Gulags

Gulags (krievu: Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний (ГУЛАГ) — 'Labošanas-darba nometņu un koloniju galvenā pārvalde') bija NKVD apakšnodaļa, kura no 1930. līdz 1960. gadam pārvaldīja koncentrācijas un "labošanas darba" nometnes PSRS teritorijā. Lai gan lielākā daļa ieslodzīto Gulaga nometnēs nebija politiskie ieslodzītie, Gulags bija svarīgākais politisko represiju instruments PSRS. Apmēram puse no politiskajiem ieslodzītajiem tika nosūtīti uz nometnēm bez tiesas sprieduma, liela daļa notiesāti pēc NKVD troiku, kā arī dažu ārpustiesu instanču lēmumiem. Termins "Gulags" kļuva pazīstams pasaulē pēc Aleksandra Solžeņicina darba "Gulaga arhipelāgs" publicēšanas ASV 1973. gadā.

Vēsture

Oficiālais Gulaga nometnēs ieslodzīto skaits^[1]
gads	skaits	gads	skaits
1934.	510 307	1944.	1 179 819
1935.	965 742	1945.	1 460 677
1936.	1 296 494	1946.	1 703 095
1937.	1 196 369	1947.	1 721 543
1938.	1 881 570	1948.	2 199 535
1939.	1 672 438	1949.	2 356 685
1940.	1 659 992	1950.	2 561 351
1941.	1 929 729	1951.	2 528 146
1942.	1 777 043	1952.	2 504 514
1943.	1 484 182	1953.	2 468 524

Viena no pirmajām nometnēm, kuru uzskata par Gulaga priekšteci, tika izveidota 1923. gadā Solovku salās. 1930. gada 25. aprīlī tika izveidota Gulaga organizācija, kuras pirmais priekšnieks (no aprīļa līdz jūnijam) bija Teodors Eihmans. No 1931. līdz 1933. gadam izmantojot ieslodzīto darbaspēku tika izbūvēts Baltās—Baltijas jūras kanāls. Tika veidotas jaunas nometnes vietās ar bagātiem derīgo izrakteņu un kokmateriālu resursiem. Lielākie nometņu kompleksi bija Vorkuta (akmeņogles), Noriļska (niķelis un citi krāsainie metāli) un Kolima (zelts). Pirmais Tālo Austrumu nometņu apgabala (Daļstroj) priekšnieks bija Eduards Bērziņš. Ieslodzīto skaits ievērojami palielinājās Lielā terora laikā 1937.—1938. gados. 1938. gadā nometnēs ieslodzīto skaits sasniedza jau gandrīz 2 miljonus.^[2] Tajā pašā laikā daudzi līdzšinējie ieslodzītie tika nošauti.

Otrā pasaules kara sākumā PSRS okupēja Polijas austrumu apgabalus un Baltijas valstis un līdz 1941. gada vasarai uz Gulagu (Vjatlagu, Usoļlagu u.c.) nosūtīja 108 000 Polijas un 96 000 Baltijas valstu iedzīvotāju.^[3] Sevišķi smagi apstākļi nometnēs bija 1941.—1943. gadā, 1941.—1942. gada ziemā gāja bojā ceturtā daļa ieslodzīto (skat. tabulu blakus). Arī nākamajos divos gados mirstība (pēc oficiālās statistikas, kura nav pilnīga) sasniedza gandrīz 25%.^{[nepieciešama atsauce]}

Pēc Otrā pasaules kara beigām uz Gulaga nometnēm Sibīrijā (t. sk. uz Steplagu Kazahstānā) tika nosūtīts ievērojams daudzums Baltijas valstu iedzīvotāju, kā arī ukraiņu, kuri bija cīnījušies pret Sarkano Armiju vai arī piedalījušies partizānu cīņās. Politisko ieslodzīto īpatsvars 1941.—1945. gadā bija 30—40%, bet 1946. gadā tas sasniedza gandrīz 60%.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā tika atbrīvota daļa nepolitisko ieslodzīto. Politisko ieslodzīto atbrīvošana sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP kongresā nosodīja staļinismu. 1960. gada 25. janvārī Gulaga organizācija tika oficiāli likvidēta. Tomēr līdzīgas ieslodzījuma nometnes pastāvēja līdz pat Mihaila Gorbačova reformām 80. gadu beigās. Pēdējā (Perma-36) tika slēgta 1987. gada decembrī.