Jēkabs Ketlers
- Šis raksts ir par Kurzemes un Zemgales hercogu. Par kuģi skatīt rakstu Hercogs Jēkabs (kuģis).
Jēkabs Ketlers (vācu: Jakob Kettler; dzimis 1610. gada 28. oktobrī Kuldīgā (Goldingenā), miris 1682. gada 1. janvārī Jelgavā (Mītavā))[1] bija Kurzemes un Zemgales hercogs. Valdīja 40 gadus — no 1642. līdz 1682. gadam. Viņš tiek uzskatīts par ievērojamāko Kurzemes un Zemgales hercogu un savas dzimtas pārstāvi.[1]
Jēkabs Ketlers Jacob Kettler | |
---|---|
Portrets no Stokholmas Nacionālā muzeja | |
Kurzemes un Zemgales hercogs | |
1642. gada 16. augusts — 1682. gada 1. janvāris | |
Priekštecis | Frīdrihs Ketlers |
Pēctecis | Frīdrihs Kazimirs Ketlers |
Dzimis |
1610. gada 28. oktobrī Kuldīga, Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad Latvija) |
Miris |
1682. gada 1. janvārī (71 gada vecumā) Jelgava, Kurzemes un Zemgales hercogiste (tagad Latvija) |
Apglabāts | Jelgavas pils kapenes, Jelgava |
Dzīvesbiedre | Brandenburgas Luīze Šarlote |
Dinastija | Ketleru dinastija |
Tēvs | Vilhelms Ketlers |
Māte | Sofija Hohencolerna |
Ņemot par paraugu Holandes ekonomiskos panākumus, hercogs Jēkabs izveidoja uz eksportu vērstu ražošanu (manufaktūras), kuģubūvi un globālu tirdzniecības tīklu ar Kurzemes kolonijām Āfrikā un Amerikā. Bez dzimtās lejasvācu valodas labi pratis latviešu valodu,[2] kā arī 6 svešvalodas.[3]
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuJēkabs dzimis 1610. gada 28. oktobrī Kuldīgas pilī Kurzemes hercoga Vilhelma Ketlera un Prūsijas hercoga meitas Sofijas Hohencolernas ģimenē. Māte mira drīz pēc dzemdībām, viņa tēvs jaundzimušajam deva Jēkaba vārdu un lūdza Anglijas karalim Džeimsam (Jēkabam) I kļūt par mazā prinča krusttēvu un aizbildni. 1617. gada 4. aprīlī Kurzemes landtāgs atņēma hercogam Vilhelmam hercoga titulu un uz visiem laikiem izraidīja no hercogistes. Jēkabs šajā laikā uzturējās Štetīnes un Berlīnes galmos, 1622. — 1624. gadā viņš mācījās Rostokas, pēc tam Leipcigas Universitātē.[4]
1624. gada jūlijā viņa audžutēvs Kurzemes hercogs Frīdrihs lika 13 gadus vecajam princim Jēkabam atgriezties Jelgavā. Pēc karaļa Sigismunda III nāves Polijas Seims 1632. gadā piekrita Vilhelma un viņa dēla Jēkaba hercoga tiesību atjaunošanai un jaunais karalis Vladislavs IV tās Viļņā 1633. gadā apstiprināja. Tādēļ Poļu—krievu kara (1632—1634) kaujās pie Smoļenskas pret Krievijas caristi piedalījās arī Kurzemes hercoga pulks prinča Jēkaba vadībā.[5]
Pēc kara beigām 1634. gadā princis Jēkabs apceļoja Rietumeiropu, apmeklēja Parīzi un Londonu. Amsterdamā studēja kuģu būvniecību, bet Leidenē — tautsaimniecību un ģeogrāfiju. 1638. gadā viņa tēvocis hercogs Frīdrihs iecēla Jēkabu par līdzvaldnieku. 1642. gada 16. augustā viņš tika apstiprināts par pilntiesīgu hercogu un ķērās pie radikālām saimnieciskām reformām. Balstīdamies uz merkantilisma teoriju, Jēkabs muižās uzlaboja lauksaimniecību, attīstīja rūpniecību, tirdzniecību un kuģubūvi. Hercogistes rūpniecībā bija nodarbināti ap 400 ārzemju un ap 600 latviešu meistaru un zeļļu, kā arī ap 4000 klaušu strādnieku.