Kojusalas dārzs
Koordinātas: 56°55′58.13″N 24°09′16.11″E / 56.9328139°N 24.1544750°E
Kojusalas dārzs ir viens no vecākajiem Rīgas parkiem, kas atrodas Latgales priekšpilsētā starp Kojusalas, Grēdu un Fridriķa ielu. Parka platība ir 1,5 ha.
Vēsture
labot šo sadaļuKojusalas nosaukums, iespējams, cēlies no Rīgas ostas pārziņa Andreasa Kojes vārda, kurš 1596. gadā minēts kā šīs salas īpašnieks. 18. gadsimtā sala saplūda ar Daugavas krastu. Dārza vietā agrāk atradās Mazjumpravmuižas krogs, kas bija sena iebraucamā vieta pie Rīgas — Maskavas lielceļa. Apstādījumi sākti veidot jau 18. gadsimtā. Sākumā dārzam (saukts par Cūku dārzu, Maskavas dārzu) bija, līdzīgi Ķeizardārzam, izteikti regulārs plānojums. Tur auga lielas liepas un bērzi. 1754. gadā muiža ar dārzu nonāca Rīgas pilsētas īpašumā. 19. gadsimta otrajā pusē Latgales iela tika blīvi apbūvēta un krogs sāka zaudēt savu nozīmi. Lai piesaistītu apmeklētājus kroga nomniekiem nācās rūpēties par papildus labiekārtošanu. Sākot ar 1868. gadu Kojusalas dārzā sāka darboties restorāns un "bumbotava". Tas kļuva par Maskavas priekšpilsētas trūcīgo ļaužu pulcēšanās vietu. Apmeklētāju pastāvīgo ekscesu dēļ iestādi uz laiku nācās slēgt, un rezultātā panīka arī bez uzraudzības atstātie apstādījumi. Dārzam postījumus nodarīja arī 1901. gada ugunsgrēks, kad bojā gāja daļa apbūves. Ņemot vērā to, ka Kojusalas dārzs aizvien bija "forštates" iedzīvotāju pulcēšanās vieta, neilgi pēc ugunsgrēka Dārzu pārvalde uzņēmās apsaimniekot dārzu. 1906. gadā pēc Georga Kūfalta projekta to pārveidoja par ainavisku dārzu. 1927. — 1928. gadā Andreja Zeidaka vadībā dārzu pārkārtoja, izstādot tajā vairākus tūkstošus košumkrūmu un puķu. Tajā iekārtoja zālienus, kā arī izbūvēja koncertlaukumu un bērnu rotaļu laukumu. Parks stipri cieta Otrā pasaules kara laikā. Mūsdienās dārzs pilda apkārtējās apbūves pieticīgu apstādījumu funkcijas.
Apstādījumi
labot šo sadaļuParkā koku un krūmu sortiments ir neliels. Pavisam ir konstatētas deviņas vietējās un 15 introducētās sugas. Vietējo koku sugas pārstāv egles, gobas, vīksnas u.c. sugas. No introducēto sugu senajiem stādījumiem ir saglabājusies Rīgas parkos resnākā baltā apse (1,47m diametrā), ka arī Pensilvānijas un zaļie oši. No vecajiem stādījumiem vēl var minēt rindās stādītās parastās liepas. Krūmu sugas ir parastās, vienīgi vēl var minēt Latvijā reti kultivēto vienirbuļa vilkābeli (pasuga nordica).