Jaungvineja
Jaungvineja (angļu: New Guinea, tokpisinā: Niugini, indonēziešu: Pulau Papua) ir pasaules otrā lielākā sala pēc Grenlandes, atdalījusies no Austrālijas aptuveni pirms 7 000 gadiem, kad ceļoties Pasaules okeāna līmenim, applūda tagadējais Torresa šaurums. Sala sadalīta starp divām valstīm — rietumu daļa pieder Indonēzijai un austrumu daļā atrodas Papua Jaungvineja. Attiecīgi rietumu daļā oficiālā valoda ir indonēziešu valoda, kurā sala saucas Papua (1945. — 2000. gados Iriāna), bet austrumu daļā ir vairākas oficiālās valodas: angļu, tokpisins un hirimotu valoda. Jaungvineja, pateicoties tās ārkārtīgi saposmotajam reljefam, grūti caurejamajiem purvājiem un džungļiem un vietējo iedzīvotāju kareivīgumam līdz nesenam laikam bija salīdzinoši maz izpētīta. Salai piemīt ārkārtīgi augsta, vēl pilnībā neapzināta bioloģiskā, kultūras un valodu daudzveidība.
| Jaungvineja | |
|---|---|
| New Guinea, Niugini, Pulau Papua | |
 Jali vīrietis Baliemas ielejā | |
  Jaungvineja | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Melanēzija |
| Koordinātas | 5°20′0″S 141°36′0″E / 5.33333°S 141.60000°EKoordinātas: 5°20′0″S 141°36′0″E / 5.33333°S 141.60000°E |
| Platība | 786 000 km² |
| Garums | 2400 km |
| Platums | 690 km |
| Augstākais kalns |
Džajas kalns 4884 m |
| Administrācija | |
| Valstis |
 Papua-Jaungvineja Indonēzija |
| Lielākā pilsēta | Portmorsbi |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 6 900 000 |
| Blīvums | 8/km² |
 Jaungvineja Vikikrātuvē | |
Ģeoloģiskā uzbūve un reljefs
labot šo sadaļu
Salai austrumu—rietumu virzienā cauri stiepjas liela, vairāk kā 1 600 km gara kalnu grēda. Augstākie kalni atrodas salas rietumu daļā — šeit atrodas augstākās virsotnes starp Himalajiem un Andu kalniem, kas paceļas līdz 4884 metru augstumam. Augstākā virsotne saucas Džajas kalns — nīderlandiešu laikā kalns saucās par Karstensa piramīdu. Jaungvinejas kalnu grēdas rietumu daļu sauc par Maokes kalniem, bet austrumu daļu — par Bismarka grēdu.
Augstie kalni nodrošina to, ka to nogāzēs un piegulošajos līdzenumos ir biežas un spēcīgas lietusgāzes. Ziemeļos un dienvidos no centrālās grēdas atrodas mazākas kalnu grēdas.
Koku augšanas augšējā robeža šeit ir ap 4000 m augstumā un augstākajās virsotnēs atrodas pastāvīgi ledāji — vieni no nedaudzajiem planētas ekvatoriālajiem ledājiem. Diemžēl globālās sasilšanas dēļ šie ledāji izzūd.
Lielākajā daļā salas, izņemot augstkalnu rajonus, ir silts un mitrs klimats.
Ģeogrāfiski objekti
labot šo sadaļu
Salas ziemeļrietumu daļā atrodas kalnainā, krāšņā Doberai pussala, kas kartē nedaudz atgādina putna galvu. Dienvidos no tās atrodas Bomberai pussala un starp tām — Berau līcis. Starp Doberai pussalu un salas pamatdaļu ziemeļu piekrastē atrodas Čendravasihas līcis. Salas centrālās daļas ziemeļu piekrastē atrodas D'Irvila rags. Tālāk austrumos no Jaunbritānijas salas atdala Vitjaza šaurums un dienvidos no tā atrodas — Jūona līcis. Salas dienvidaustrumu daļā atrodas Ovena Stenlija grēda. No Austrālijas atdala Torresa šaurums.