[3] Tika noslēgti tirdzniecības līgumi ar Dāniju, Franciju un Venēciju (1643), Portugāli (1648), Holandi (1653), Angliju (1654), Spāniju (1656) un daudzām citām zemēm, ieskaitot Osmaņu impēriju. 1645. gadā viņš apprecējās ar Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma meitu princesi Luīzi Šarloti. Savu ārpolitiku hercogs veidoja kopīgu ar radiniekiem — sievastēvu Brandenburgā, arī Polijas vasali, un Radziviliem Lietuvā.[3]
1646. gadā viņš panāca, ka Polijas-Lietuvas valdnieks Vladislavs IV nodeva Kurzemes muitas pārvaldi hercoga rokās, kas deva lielus ienākumus no Lietuvas un Baltkrievijas preču eksporta caur Kurzemes ostām. 1647. gadā karalis Vladislavs IV apstiprināja Daugavas ostai Jaunjelgavai pilsētas privilēģijas un ģerboni.
1651. gadā pēc hercoga Jēkaba ierosmes Lībekā notika miera sarunas starp Polijas-Lietuvas un Zviedrijas diplomātiem, kas beidzās bez panākumiem.[6] 1651. gadā tika uzcelts Jēkabforts Āfrikā, Gambijas upes grīvā. 1654. gadā tika sākta Tobago kolonizēšana Dienvidamerikā, nosaucot koloniju par "Jauno Kurzemi". 1654. gada 30. jūlijā hercogs Jēkabs pievienojās Vestminsteres līgumam, kas izbeidza Anglijas-Nīderlandes karu (1652—1654).[7] 1654. gada 26. augustā hercogs Jēkabs nosūtīja Romas pāvestam Inocentam X piedāvājumu veikt kopīgu Dienvidu puslodes zemju (Terra Australis) izpēti un kolonizāciju, solot pāvestam jaunajās kolonijās visu garīgo varu un pusi no koloniālās darbības ienākumiem.[8]
Otrā Ziemeļu kara sākumā 1656. gadā hercogs Jēkabs parakstīja pret zviedriem vērstu sadarbības līgumu ar Krievijas caristes pārstāvi Afanasiju Ordinu-Naščokinu, vēlāko Kokneses vaivadu. Viņš ar Kurzemes amatnieku palīdzību Kokneses ostā uzbūvēja pirmo krievu flotili Baltijas jūras baseinā, izveidoja eksporta preču centrālo noliktavu, uzpirka Kurzemes manufaktūru ražojumus un vara stieņus un ierīkoja Krievijas monētu kaltuvi. No 1658. līdz 1660. gadam Jēkabs ar ģimeni atradās zviedru gūstā Rīgā un Ivangorodā. Šai laikā tika iznīcināta Kurzemes flote un tā zaudēja savas kolonijas. Pēc kara beigām flote tika atjaunota un Kurzemei pat izdevās atkarot Tobago salu no Nīderlandes. Kopumā ņemot Jēkaba koloniālā politika bija veiksmīga, bet karš ar zviedriem pilnībā sagrāva viņa valsts saimniecību. Pēdējos 20 valdīšanas gados Jēkabs nesekmīgi centās atgūt hercogistes pirmskara saimniecisko līmeni, pārorientējoties uz Dānijas karalim pakļautās Norvēģijas un Islandes tirgiem. Viņš iegādājās divus dzelzsāmurus un trīs metāla kausējamās krāsnis Norvēģijas kalnos un uz 12 gadiem ieguva tiesības ar trīs saviem kuģiem izvest no Islandes zivis, gaļu, ādas, zvērādas, vilnu, putnu spalvas un ievest dažādus Kurzemes ražojumus, galvenokārt labību un linsēklas.
