDO atpūtas centrs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. decembrī. Skatīts: 2009. gada 2. augustā.
  14. Andersons U. Novērtē kultūrvēsturisko mantojumu Maskavas forštatē. // Rīgas Balss. — 2005. gada 15. decembris — 8—9. lpp.
  15. «Astro'n'out «Tā daļa Rīgas» (video)». tvnet.lv. 2005. gada 22. decembris. Skatīts: 2013. gada 23. jūnijā.
  16. Latvijas enciklopēdija, 4.sēj. — 340. lpp
  17. Lancmanis, Z. Rīgas vārtos : priekšpilsētas, nomales, apkārtne : ar 5 kartēm un 22 illustrācijām.- R., 1933. — 9. lpp.
  18. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — 243. lpp.
  19. Kolbergs A. Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu. — 249. lpp.
  20. Rīgā skolēnu pietiek 42 vidusskolu nokomplektēšanai, secina pētījumā. Delfi. LETA 2017. gada 25. oktobrī

Ārējās saites

labot šo sadaļu