Kālija heksacianoferāts(II)

ķīmisks savienojums

Kālija heksacianoferāts(II) jeb dzeltenais asinssāls (K4[Fe(CN)6]) ir dzelzi saturošs kompleksais savienojums, kas pieskaitāms pie cianoferātiem(II). Dzeltenais asinssāls ir gaišdzelteni, monoklīni, ūdenī šķīstoši kristāli. No ūdens kristalizējas kristālhidrāta K4[Fe(CN)6]·3H2O veidā. Pie 100 °C kristālhidrāts zaudē ūdeni un pārvēršas par baltu, higroskopisku pulveri. Lai arī vielas sastāvā ir cianīdgrupas, kālija heksacianoferāts(II) nav indīgs, jo tās ir ļoti stabilā kompleksā heksacianoferāta(II) anjona sastāvā. Pat ar jutīgām analītiskām metodēm dzeltenā asinssāls šķīdumā nevar konstatēt cianīdjonus. Dzeltenais asinssāls praktiski nešķīst izplatītākajos organiskos šķīdinātājos. Tā kristāli ir diamagnētiski.

Kālija heksacianoferāts(II)

Kālija heksacianoferāta(II) formulvienības struktūrformula

Pudele ar dzelteno asinssāli
Citi nosaukumi dzeltenais asinssāls,
kālija ferocianīds, E536,
dzeltenais prusiāts,
dzeltenais asins sārma sāls
CAS numurs 13943-58-3
Ķīmiskā formula K4[Fe(CN)6]
Molmasa 368,35 g/mol
Blīvums trihidrātam 1850 kg/m3
Kušanas temperatūra 69—71 °C
Viršanas temperatūra ~400 °C (sadalās)
Šķīdība ūdenī trihidrātam 28,9 g/100 ml (20 °C)

Lai nesajauktu dzeltenā asinssāls formulu K4[Fe(CN)6] ar ļoti līdzīgo sarkanā asinssāls formulu K3[Fe(CN)6], var lietot mnemonisku likumu: angļu vārdā gold (zelts; t.i., dzeltens) ir 4 burti un arī dzeltenā asinssāls formulā ir 4 kālija atomi; savukārt angļu vārdā red (sarkans) ir 3 burti un sarkanā asinssāls formulā ir 3 kālija atomi.

Iegūšana labot šo sadaļu

Agrāk kālija heksacianoferātu(II) ieguva, karsējot dzīvnieku asinis un citus slāpekli saturošus lopkautuvju atkritumus kopā ar potašu un dzelzs skaidām. Kālija heksacianoferātu(II) izskaloja no atdzisušās sakusušās masas ar ūdeni. Iegūšanas izejvielu un dzeltenās krāsas dēļ viela nosaukta par "dzelteno asinssāli". Mūsdienās šī savienojuma rūpnieciskai iegūšanai izmanto akmeņogļu sausajā pārtvaicē radušos cianīdus.[1] Vispirms iegūst kalcija ferocianīdu(II) Ca2[Fe(CN)6]·11H2O, pēc tam, iedarbojoties ar kālija sāļiem, izgulsnē jaukto kalcija kālija ferocianīdu(II) CaK2[Fe(CN)6]. Apstrādājot ar kālija karbonātu, iegūst dzelteno asinssāli.[2]

Ķīmiskās īpašības labot šo sadaļu

Stipri karsējot, kālija heksacianoferāts(II) sadalās, izdalot slāpekli:

3K4[Fe(CN)6] → Fe3C + 5C + 3N2↑ + 12KCN

Stipras skābes, piemēram, sālsskābe, no kālija heksacianoferāta(II) šķīdumiem izgulsnē heksaciano(II)dzelzsskābi H4[Fe(CN)6], kas ir balta sīkkristāliska viela.

Karsējot koncentrētas sērskābes iedarbībā rodas dažādi sulfāti un izdalās oglekļa monoksīds (šo reakciju var izmantot CO iegūšanai laboratorijā):

K4[Fe(CN)6] + 6H2SO4 → 2K2SO4 + FeSO4 + 3(NH4)2SO4 + 6CO↑

Atšķaidītākas sērskābes iedarbībā no dzeltenā asinssāls var iegūt zilskābi:

K4Fe(CN)6 + 2H2SO4 → H4Fe(CN)6 + 2K2SO4
3H4Fe(CN)6 → Fe3C + 5C + 3N2 + 12HCN

Slāpekļskābes iedarbībā no dzeltenā asinssāls var iegūt savienojumu H2[Fe(NO)(CN)5], kuru neitralizējot ar nātrija karbonātu, izkristalizējas sarkani nātrija nitroprusīda kristāli.[3]

Dzeltenais asinssāls šķīdumos reaģē ar daudziem divvērtīgo vai trīsvērtīgo metālu joniem, veidojot mazšķīstošus heksacianoferātus(II).

Oksidētāji, piemēram, hlors vai ūdeņraža peroksīds, ūdens šķīdumos oksidē dzelteno asinssāli līdz sarkanajam asinssālim jeb kālija heksacianoferātam(III):

2K4[Fe(CN)6] + Cl2 → 2K3[Fe(CN)6] + 2KCl
2K4[Fe(CN)6] + H2O2 + 2HCl → 2K3 [Fe(CN)6] + 2KCl + 2H2O

Pēdējā reakcija (ar H2O2) sārmainā vidē norisinās pretējā virzienā.

Izmantošana labot šo sadaļu

Dzeltenais asinssāls ir svarīgs analītiskās ķīmijas reaģents, kuru lieto trīsvērtīgās dzelzs Fe3+ jonu pierādīšanai. Reakcijā rodas spilgti zils savienojums (Berlīnes zilais). Var izmantot arī citu smago metālu jonu noteikšanai.

FeIIICl3 + K4[FeII(CN)6] → KFeIII[FeII(CN)6] + 3KCl

Medicīnā var lietot kā pretindi, saindējoties ar vara vai dzelzs sāļiem.[4]

Pārtikas rūpniecībā lieto par pretsalipes vielu (E536). Lieto arī vīna ražošanā.

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 591. lpp.
  2. Gail, E.; Gos, S.; Kulzer, R.; Lorösch, J.; Rubo, A.; Sauer, M.; Kellens, R.; Reddy, J.; Steier, N.; Hasenpusch, W. «Cyano Compounds, Inorganic». Ullmann's Encyclopedia of Industrial Chemistry. Weinheim : Wiley-VCH, October 2011. doi:10.1002/14356007.a08_159.pub3.
  3. Seel, F. «Sodium Nitrosyl Cyanoferrate». In Brauer, G. Handbook of Preparative Inorganic Chemistry 2 (2nd izd.). New York : Academic Press, 1965. 1768. lpp. LCCN 63-14307.
  4. Г. Реми. Курс неорганической химии. Том II. М:, Издательство иностранной литературы, 1966, 301. lpp. (krieviski)