Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ir muzejs Latvijā, kurā ir lielākā latviešu tautas materiālās kultūras vērtību krātuve.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Atrašanās vieta Rīgā
Dibināts	1869
Atrašanās vieta	Brīvības bulvāris 32, Rīga, Latvija
Koordinātas	56°57′8.27″N 24°6′54.33″E
Kolekcija	apmēram 1 miljons vienību (2005)
Direktors	Arnis Radiņš
Mājaslapa	lnvm.lv

Dibināts 1869. gadā kā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs, laika gaitā vairākkārt muzejam mainījies nosaukums. Sākumā patstāvīgu telpu nebija, 1920. gadā tika ierīkots Rīgas pilī. Pamatekspozīcijā Rīgas pilī atradās līdz 2013. gadā notikušajam pils ugunsgrēkam. Pašreiz, pils restaurācijas laikā, muzejs atrodas Brīvības bulvārī 32, Rīgā. Rīgas pilī muzejs atgriezīsies 2024. gada rudenī un no 2025. gada rudens tajā būs apskatāmas ekspozīcijas un izstādes.

Muzeja struktūru veido vēstures, etnogrāfijas, numismātikas un arheoloģijas departamenti. Pamatekspozīcijā apskatāmas Latvijas vēstures liecības no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Vairākas reizes muzeja materiāli eksponēti ārzemēs. Muzejs nodarbojas arī ar tematisku pasākumu, konferenču, semināru, lekciju par Latvijas vēstures jautājumiem organizēšanu. Darbinieki veic arheoloģiskos izrakumus gan Rīgā, gan citur Latvijā.

Vēsture

Muzeja dibināšanas iniciatore bija Rīgas Latviešu biedrība, kuras sastāvā darbojās vairākas kultūrizglītojošas komisijas, tostarp arī Zinību komisija, kas uzsāka muzejisku priekšmetu vākšanu, lai izveidotu latviešu muzeju. Pirmā izstāde, kurā piedalījās ar muzeja materiāliem, notika 1872. gadā Maskavā. Latvijā pirmā īslaicīgā etnogrāfiskā izstāde atradās Latviešu biedrības telpās un to atklāja 1890. gadā. Dažus gadus vēlāk biedrība nolēma sarīkot Latviešu etnogrāfisko izstādi, ar to papildinot 1896. gada X Viskrievijas arheoloģiskajam kongresu, kas norisinājās Rīgā. Uz Latvijas novadiem nosūtīja desmit zinātniskās ekspedīcijas vēsturisku priekšmetu vākšanai, kas papildināja muzeja krājumu par vairāk nekā 6000 priekšmetu. Jauno muzeja ekspozīciju publikas apskatei atvēra 1895. gadā. 1903. gadā Rīgas Latviešu biedrība iegādājās sev jaunu ēku Marķīza Pauluči ielā, ieplānojot tajā arī telpas muzejam. 1914. gadā par latviešu tautas saziedotiem līdzekļiem uzsāka speciāli muzeja vajadzībām projektētas ēkas celtniecību, ko pārtrauca Pirmais pasaules karš.

Pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gadā, Latviešu muzeja krājumu nodeva valsts rīcībā. 1920. gadā muzejam piešķīra telpas Rīgas pilī, bet 1924. gadā ar īpašu likumu muzejs ieguva valsts muzeja statusu un jaunu nosaukumu – Valsts Vēsturiskais muzejs. 20. gadsimta 20.—30. gados notika muzeja paplašināšana, iekārtoja vairākas jaunas ekspozīcijas. Muzeja glabāšanā nodeva Pieminekļu valdes ekspedīcijās un arheoloģiskajos izrakumos iegūtos priekšmetus, depozītus. 1930. gadā Rīgā norisinājās Baltijas arheologu 2. kongress, kura laikā muzejs kopā ar Berlīnes, Kēnigsbergas, Stokholmas, Helsinku, Tartu un Varšavas muzejiem iekārtoja plašu izstādi par Baltijas tautu senvēsturi. 1930. un 1936. gadā muzejs rīkoja izstādes Parīzē. Vairākās Latvijas pilsētās atvēra muzeja nodaļas.

Muzejs savu darbību turpināja arī pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā un tai sekojošās vācu okupācijas 1941. gadā. 1944. gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizveda līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas, kuras gandrīz pilnībā izdevās atgūt pateicoties Etnogrāfijas nodaļas darbiniecei Mērijai Grīnbergai, kas pavadīja kolekcijas uz Vāciju.

Pēc Otrā pasaules kara muzeju reorganizēja pēc PSRS pieņemtajiem standartiem. Neskatoties uz reorganizāciju gaitā citiem muzejiem atdotām kolekcijām 80. gados krājums pārsniedza 500 tūkstošus vienību. Pastiprinātu uzmanību pievērsa muzeja priekšmetu saglabāšanai, attīstot konservācijas un restaurācijas iespējas.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā muzejs turpināja savu darbību. 2005. gadā krājumā bija apmēram 1 miljons vienību. Mūsdienās muzejs pastāvīgi pilnveido savu piedāvājumu apmeklētājiem. No 2005. gada muzeja pamatekspozīcijā pieejami speciāli stendi vājredzīgajiem. No 2008. gada marta līdz 2017. gada februārim muzeja sastāvdaļa bija Āraišu arheoloģiskais muzejparks. 2010. gadā muzejam pievienoja Latvijas Kultūras muzeju "Dauderi", kas atrodas bijušās alus darītavas Waldschlößchen īpašnieka Ādolfa fon Bingnera ģimenes villā, kas no 1937. līdz 1940. gadam kalpoja par Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidenci. 2015. gada janvārī muzejam pievienots Tautas frontes muzejs.

Pēc Rīgas pils renovācijas uzsākšanas un ugunsgrēka 2013. gada jūnijā muzeja pamatekspozīcija un izstādes pārceltas uz pagaidu telpām Brīvības bulvārī 32, bijušajās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes telpās, kur tās apskatāmas kopš 2014. gada 15. maija, bet muzeja krājumu glabāja telpās Lāčplēša ielā 106. Kopš 2020. gada muzeja administrācija un krājums atrodas Muzeju krātuvju kompleksā Pulka ielā 8.

Nosaukuma vēsture

• 1869—1924: Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs (vēlāk — Etnogrāfiskais muzejs)
• 1924—1944: Latvijas Valsts vēsturiskais muzejs
• 1944—1956: Latvijas PSR Centrālais Valsts Vēsturiskais muzejs
• 1956—1989: Latvijas PSR Vēstures muzejs
• 1989—2006: Latvijas Vēstures muzejs
• 2006—pašlaik: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
• Oficiālā tīmekļa vietne
• eMuzejs
• Facebook profils