Lielākās Jaungvinejas upes, sākot no ziemeļiem un virzoties pulksteniski:
Bioloģiskā daudzveidība
labot šo sadaļu
Kaut arī Jaungvineja sastāda tikai aptuveni 0,5% no planētas platības, šeit dzīvo ap 5 - 10% no Zemes sugām. Ļoti liela daļa Jaungvinejā dzīvojošo organismu ir sastopami tikai šajā salā — endēmi. Tūkstošiem sugu vēl nav atklātas. Tiek vērtēts, ka Jaungvinejā dzīvo krietni vairāk nekā 200 000 sugu kukaiņu, 11 000—20 000 augu sugu (2500 orhideju sugu un 1200 koku sugu), 578 ligzdojošu putnu sugu, tai skaitā paradīzes putni u.c. neparasti putni. Šeit dzīvo arī vairāk kā 400 abinieku sugu (gaidāms, ka tiks atklāts vēl vismaz tikpat) un 455 tauriņu sugu, 284 zīdītāju sugas. Salā dzīvo pasaulē lielākais tauriņš — Karalienes Aleksandras putnspārnis (Ornithoptera alexandrae) - spārnu atpletums ir 26 cm, pat līdz 30 cm. Divas trešdaļas zīdītāju — 195 sugas — ir sastopamas tikai Jaungvinejā. Šīs lielās daudzveidības dēļ Jaungvineja drīzāk atgādina kontinentu, nevis salu.
Jaungvinejas augu valsts ir līdzīgāka Āzijas augu valstij, savukārt dzīvnieku valsts ir vairāk radniecīga Austrālijas dzīvnieku valstij. Tikai Amazones baseinā bioloģiskā daudzveidība ir vēl lielāka.
Jaungvinejas piekrastes ūdeņos sugu daudzveidība ir vismaz tikpat liela. Līdz šim šeit ir apzinātas 1200 sugu zivis, 600 sugu rifus veidojošu koraļļu sugu. Salas saldūdeņos dzīvo 158 sugu zivis.
Salas bioloģisko daudzveidību nosaka tās interesantais reljefs ar visām iespējamām veģetācijas augstuma zonām no ledājiem, alpīnajām pļavām, dažādiem kalnu mežiem līdz dažāda veida mitrajiem tropiskajiem mežiem un koraļļu rifiem.
Īpaša vērtība ir plašajiem salas ziemeļu un dienvidu daļas līdzenumiem. Šeit simtiem kilometru plašumā plešas maz skarts tropiskais mežs, savanna, purvāji un vieni no lielākajiem mangrovju mežiem pasaulē. Dienvidu zemienēs atrodas arī Lorenca nacionālais parks — izcils UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts piemineklis.
Cauri zemienēm plūst ar ūdeņiem bagātas upes — Sepika, Mamberamo, Flaja, Digula un citas. Šīs upes veido sarežģītus meandrus, vecupes un pārplūstošus ezerus.
Vēsture
labot šo sadaļuDaudzi speciālisti uzskata, ka salu sāka apdzīvot pirms 50 000 gadiem vai pat pirms 60 000 gadiem. Pirmie salinieki ieradās pa sauszemes tiltu no tagadējās Austrālijas — viņi ir mūsdienu papuasu senči.
Seno papuasu lauksaimniecība
labot šo sadaļu
Mūsdienu papuasu senči pielāgojās dzīvei daudzveidīgajās salas ekosistēmās un vieni no pirmajiem pasaulē pirms aptuveni 10 000 gadiem sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Jaungvinejas lauksaimniecība attīstījusies šķirti no citām pasaules lauksaimniecības sistēmām un laika gaitā izveidojusi metodiku, kas nav sastopama citur pasaulē un nereti ir nepārspēti efektīva. Papuasi nenodarbojās ar lopkopību, jo uz salas nebija lielu dzīvnieku, kurus būtu vērts pieradināt.
Pirms aptuveni 7 000 gadiem tika audzētas cukurniedres un banāni. Ir grūti pētīt šī laika lauksaimniecību jo aptuveni pirms 6 000 gadiem cēlās Pasaules okeāna līmenis, applūdinot plašus piekrastes rajonus un dzēšot agrākās lauksaimniecības pēdas.
