Vikipēdija

Āraišu ezerpils

Āraišu ezerpils bija no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvota nocietināta latgaļu ezerpils uz Āraišu ezera salas. Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā. 1983. gadā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks, kurā ietilpst arī Āraišu pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā.

Āraišu ezerpils no gaisa

Pēc 1968. gada radiokarbona laboratorijas analīžu datiem Āraišu ezerpils pirmās, hronoloģiski senākās apbūves pamatu absolūtais vecums bija 1120 ± 50 gadu, bet ceturtās jeb priekšpēdējās − 1060 ± 60 gadu. Pamatojoties uz tiem, var secināt, ka Āraišu ezerpils celta pēc 800. gada un gājusi bojā pirms 970. gada. Tā deguma slānī uz centra laukuma un nodegušo ēku vietās atrada vairākus ieročus un to detaļas − šķēpu un bultu galus, divasmens zobenu makstu uzgaļus un rokturu pogas − ir pamats domāt, ka Āraišu ezerpils gājusi bojā ugunsgrēkā ienaidnieka uzbrukuma rezultātā, pēc kam nav vairs atjaunota.[1]

Latvijas Arheologu biedrība Āraišu ezerpili izvēlējās par 2020. gada arheoloģijas pieminekli.[2]

Atrašanās labot šo sadaļu

Āraišu arheoloģiskais parks atrodas Cēsu novadā, pie Āraišu ezera, aptuveni 7 km no Cēsīm, netālu no Vidzemes šosejas, 3 km no Cēsu pagrieziena.

Teikas par nogrimušo pili labot šo sadaļu

Latviešu teikas vēstīja, ka vietā, kur tagad atrodoties maza saliņa, Āraišu ezerā esot nogrimusi pils un skaidrā laikā Āraišu ezera dibenā varot redzēt pils paliekas. Zvejnieki vairījušies zvejot salas tuvumā, jo uz senajiem koka pāļiem ķeroties tīkli.

Arheoloģisko izrakumu vēsture labot šo sadaļu

1876. gadā Cēsu grāfs Kārlis Georgs fon Zīverss izdarīja pirmos izrakumus ezera salā, kur konstatēja piecas vai sešas apbūves kārtas, atrada senlietas,[3] taču izrakumu apstākļi bija ļoti neērti — izrakumu laukumos nemitīgi plūda iekšā ūdens, kas nemitīgi bija jāizsmeļ. Pēc Zīversa aicinājuma 1877. gada vasarā Āraišos no Berlīnes ieradās profesors Rūdolfs Virhovs. Viņš apskatīja ezera saliņu un lika tās vidū izdarīt nelielu zondējuma rakumu. Pēc atrasto koku apskates viņš secināja, ka Āraišu ezera celtne uzskatāma par dzelzs laikmeta pāļu būvi.[4]

Pamatīgāk sala izpētīta 1965.—1969. un 1975.—1979. gadā, kad izrakumus vadīja arheologs Jānis Apals. Izrakumos tika atrastas 5 apbūves, kas pastāvējušas apmēram 15—20 gadus katra.[5] Abu izrakumu laikā 111 atsevišķu dzīvojamo un saimniecības ēku un 35 aizsardzības celtņu paliekas, ko cēluši un apdzīvojuši senie latgaļi.

2012. gada jūlijā starptautiska Eiropas projekta "Krusta karu ekoloģija" (Ecology of Crusading) ietvaros tika veikta arheoloģiskā izpēte Āraišu ordeņa pils priekšpilī un Āraišu ezera krastā arheologa Artūra Tomsona vadībā. Laukumā ezera krastā dzelzs laikmeta ezerpilij sinhronu apdzīvotību konstatēt neizdevās. Iegūtās arheoloģiskās liecības pamatā saistāmas ar Livonijas ordeņa pils pastāvēšanas laiku.

Bildes labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Jānis Apals. PAR ĀRAIŠU EZERPILS IZPĒTI (1965.-1969., 1975.-1979.) Jaunā Gaita nr. 145-146, (4-5) 1983, nr. 147, (1) 1984
  2. ↑ «Arheoloģijas gada piemineklis 2020 - Āraišu ezerpils». arheologubiedriba.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 14. martā.
  3. ↑ SIEVERS, K.G. "Pfahlbau im Arrasch-See (Lievland)". Verhandlungen der Berliner Gesellschaft für Anthropologie, Ethnologie und Urgeschichte (1876)
  4. ↑ VIRCHOV, R. "Pfahlbau vom Arrasch-See". Zeitschrift für Ethnologie (1877)
  5. ↑ Apals J. Āraišu ezerpils. Historiogrāfisks apskats. Latvijas Vēstures institūta žurnāls. 1999. Nr.4., 27.—47.lpp.

Koordinātas: 57°15′5″N 25°16′58″E / 57.25139°N 25.28278°E / 57.25139; 25.28278

Literatūra labot šo sadaļu

  • C.G. Sievers. Pfahlbau im Arrasch-See. Verhandlungen der Berliner Gesellschaft für Antropologie, Ethnologie und Urgeschichte. Berlin, 1876, S. 276 (vāciski)
  • R. Wirchov. Pfahlbau vom Arrasch-See. Ztschr. für Ethnologie, Berlin, 1877, S. 433.-435. (vāciski)
  • Jānis Apals „Par Āraišu ezerpils izpēti (1965.—1969., 1975.—1979.)”. "Jaunā Gaita" Nr. 145—146, (4—5) 1983., Nr. 147, (1) 1984.
  • J. Apals. Klāstu mītnes Latvijas PSR teritorijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis 1965, Nr. 5
  • J. Apals. Hidroarheoloģiskās ekspedīcijas darbs 1967. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu un etnogrāfu 1967. gada pētījumu rezultātiem (1968)
  • J. Apals. Āraišu ezerpils izrakumu rezultāti (1965.-1969.). Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis 1971, Nr. 12.
  • P. Kundziņš. Vēl par izrakumiem Āraišu ezerā. Montreal: Technikas Apskats 1973, Nr. 67.
  • P. Kundziņš. Izrakumi Āraišu ezera salā 1965.-1969. Stokholma: Latvijas Senatnei (1979)
  • J. Apals. 1979. gada arheoloģiskie izrakumi Āraišu ezerpilī. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1979. gada pētījumu rezultātiem (1980)
  • Jānis Apals, Mārtinš Zelmenis. „Āraišu ezerpils teikas un vēsture”. Rīga: AKO dizains, 1998. ISBN 9984608042

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Āraišu_ezerpils&oldid=3982236"