Pieminekļu valde

Pieminekļu valde bija kultūras pieminekļu aizsardzības institūcija Latvijā no 1923. līdz 1944. gadam. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā slēgta, bet darbība atjaunota vācu okupācijas laikā 1941. gadā. Turpinājusi darbību līdz 1944. gadam. Pieminekļu valdes izveidošanu un darbību noteica 1923. gada 15. jūnija Kultūras pieminekļu aizsardzības likums.^[1]

Pieminekļu valdes mērķi

Pieminekļu valdes pamatuzdevumi:

Pētīt, aizsargāt, kopt pieminekļus. Ierosināt to uzturēšanai nepieciešamos valdības rīkojums.
Organizēt apzināšanas ekspedīcijas un veikt arheoloģiskos izrakumus.
Sastādīt aizsargājamo objektu sarakstus.
Izstrādāt obligātu noteikumus pētīšanai, aizsardzībai un uzturēšanai.
Popularizēt kultūras mantojumu.

Par katra pieminekļa vai kolekcijas pievienošanu Valsts aizsargājamo objektu sarakstam lēma Pieminekļu valde, tas tika publicēts „Valdības vēstnesī”.

Pieminekļu valdes darbība

Pieminekļu valdi pakļāva Izglītības ministrijai. Valdes pirmā sēde notika 1923. gada 18. septembrī, lai gan reāli darbību tā sāka tikai 9. oktobrī. Valde sastāvēja no Izglītības ministrijas pārstāvjiem, vecākā Pieminekļu aizsardzības inspektora un no uz četriem gadiem ievēlētiem lietpratējiem arhitektūras, etnogrāfijas vai mākslas jomā. Pieminekļu valdes lietpratēju sekciju veidoja Latvijas Universitātes, Latvijas Mākslas akadēmijas un Valsts vēsturiskā muzeja pārstāvji (No LU darbojās tādi ievērojami cilvēki kā E. Felsbergs, docents Pauls Kundziņš, no Mākslas akadēmijas J. Feders, no Vēstures muzeja M. Siliņš). Pirmais Pieminekļu valdes priekšsēdētājs bija F. Ozoliņš, 1929. gadā Ozoliņu nomainīja P. Gailītis, no 1931. līdz 1932. gadam valdi atkal vadīja Ozoliņš, bet no 1932. līdz 1940. gadam — Francis Balodis. Visi viņi pamatā bija arheologi. No 1941. līdz 1944. gadam Pieminekļu valdi vadīja Verners Tepfers.

Pirmais aizsargājamo objektu saraksts parādījās jau 1924. gadā. Tas bija Vecrīgas būvju saraksts. To sastādīja Rīgas arhitektu biedrība, kuras komisiju veidoja slavenākie tā laika arhitekti. Šis saraksts tika izvirzīts par pamatu Rīgas pieminekļu arhīva izveidei. 1932. gadā Vecrīgas pieminekļu sarakstam pievienoja Pieminekļu Valdes Arhitektūras arhīva sarakstu. Saraksti regulāri tika publicēti "Valdības Vēstnesī", "Izglītības Ministrijas mēnešrakstā" un no 1934. gada iznākošajā "Senatnē un mākslā". 1937. gadā Pieminekļu valde izdeva atlantu "Latviešu kultūra senatnē". Šajā gadā Pieminekļu valdes aizsargājamo objektu sarakstā bija 1048 pieminekļi (377 arheoloģiskie, 701 mākslas, 205 arhitektūras, 125 vēstures). Līdz ar saraksta sastādīšanu Pieminekļu valde varēja pieprasīt pieminekļu īpašniekiem kopt un aizsargāt pieminekli, bet valde šīs tiesības neizmantoja.

Rakstu krājums

2013. gadā par godu Pieminekļu valdes dibināšanas 90. gadadienai Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdeva rakstu krājumu par tās darbību 20. gadsimta 20. līdz 40. gados, kurā aprakstīts Pieminekļu valdes savāktais kultūrvēsturiskais mantojums.^[2]

Skatīt arī

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts

Atsauces

↑ «Pieminekļu valdes 90 gadus atzīmē ar konferenci, ceļojošo izstādi un grāmatu». LSM.lv.
↑ «Pieminekļu valdei - 90. Pieminekļu valdes mantojums Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā». Jānis Roze. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. decembrī. Skatīts: 2021. gada 11. decembrī.

[1] «Pieminekļu valdes 90 gadus atzīmē ar konferenci, ceļojošo izstādi un grāmatu». LSM.lv.

[2] «Pieminekļu valdei - 90. Pieminekļu valdes mantojums Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā». Jānis Roze. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. decembrī. Skatīts: 2021. gada 11. decembrī.

[1]

[2]