Seno papuasu lauksaimniecības sistēmu izpēte joprojām ir agrīnā stadijā - salas kalnienēs apzinātas ļoti senas apūdeņošanas sistēmas, taču vēl nav zināms, kas un kad tika audzēts. Papuasi attīstīja lauksaimniecības sistēmu, kas spēj apgādāt ar pārtiku ļoti lielu skaitu cilvēku salīdzinoši nelielā platībā, paciešot retas salnas, ļoti spēcīgas lietusgāzes un citus nelabvēlīgus apstākļus.
Ir zināms, ka papuasi savus laukus īpašā veidā mulčēja, izmantoja sarežģītu dažādu lauksaimniecības kultūru secību un šo dažādu kultūru kopīgu audzēšanu. Arī apūdeņošanas sistēmas bija ļoti sarežģītas, pielāgotas biežajām zemestrīcēm un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem. Jaungvinejas senās lauksaimniecības metodes nereti izmanto mūsdienu permakultūras popularizētāji.
Mūsdienās Jaungvinejā viena no populārākajām kultūrām ir saldie kartupeļi. Pastāv leģendas par to, ka šis Amerikas augs Jaungvinejā parādījies jau senatnē, tomēr tas Jaungvinejā ievests pirms aptuveni 300 gadiem.
Austronēziešu atnākšana
labot šo sadaļuPirms vairākie gadu tūkstošiem (aptuveni pirms 3 500 gadiem) Jaungvinejā notika otrais cilvēku imigrācijas vilnis — pa ūdeni salā ieradās austronēzieši — cilvēki no Dienvidaustrumu Āzijas, kas apmetās uz dzīvi Indonēzijas salās un arī Jaungvinejā. Austronēzieši bija labi apguvuši kuģošanas prasmes — tagad austronēzieši apdzīvo piekrastes salas un piekrastes rajonus Jaungvinejas ziemeļos un austrumos, tai skaitā Jaunīriju un Jaunbritāniju.
Līdz eiropiešu atnākšanai Jaungvinejas iedzīvotāji metālu nepazina un nelietoja.
Eiropiešu atnākšana
labot šo sadaļuPirmie eiropieši Jaungvineju sasniedza 16. gadsimtā — tie bija portugāļu un/vai spāņu jūrnieki. 1526.—1527. gadā Dons Horge de Menesess redzēja Jaungvinejas rietumu galu un nodēvēja to ilhas dos Papuas. Vārds "papuass" visdrīzāk cēlies no malajiešu pua-pua — 'sprogains' — papuasiem tiešām raksturīgi ļoti sprogaini mati. No šī laika vārds "Papua" tiek saistīts ar šo Zemes novadu.
1545. gadā spānis Injigo Ortess de Retess (Yñigo Ortiz de Retez) brauca gar salas ziemeļu piekrasti un izkāpa pie Mamberamo upes grīvas. Viņš salai deva vārdu Nueva Guinea. Pirmā visas salas karte tika publicēta 1600. gadā un arī šajā gadījumā sala tika dēvēta par Nova Guinea.
Jaungvinejas kolonizēšana
labot šo sadaļuJaungvinejas oficiālā kolonizēšana sākās tikai 1828. gadā, kad Nīderlande formāli pieteica savas tiesības uz salas rietumu daļu — Nīderlandes Jaungvineju. 1883. gadā britu kolonija Kvīnslenda okupēja Jaungvinejas dienvidaustrumu daļu. Apvienotās Karalistes amatpersonas atsauca šo okupāciju, 1884. gadā tomēr formāli uzņemoties tiešu atbildību par šo teritoriju, jo šajā gadā Vācija pasludināja Jaungvinejas ziemeļaustrumu daļu par Vācijas Jaungvinejas protektorātu — Ķeizara Vilhelma zemi.
1898. gadā nīderlandieši sāka veidot pirmās eiropiešu apmetnes Jaungvinejā — Manokvari, Fakfaku un Merauki. Gan nīderlandieši, gan angļi centās samierināt pastāvīgi karojošās Jaungvinejas ciltis, lai padarītu valsti vieglāk pārvaldāmu un apceļojamu.
