8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks

8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks bija latviešu strēlnieku bruņots formējums 2. Latviešu strēlnieku brigādes sastāvā, kas piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1916. līdz 1918. gadam. Pulku izveidoja no 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona 1916. gada 3. novembrī. 1917. gada 30. decembrī pulku iekļāva Latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī pulku demobilizēja.

8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karogs ar uzrakstu "Imanta nevaid miris".
8. Valmieras LSP virsnieki Ziemassvētku kauju laikā. Vidū pulkvedis Gustavs Francis (1917. gada janvārī).
8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks Rīgā, 1917.gada 23. martā ar uzrakstu "Plecu pie pleca par Latviju un brīvību" uz karoga.

Bataljona izveideLabot

8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljonu kā papildus bataljonu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvjiem sāka veidot 1915. gada novembrī, bet pabeidza 1916. gada 16. martā. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem. Bataljona karogā bija attēlots zobens ozola vainagā, aiz tā uzlecoša saule un devīze: "Imanta nevaid miris". Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. Ķekavas kauju laikā 1916. gada vasarā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.

Pulka izveideLabot

Gatavojoties Ziemassvētku kaujām, 1916. gada 3. novembrī bataljonu pārveidoja par pulku un iekļāva 2. Latviešu strēlnieku brigādē. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati.[1] Pulka ārsts līdz 1917. gada maijam bija Reinholds Sniķeris.

KomandieriLabot

Piedalīšanās kaujāsLabot

 
8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks pie kritušo biedru kapa Ložmetējkalna apkārtnē 1917.gada vasarā ar uzrakstu "Latvija, mosties - jauna diena aust" uz karoga.
  • 1916. gada jūlijā 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons cīnījās Ķekavas kaujās.
  • Ziemassvētku kaujas. 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkam 1916. gada 24. decembra (6. janvāra pēc jaunā stila) uzbrukumā izdevās ievirzīties ienaidnieka aizmugurē un tur nostiprināties. No šī ieņemtā placdarma 25. decembrī sākās uzbrukums Kalnciema virzienā, kura rezultātā tika ieņemts Ložmetējkalns. Ložmetējkalnu neieņēma tiešā triecienā, kā to pieņemts uzskatīt. Vācieši šo nocietinājumu mezglu pameta baidoties no ielenkuma, kas tiem draudēja pateicoties veiksmīgi realizētam uzbrukumam 7.janvārī. Vācieši vairākas dienas centās atgūt zaudētās pozīcijas, tomēr viņiem tas neizdevās un līdz lielāku spēku pievilkšanas laikam aktīva karadarbība pierima.
  • 1917. gada 2. septembrī 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas pret uzbrūkošajiem vācu spēkiem, kas ļāva Krievijas 12. armijai atkāpties no Rīgas pilsētas un izvairīties no aplenkuma.

LikvidācijaLabot

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks tika iekļauts jaunizveidotajā Latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par Latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un Latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.

Apbalvotie strēlniekiLabot

Kaujās kritušieLabot

Kaujas pie Ķekavas un Smārdes 1916. gadāLabot

24. jūnija kaujā pie Katrīnmuižas nebija zaudējumu. 16./20. jūlija kaujās Lielajā Smerdukļa purvā: 7 krituši, 50 ievainoti. 30. augusta kaujā pie Smārdes muižas: 16 krituši, 15 ievainoti, 6 pazuduši. 21. septembra kaujā pie „Dambēm” Smārdes apkaimē nav zaudējumu.

Ziemassvētku kaujas 1917. gadāLabot

5./11. janvāra kaujā Tīreļpurvā, pie Lielupes: 117 krituši, 476 ievainoti, 130 pazuduši.

Mazās Juglas kaujas 1917. gadāLabot

1./2. septembra kaujās pie Mazās Juglas upes un Ropažiem: 47 krituši, 98 ievainoti.[2]

Skatīt arīLabot

Ārējās saitesLabot

AtsaucesLabot

  1. Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
  2. LATVIEŠU STRĒLNIEKU KAUJAS UN LIELĀKĀS SADURSMES 1915./1917. INFORMĀCIJA PAR ZAUDĒTAJIEM KARAVĪRIEM Rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis