Jūlijs Jansons

Jūlijs Jansons (1880—1937) bija latviešu virsnieks, latviešu strēlnieku komandieris, karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Jūlijs Jansons Personīgā informācija Dzimis 1880. gada 28. novembrī Sāvienas pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1937. gada 27. janvārī (56 gadi) Rīga Tautība Latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1899 — 1922 Valsts Krievijas Impērija (1899.—1917.), Latvija (1919.—1922.) Struktūra sauszemes armija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Igaunijas Brīvības krusts Izglītība Viļņas kara skola

Dzīvesgājums

Dzimis 1880. gada 28. novembrī Sāvienas pagastā zemnieka ģimenē. Mācījās pagasta skolā un Valkas skolotāju seminārā, tomēr izšķīrās par militāru karjeru. 1899. gadā uzsāka dienestu 116. Malojaroslavecas kājnieku pulkā Rīgā, tad iestājās Viļņas junkuru skolā. Dienestu turpināja Daugavpilī un Narvā, sasniedzot štabskapitāna pakāpi. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada augustā komandēja 92. Pečoras pulka rotu, bet vēlāk bataljonu Galīcijas kaujās pie Krakovas, Peremišļas, Ļvivas un Bržezaniem. Trīsreiz ievainots un apbalvots ar 6 kaujas ordeņiem, paaugstāts par apakšpulkvedi. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada martā Jansonu iecēla par Latviešu strēlnieku rezerves pulka bataljona komandieri, Iskolata laikā 1917. gada 12. decembrī viņu atlaida no karadienesta.

1919. gada 18. februārī pulkvežleitnants Jansons tika iecelts par veidojamā Valmieras pulka komandieri, no 27. marta piedalījās kaujās. Kad 31. martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi, viņa komandētais Valmieras pulks kopā ar Igaunijas armiju cīnījās pret Padomju Latvijas armijas uzbrukumu Vēravas un Valkas virzienā. Kaujā pie Melnupes Valmieras pulkam kopā ar igauņu karaspēka daļām izdevās apturēt uzbrukumu, tas izcīnīja spīdošas uzvaras Alsviķu un Karvas staciju rajonā, pie Apes, Vaidavas un Melnupes krastos, pie Saru un Mencas muižām. Pēc Alūksnes ieņemšanas apakšpulkvedis Jūlijs Jansons vadīja uzbrukumu Austrumu frontē Vecgulbenes virzienā un vēlāk cīnījās ar lieliniekiem pie Atašienes, Līvāniem un Dubnas upes. No 10. jūnija līdz 5. jūlijam Jansons bija Austrumu frontes pavēlnieks no Ilūkstes līdz Kupravai, viņu paaugstināja pulkveža pakāpē.

Bermontiādes laikā 1919. gada septembrī Jansonu ievainojuma dēļ evakuēja uz kara slimnīcu, bet jau pēc 10 dienām viņš atgriezās ierindā un no 8. oktobra piedalījās kaujās pret Rietumkrievijas armiju pie Nāves salas un Jaunjelgavas, kā arī Mercendorfas apvidū. 1. novembrī par 4. Valmieras pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Bojāru, bet pulkvedi Jansonu iecēla par "Papildu brigādes" komandieri.

Pēc kara beigām pulkvedi Jansonu 1920. gada 3. jūlijā iecēla par robežsardzes priekšnieku, vēlāk līdz 1921. gada 11. janvārim viņš bija Robežsargu divīzijas komandieris. Atvaļināts 1922. gada 1. aprīlī un ieskaitīts virsnieku rezervē. Līdz 1924. gadam bija LKO domes loceklis. Pēc atvaļināšanas dzīvoja dzimtā Sāvienas pagasta "Nainiešos", bet 1928. gadā iestājās militarizētajā robežapsardzībā, dienēja Dagdā, pēc tam Jaunlatgalē. Tiesāts par krimināliem pārkāpumiem 1917. gadā Iskolata laikā.

Miris 1937. gada 27. janvārī Rīgā, apbedīts Rīgas Brāļu kapos.

Apbalvojumi

• Lāčplēša Kara ordenis III šķira (1920) un II šķira (1928),
• Igaunijas Brīvības krusts I šķiras 2. pakāpe (26.03.1920).