1905. gadā briti savu teritoriju pārdēvēja par Papua un 1906. gadā uzticēja tās aizbildniecību Austrālijai. Pirmā pasaules kara laikā austrāliešu karaspēks ieņēma arī Ķeizara Vilhelma zemi, kura 1920. gadā kļuva par Nāciju Līgas mandātteritoriju, kas nodota Austrālijas pārvaldībā. Līdz 1942. gada februārim Austrālijas pārvaldītās teritorijas saucās Papua un Jaungvinejas teritorijas (The Territories of Papua and New Guinea).
Salas izpēte
labot šo sadaļuDetālāku salas krastu kartēšanu 1623. gadā veida nīderlandiešu jūrasbraucējs Jans Karstenszons.
Līdz 1930jiem gadiem kartēs salas centrālos rajonus apzīmēja kā neapdzīvotus mežus — eiropieši šos salas rajonus nebija sasnieguši un izdarīja šādus pieņēmumus karšu aizpildīšanai. Taču jau pirmās reizes lidojot salai pāri ar lidmašīnām, ievēroja, ka arī salas centrālajos rajonos ir apstrādāti lauki. 1938. gada 4. augustā Ričards Arčbolds atklāja, ka Balimas upes ielejā labi organizētos ciematos dzīvo 50 000 līdz tam nezināmu cilvēku - dani cilts. Šī ir pēdējā lielā tauta, kura vēl dzīvoja pilnīgā izolācijā no Rietumu civilizācijas.
Jaungvinejas rietumu daļā atrodas vieni no pēdējiem Zemes rajoniem, kas vēl nav precīzi kartēti — šeit vietām kalnu ielejās virs tropiskajiem mežiem ir pastāvīga mākoņu sega un šīs ielejas ir grūti pieejamas naidīgu cilšu un ļoti grūtā ceļa dēļ.
2005. gadā ASV pētnieku grupa salas rietumu daļas centrālajā kalnienē, Fodžas grēdā atklāja ap 300 000 hektārus plašu teritoriju, kas tikusi ilgstoši izolēta no pārējās apkaimes. Pētnieki šo teritoriju nodēvēja par "Ēdenes dārzu". Neilgajā ekspedīcijas uzturēšanās laikā šeit tika atklātas 20 jaunas varžu sugas, četras tauriņu sugas, piecas jaunas palmu sugas un daudz citu augu sugas, kā arī tādas putnu un zīdītāju sugas, kas tika uzskatītas par izmirušām. Dzīvniekiem nav bijis kontakta ar cilvēkiem un dažu sugu zīdītājdzīvnieki ļāva ņemt sevi rokās.
Otrais pasaules karš
labot šo sadaļu1942. gadā Jaungvinejā iebruka Japānas armija. Neieņemtajās Austrālijas teritorijās tika nozīmēta militārā pārvalde. Bieži vien līdz tam neizpētītās un nekartētās Jaungvinejas augstienes, salas ziemeļu un austrumu daļa pieredzēja nogurdinošas un asiņainas kaujas — Jaungvineja japāņiem bija pēdējais šķērslis ceļā uz Austrālijas ieņemšanu.
Japāņu nežēlīgās izturēšanās dēļ vietējie iedzīvotāji nostājās Austrālijas karaspēka pusē un bieži sniedza vērtīgu palīdzību. Japānas karaspēks tā arī nespēja pilnībā ieņemt Jaungvineju.
Jaungvineja pēc otrā pasaules kara
labot šo sadaļuPēc kara Austrālija saglabāja kontroli pār salas austrumu daļu. 1975. gada 16. septembrī šajā teritorijā tika pasludināta neatkarīga valsts — Papua-Jaungvineja, Austrālija pirms tam sniedza palīdzību šīs valsts organizēšanā.
1949. gadā Indonēzija kļuva par neatkarīgu valsti, taču Nīderlande paturēja kontroli pār Jaungvinejas rietumu daļu. 1950. gados Nīderlande gatavoja šo teritoriju neatkarības pasludināšanai un 1959. gadā notika vēlēšanas. Augstākais jaunās valsts likumdošanas orgāns - Jaungvinejas padome - sāka darbu 1961. gada 5. aprīlī. Padome izvēlējās valstij nosaukumu — Rietumpapua, nacionālo ģerboni, karogu, himnu. Karogs tika pacelts 1961. gada 1. decembrī.
