Kārlis Bojārs
Kārlis Bojārs (1890—1946) bija latviešu strēlnieku virsnieks, karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1890. gada 9. aprīlī Gaujienas pagastā zemnieka ģimenē. Mācījās Valkas pilsētas skolā, strādāja par rakstvedi pie Valkas notāra un Valkas apriņķa policijas valdē. 1911. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā un iedalīja 145. Novočerkaskas kājnieku pulkā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā viņu pārcēla uz 293. Ižoras kājnieku pulku. Piedalījās Galīcijas kaujās, 1915. gada aprīlī paaugstināts par praporščiku un rotas komandieri. 1916. gadā apprecējās ar Paulīni Vanderi.
1916. gada maijā podporučiku Bojāru pārcēla uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu, kā rotas komandieris viņš piedalījās Ziemassvētku kaujās. 1917. gada vasarā viņu paaugstināja par štābkapteini un iecēla par Rezerves latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieri. Apbalvots ar Sv. Staņislava II, III šķiras un Sv. Annas III, IV šķiras ordeņiem, Sv. Jura zobenu. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas viņu 1918. gada pavasarī atvaļināja no karadienesta.
1919. gada februārī kapteinis Bojārs tika iecelts par veidojamā Valmieras pulka rotas komandieri. Kad 31. martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi, viņa komandētais Valmieras pulka bataljons 1919. gada martā kopā ar Igaunijas armiju cīnījās pret Padomju Latvijas armijas uzbrukumu Vēravas un Valkas virzienā. 1919. gada aprīlī pulka komandieris Jūlijs Jansons viņi iecēla par savu palīgu. 1919. gada jūnijā viņš bija viens no uzbrukuma vadītājiem Austrumu frontē Vecgulbenes, tālāk Līvānu virzienā, pēc kā Bojāru paaugstināja par pulkvežleitnantu.
Bermontiādes laikā 1919. gada 1. novembrī pulkvežleitnantu Bojāru iecēla par 4. Valmieras pulka komandieri, 12. novembrī viņš kopā ar savu pulku pie Doles salas forsēja Daugavu un uzsāka strauju uzbrukumu Zemgales austrumu daļā, pēc Mercendorfas, Baldones un Vecmuižas ieņemšanas Valmieras pulks 14. novembrī ieņēma nocietināto Lieliecavas muižu, 17. novembrī atbrīvoja Bauskas pilsētu, 18. novembrī ieņēma Mežotnes muižu, pēc tam izturēja sīvas kaujas pie Emburgas un Staļģenes. 21. novembrī forsēja Lielupi pie Grāvendāles un vajāja bēgošo pretinieku līdz Lietuvas robežai.
Pēc brīvības cīņām Bojārs komandēja 4. Valmieras kājnieku pulku līdz 1922. gada 1. aprīlim. Par nopelniem valsts labā viņam piešķīra jaunsaimniecību Pilslugažu muižā. 1923. gadā viņš beidza virsnieku kursus un tika pārcelts uz 9. Rēzeknes kājnieku pulku. 1929. gadā beidza bataljona komandieru kursus, iecelts par 3. Jelgavas kājnieku pulka komandiera palīgu (1933) un 8. Daugavpils kājnieku pulka komandiera palīgu (1935).
1935. gadā Bojāru paaugstināja par pulkvedi un iecēla par 7. Siguldas kājnieku pulka komandieri, bet 1936. gadā par 11. Dobeles kājnieku pulka komandieri. 1938. gadā viņš beidza pulka komandieru kursus, bet jau tā paša gada augustā tika atvaļināts pēc paša vēlēšanās. Dzīvoja Lugažu pagastā. Pēc Latvijas okupācijas viņa dēls Kārlis Imants Bojārs (1917-1943) tika apcietināts un izsūtīts uz Noriļlagu, kur gājis bojā.
Kārlis Bojārs 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur miris 1946. gada 28. janvārī Minhenē.[1]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Lāčplēša Kara ordenis, III šķira (1920)
- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira
- Igaunijas Brīvības krusts