1678.—1679. gada ziemā hercogs saslima, ārsti noteica visdažādākās diagnozes un ārstēja pēc daždažādām receptēm, bet hercoga veselības stāvoklis kļuva ļaunāks un viņš sāka klepot asinis. Aizdomās par viņa noburšanu arestēja, pratināja un Bauskā uz sārta sadedzināja hercoga muižas pārvaldnieku Magnusu Luftu (Luhtu). Tikai 1681. gada rudenī hercoga galma ārsts Harders pareizi noteica slimības cēloni — Jēkaba darba istaba bija mitra, un vilnas tapetes gar sienâm bija sākušas pelēt un trūdēt, to putekļiem piepildot gaisu un iekļūstot Jēkaba plaušās. Ārsts lika pārvietot slimnieku uz saulainu un sausu istabu, bet bija jau par vēlu. 1682. gada Jaungada naktī hercogs nomira.[9]
Pēcnācēji
labot šo sadaļuJēkabs bija precējies ar Luīzu Šarloti no Brandenburgas (1617—1676), Brandenburgas kūrfirsta Georga Vilhelma meitu. Viņiem bija deviņi bērni: 5 dēli un 4 meitas.
- Luīza Elizabete (1646—1690), apprecējās ar Hesenes-Homburgas landgrāfu Frīdrihu II
- Kristīne Sofija, mirusi bērnībā
- Vladislavs Ludvigs Frīdrihs, miris bērnībā
- Frīdrihs Kazimirs Ketlers (1650—1698), Kurzemes un Zemgales hercogs (1682—1698)
- Šarlote Sofija (1651—1728), Herfordas klostera abate
- Marija Amēlija (1653—1711), apprecējās ar Hesenes-Kaseles landgrāfu Kārli I
- Kārlis Jēkabs (1654—1676), piedalījās Francijas-Holandes karā, apglabāts Jelgavas pils hercogu kapenēs
- Ferdinands (1655—1737), Kurzemes un Zemgales hercogs reģents (1711—1737)
- Aleksandrs (1659—1686), Prūsijas armijas Kurzemes pulka pulkvedis, miris pēc ievainojuma kaujā pret turkiem pie Budapeštas
Portretu galerija
labot šo sadaļu-
1642. gada ģīmetne
-
pēc 1642. gada ģīmetne (autors Mauritius Lang: no grāmatas Gualdo Priorato. Historia di Leopoldo Cesare. Vienna, 1670-1674)
-
1648. gada ģīmetne (Mathias Czwiczek, 1601–1654)
-
Nezināma gada portrets
-
Nezināma gada portrets no Stokholmas Nacionālā muzeja
-
Nezināma gada portrets
-
Heroga Jēkaba un viņa sievas Luīzes Šarlotes portreti (no Broces kolekcijas)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne". 703. lpp.
- ↑ «Jēkabs Ketlers». Bauskas Centrālā bibliotēka (latviski). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 10. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 22. jūnijā.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Kurzemes-Zemgales hercogistes 7 brīnumi. Jumava, Rīga. ISBN 978-9984-38-523-5.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 473. lpp.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 310. sleja.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 311. sleja.
- ↑ Vestminsteres miera līgumam pievienojušos saraksts latīniski[novecojusi saite]
- ↑ Ķēniņš, I. Kurzemes-Zemgales hercogiste (2014) atsauce uz grāmatu J. Juškevičs. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. Rīga: 1932. — 213. lpp
- ↑ «Ketlers Jēkabs, Kurzemes hercogs - Vēsture». vesture.eu. Skatīts: 2024-07-23.
Skatīt arī
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jēkabs Ketlers.
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Ketleru dzimtas valdnieks | ||||
---|---|---|---|---|
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
Priekštecis: Frīdrihs Ketlers |
Kurzemes hercogs 1642. gada 16. augusts — 1682. gada 1. janvāris |
Pēctecis: Frīdrihs Kazimirs Ketlers |