Pēc tam, kad Padomju Savienība sniedza Indonēzijai militāro palīdzību, Indonēzija 1962. gadā pasludināja vispārējo mobilizāciju un gatavojās iebrukumam Rietumpapua. Pēc spēcīga ASV administrācijas spiediena nīderlandieši, kas sākotnēji gatavojās pretoties Indonēzijas armijai, uzsāka diplomātiskas sarunas ar Indonēziju. 1962. gada 1. oktobrī Rietumpapua tika nodota ANO pagaidu administrācijai. 1963. gada 1. maijā pār Rietumpapua kontroli pārņēma Indonēzija un pārdēvēja to par Rietumiriānu, vēlāk par Iriāndžaju. Pēc savas varas nostiprināšanas 1969. gadā Indonēzijai saskaņā ar starptautisku līgumu bija jāorganizē tautas nobalsošana par Rietumpapua neatkarību vai palikšanu Indonēzijas sastāvā. Tā vietā balsošanai armijas vadība izvēlējās 1026 "vecākos", kuri zem spiediena visi 100% izvēlējās palikt Indonēzijas sastāvā.
2000. gadā, pieaugot politiskajai spriedzei, Iriāndžaja tika pārdēvēta par Papua provinci un 2001. gadā teritorija saņēma plašākas autonomijas tiesības, kuras gan galvenokārt netika īstenotas. 2003. gadā Indonēzija pasludināja, ka province tiek sadalīta trīs provincēs un tām tiek atgriezts vietējo iedzīvotāju tolaik jau ienīstais vārds "Iriāna", taču pēc spēcīgiem papuasu protestiem no Papua tika izdalīta tikai "Rietumpapua" ar galvaspilsētu Manokvari. 2005. gadā no Džakartas nāca jauna iniciatīva sadalīt salas rietumu daļu piecās provincēs, taču tā netika īstenota.
Salas rietumdaļu faktiski kontrolē Indonēzijas armija, kuru apvaino masu slepkavībās un citos noziegumos pret vietējiem iedzīvotājiem.[1] Formāli lielākās tās daļas apmeklējumam nepieciešamas īpašas vietējās policijas atļaujas, tomēr praksē tas tiek stingri ievērots vienīgi papuasu pretošanās kustības aktivitāšu vietās.[2] Salas austrumdaļā šādu nopietnu etniski politisku konfliktu nav.
Politiskais iedalījums
labot šo sadaļu
Jaungvineja ir sadalīta divās aptuveni vienādās daļās starp divām valstīm. Jaungvinejas rietumu daļā atrodas Indonēzijas provinces Papua un Rietumpapua, bet austrumu daļā atrodas galvenā Papua-Jaungvinejas daļa.
Rietumu daļa atrodas rietumos no 141°A garuma grāda, izņemot Papua-Jaungvinejai piederošo Flajas upes līkumu, kas iesniedzas nedaudz tālāk rietumos. Agrāk šī salas daļa bija Nīderlandes kolonijas daļa bet tagad iekļauta Indonēzijā, šeit atrodas Papua un Rietumpapua provinces. Papua (agrākās Iriāndžajas) galvaspilsēta ir Džajapura.
Austrumu daļā esošā Papua-Jaungvineja ir neatkarīga valsts kopš 1975. gada - pirms tam šo teritoriju pārvaldīja Austrālija. Jaungvinejas salā esošā valsts daļa iedalās trīs reģionos: Papua, Hailansa, Momase
Iedzīvotāji
labot šo sadaļuPašlaik salā dzīvo ap 6,9 miljoni cilvēku. Jaungvinejai raksturīga unikāla tautu daudzveidība - šeit dzīvo gandrīz tūkstotis dažādu cilšu un tautu un šeit attiecīgi ir gandrīz tūkstotis atšķirīgu valodu, kuras iedalās divās grupās - papuasu valodas un austronēziešu valodas. Nevienam citam pasaules reģionam nav raksturīga tik liela tautu un valodu daudzveidība. Šo daudzveidību veicina salas lielā ģeogrāfiskā daudzveidība, nošķirtās kalnu ielejas.
Jaungvinejas iedzīvotāju sadzīvē liela nozīme ir cūkām - tās kalpo par maiņas vienību, galveno svētku nozīmības mērvienību. Liela daļa Jaungvinejas iedzīvotāju joprojām nodarbojas ar lauksaimniecību un papildus tai - ar medībām un vākšanu. Tomēr aizvien lielāks skaits cilvēku pārceļas uz dzīvi pilsētās.
