Kārlis Sūniņš
Kārlis Sūniņš (1907. gada 27. februāris — 1979. gada 13. februāris) bija latviešu gleznotājs, viens no latviešu akvareļglezniecības skolas veidotājiem pēc Otrā pasaules kara.[1]
| Kārlis Sūniņš | |
|---|---|
 Kārlis Sūniņš | |
| Dzimis |
1907. gada 27. februārī Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1979. gada 13. februārī (71 gada vecumā) Rīga |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Atbalstītāji | Jānis Kuga |
| Apbalvojumi | Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1972) |
Biogrāfija
labot šo sadaļuDzimis 1907. gada 27. februārī Talsu apriņķa Laidzes pagasta Skoru mājās zemnieku ģimenē.[2] Pirmā pasaules kara laikā sāka mācības Rencēnu pagasta Birzes pagastskolā, tās turpināja Stendes pamatskolā, Talsu pilsētas pamatskolā un Talsu vidusskolā, kur skolotāja Kārļa Šprunka iedvesmots, nolēma turpmāko dzīvi saistīt ar mākslu. Studēja Latvijas Mākslas akadēmijā (1927—1934)[3], kur beidza profesora Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Dekoratīvs gleznojums vestibilam". Bija Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs.
1944. gadā kļuva par Mākslinieku savienības biedru, no šī gada sāka pedagoga darbu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (1944—1967), pasniedzot kompozīciju. Miris 1979. gada 13. februārī Rīgā.
Mākslinieciskā darbība
labot šo sadaļuAgrīnajā posmā, 1930. gados mākslinieks darbojies dekoratīvajā glezniecībā, radot vairākus dekoratīvus panno dažādās sabiedriskās celtnēs, to vidū Cēsu sanatorijas, Siguldas Rakstnieku pils un Valsts Zemes bankas ēkās, Valsts prezidenta rezidenci, pielietojot temperas tehniku.[4] Darbi tika radīti dekoratīvā vispārinājumā ar zināmu teiksmainu idealizāciju, atveidojot dzimtās āres, tajās darbojošies ļaudis, kas šķietami nākuši no tautasdziesmām. Vēlākos darbos arī saglabājas un ir jūtams tautas garamantu un etnogrāfijas atbalss.
1937. gadā Latvijas bankas galvenās ēkas kāpņu telpas otrajā stāvā izveidoja Kārļa Sūniņa sienas panno, kas veido vienotu sešu gleznojumu ciklu ("Siena grābēja", "Sējējs", "Zvejnieks", "Līdumlīdējs", "Ābolu vācējas" un "Gane"). Darbs izpildīts temperas tehnikā uz audekla, kas uzlīmēts uz apmetuma. 1990. gadā šie Kārļa Sūniņa gleznojumi tika restaurēti. [1]
1939. gadā Sūniņš ilustrēja Rabindranata Tagores "Gāju putni" un "Zelta laiva".[5] Ilustrēto grāmatu loks ir plašs, to vidū var minēt grāmatas pasaka "Lāču Krišus" (1947), pasaku krājums "Zelta tīnīte" (1955), latviešu tautasdziesmu krājums "Upe, upe, Daugaviņa" (1957), Rabindranata Tagores "Dārznieks" (1957), "Gāju putni" (1960), Andreja Upīša "Jaunā dzērve" (1958), latviešu tautas pasakas "Divi brāļi" (1959), "Zelta ābele un sudraba avots" (1961) un daudzas citas. Mākslinieks ir bijis par sava laika vienu no veiksmīgākajiem grāmatu mākslas māksliniekiem, risinot kā latviskās, tā arī austrumnieciskās tēmas.[6]
Ilustratora darbs un temperas tehnika dekoratīvajos uzdevumos mākslinieku pakāpeniski tuvināja akvareļglezniecībai, līdz viņš kļuva par šī žanra meistaru. Vistuvākās viņam bija ainavas un klusās dabas žanri, radot liriski apgarotu skatījumu uz dzīvi un tās parādībām, kā arī skaisto dabu. Radījis arī abstraktus ziedu gleznojumus. Mākslinieks ir gleznojis panorāmas ainavas ar dūmakainām tālēm un baltiem mākoņu kalniem dzidrajās debesīs, gan zeltainu jūras liedagu, kā arī klusus un idilliskus ezeru un upju līčus, tās ir piesātinātas ar daudzveidīgi niansētām dabas izjūtām.[7]
Darbi
labot šo sadaļuMākslinieka darbi ir nepretenciozi, gleznoti ar dziļu iejūtību un filigrānu, bagātu apdari. Mākslinieks ir labs formas meistars un zīmētājs, viņam ir pazīstamas labākās akvareļglezniecības tradīcijas, tās viņš arī ir bagātinājis, dodot savu ieguldījumu. Darbu radīšanā izmantojis dažādus tehniskos izteiksmes līdzekļus, to starp pludinājumus.
Darbi eksponēti bijušās PSRS republikās, kā arī Vācijā, Polijā, Somijā, Zviedrijā, Bulgārijā.[8]
Izstādes
labot šo sadaļuMākslinieks izstādēs piedalījies no 1929. gada. Piedalījies Kultūras Fonda un Neatkarīgo mākslinieku vienības rīkotajās izstādēs. Piemiņas izstādes bijušas daudzās Latvijas pilsētās.
Personālizstādes
labot šo sadaļuTikušas noorganizētas Rīgā (1967, 1972, 1977), Tukumā, Koknesē, Jēkabpilī, Ventspilī, Kuldīgā, Talsos un Liepājā (1972).[8]
Apbalvojumi un pagidinājumi
labot šo sadaļuIzmantotā literatūra
labot šo sadaļu- Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga:Zinātne, 1986. 500lpp.
- Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga:Liesma, 1966. 110.lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga: Zinātne, 1986. 241.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga: Liesma, 1966.5.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga:Liesma, 1966.6.lpp.
- ↑ Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga:Zinātne, 1986. 369.lpp.
- ↑ Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga: Zinātne, 1986. 419.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga: Liesma, 1966. 7.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga:Liesma, 1966.8.lpp.
- ↑ 8,0 8,1 Valka :: Ziņas Valkā :: Sabiedrība :: Valkas muzejā latviešu akvareļglezniecības meistara darbu izstāde