Daudzām ciltīm raksturīga ķermeņa krāsošana un izgreznošana, kas nereti pieņem galēji ekstrēmas formas un bieži kalpo pretinieka iebiedēšanai. Jaungvinejas ciltis ir dažādās attīstības stadijās - citas turpina dzīvot neolīta laikmetam raksturīgu dzīves veidu, citas masveidā pārceļas uz pilsētām un cenšas adaptēties Rietumu civilizācijā.
Papuasu valodās runājošie cilvēki - papuasi - sastāda lielāko daļu - viņi ir cēlušies no senākajiem salas iedzīvotājiem, kas Jaungvinejā ieradās laikā, kad salu ar Austrāliju saistīja sauszeme. Savukārt austronēzieši visdrīzāk ieradušies krietni vēlāk - aptuveni pirms 3 500 gadiem, pārceļojot pa ūdeni no Dienvidaustrumu Āzijas.
Pēdējās desmitgadēs pēc Indonēzijas valdības aicinājuma Jaungvinejas rietumu daļā ieradušies aptuveni 1 miljons pārceļotāju no daudz blīvāk apdzīvotajām Javas, Bali un citām Indonēzijas salām.
Savukārt Papua-Jaungvinejā vērojama cita negatīva tendence - no nabadzīgajiem lauku reģioniem uz pilsētām peļņā aiziet jaunie vīrieši. Rezultātā pie pilsētas dzīves nepieradušie, daudzie jaunieši rada bīstamu kriminogēnu situāciju (daudz ielu bandu, kuras sauc "raskols" no angļu rascal - "resgaļi"), savukārt laukos pārsvarā paliek sievietes.[3][4]
Kanibālisms
labot šo sadaļuPlašākas sabiedrības apziņā Jaungvineja nereti saistās ar nostāstiem par rituālo kanibālismu. Šādas tradīcijas agrāk tiešām piekopa dažas (bet ne tuvu ne visas) Jaungvinejas ciltis. Dienvidaustrumu Papua ciltis — korovai un kombai — ir divas no pēdējām pasaules ciltīm, kas nesenā pagātnē piekopušas rituālo kanibālismu. Asmatas reģionā rituālā kanibālisma gadījumi notikuši līdz 1970. gadu sākumam. 1963. gadā misionārs Toms Bozemans aprakstīja, kā dani cilts mielojusies ar kaujā kritušu ienaidnieku.[5]
Saskaņā ar Džaredu Daiamondu viens no kanibālisma iemesliem varētu būt proteīnu trūkums Jaungvinejas iedzīvotāju pārtikā. Taro, saldie kartupeļi un citas tradicionālās Jaungvinejas lauksaimniecības kultūras tikpat kā nesatur proteīnus pretstatā pie eiropiešiem populārajiem kviešiem un citām kultūrām. Savukārt nedaudzie ēdamie Jaungvinejas dzīvnieki — peles, vardes un zirnekļi - ir pārāk mazi un negaršīgi.
Kanibālisms atsevišķas Jaungvinejas ciltis noveda līdz neparastas, nāvējošas smadzeņu slimības - kuru - epidēmijai, spiežot Austrālijai vēl asāk vērsties pret kanibālismu un pasludinot to par nelikumīgu 1959. gadā.
Diemžēl kanibālisms Jaungvinejā neaprobežojās ar vietējām ciltīm. Otrā pasaules kara laikā japāņu armijas karavīri mēnešiem ilgajos klejojumos pa džungļiem pārtika no savu cīņas biedru, vietējo iedzīvotāju un sabiedroto karavīru līķiem.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ West Papua Support By US Congressman Faleomavaega
- ↑ Papua Travel Permit Lonelyplanet.com
- ↑ Papua New Guinea in detail: Dangers & Annoyances Lonelyplanet.com
- ↑ Violence against women un Papua New Guinea Arhivēts 2019. gada 24. novembrī, Wayback Machine vietnē. Vlad Sokhin: Crying Meri
- ↑ «Recent Cannibalism in New Guinea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 7. martā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jaungvineja.