Jāņi

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Dienu pirms Jāņiem sauc par Zāļu dienu, tās vakaru sauc par Jāņu vakaru, nakti par Jāņu nakti un nākamā diena ir paši Jāņi. Valsts noteiktā Jāņu diena ir 24. jūnijā, kas ir dažas dienas vēlāk par vasaras saulgriežiem. Daļa latviešu diasporas Sibīrijā — 19. gadsimta latviešu kolonistu pēcteči Jāņus svin pēc vecā stila 6. un 7. jūlijā.

Jāņi
Pūdeles iedegšana
Datums	23. un 24. jūnijs
Biežums	gadskārta

Jāņu vakars Muižeļa namā 1793. gadā (Broce)

Tie ir latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, kurus svin visas paaudzes un visas sabiedrības grupas. Vēsturiski Zāļu diena saistās ar vasaras saulgriežiem, taču datumu nesakritības dēļ saulgriežu svinēšana dažkārt tiek nodalīta no Jāņu dienas.

Viena no būtiskākajām Jāņu tradīcijām ir pīt vainagus. Sievietēm vainagi tiek pīti no puķēm, bet vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana bieži tiek saistīta ar auglības kultu un nelaimju novēršanu.

Nosaukums

Matīss Ārons citēdams Garlību Merķeli, rakstīja: „Tagadējā Jāņa dienā visa latvju tauta svin savus vecu vecos Līgā svētkus, līgodama, diedama, priecādamās.”

Arī uz 1873. gada Dziesmu svētku karoga ir vārds „Līgo” un šie svētki vienmēr vēsturiski ir svinēti ap vasaras saulstāvju laiku.

Nosaukumu Līgosvētki 1900. gadā savā Jāņu dziesmu krājumā lietojis arī folklorists Emilis Melngailis, kurš gan pēc tam 1928. gadā laikrakstā „Jaunākās Ziņas” rakstīja šādi:

„Izdodams savu pirmo krājumiņu, kuŗā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, es jaunās dienās – 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kuŗš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa diena, Jāņanakti; kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai ar uz īsu brīdi.”

— Emilis Melngailis „Jaunākās Ziņas” 1928. gads

Līdz pat šodienai ar nosaukumu Līgosvētki daļa svinētāju apzīmē Zāļu dienu, Jāņu nakti un Jāņu dienu.Tomēr arvien biežāk savu vietu ieņem latviski pareizais svētku nosaukums Jāņi.

Vēsture

Zāļu vakars Daugavmalā 18. gadsimtā

Jāņu svinēšana 1910. gadā

Vasaras saulgriežu laikā līdz Zemei nonāk visvairāk Saules gaismas. Šī enerģija dabā veicina dzīvības vairošanos un augšanu, tāpēc ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās šīs dienas tiek svinētas. Tā ir arī viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām, kas iezīmē laika cikliskumu un kalpo par atskaites punktu kalendāram. Pēc savas nozīmes tie bija vissvarīgākie gada svētki. Visu nakti jākurina ugunskurs, lai nodrošinātu gaismas pāreju no viena saules gada otrā. Ugunskurā tika dedzināti pērnie vainagi un mesti ziedokļi — lai nākamais cikls būtu auglīgs druvām, cilvēkiem un zvēriem. Tāpēc tika veiktas arī erotiskas darbības, bet par to visu atbildīgs bija Jāņa tēvs. Arī romiešu mitoloģijā dievs Jānuss (Ianus, izrunā [ˈjaː.nus]) atbild par galu un sākumu. Jaunais cikls (gads) bija jāsagaida tīram — pēc pusnakts bija jāmazgājas rasā, ezerā vai upē. Tāpat arī lēkšana pāri ugunskuram nodrošina attīrīšanos. Visi ciemiņi bija kārtīgi jāpacienā.

Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem. Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem pieminējis dažus ievērības cienīgus faktus par Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrību. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgā. Šī ģilde, saukta par Jāņa ģildi, pastāvēja no 1396. gada līdz pat 1870. gadiem. Tajā lielākoties bija latvieši un jau no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā — jau no 15. gadsimta. Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bija pat savs altāris par godu tās aizbildnim Jānim Kristītājam. Būtiska vieta šīs ģildes tradīcijās bija kopīgai svētku svinēšanai, īpašu godu izrādot Jānim Kristītājam, par kura dzimšanas dienu kristīgā baznīca pieņēmusi 24. jūniju.

Jāņa ģilde bija brālība ar gadsimtiem senu vēsturi un pēc L. Arbuzova domām svētki tieši alus un vīna nesēju amata biedrības iespaidā pieņēma dažas tradīcijas. Piemēram, palielinātu alus lietošanu salīdzinot ar citiem svētkiem un ieražu dedzināt mucu, kura tiek uzlikta staba galā. Nav grūti šādu tradīciju sasaistīt ar biedrības aroda specifiku — alus un vīna transportēšanu. Muca staba galā kalpo arī par praktisku līdzekli labākai svētku laukuma izgaismošanai. Tautas tradīcijās uguni kārts galā sauc par pūni (pūnis) un tas dod rituālu saules gaismu, kas tālāk apspīd laukus, dodot tiem svētību, bet Jāņu sieram ir speciāla recepte.

Zāļu un vainagu tirgotāji Daugavmalas tirgū 1920. gados

Zāļu diena Kurzemē (1930. gadi)

1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja, ka „Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā”. Zināms, ka tajā laikā Rīgas zvejnieki, mastu brāķētāji un pārcēlāji katru gadu pēc saulgriežiem laivās brauca uz Pārdaugavu vai arī uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.

Kad 1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz viņam piederošo Hermeliņa muižu Daugavas labajā krastā. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. 1832. gadā latviešu nedēļas avīze „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” sniedza šādu svētku aprakstu:

Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam.

— „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” 1832.

Vēl 18. gadsimta beigās pie kādas nopostītas baznīcas Vīlandes apkārtnē Jāņu vakarā sapulcējušies tūkstošiem cilvēku. Uz drupām dedzināta Jāņuguns, kurā ļaudis metuši ziedojumus. Šķīstīšanās nolūkos sievietes kailas dejojušas ap drupām, citi turpat sēdējuši, ēduši un dzēruši.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā, Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā Zāļu dienu, bet 24. jūnijā Jāņa dienu.

Padomju laikā sākotnēji svētki tika atzīmēti ļoti krāšņi. Avīzes publicēja pilnus atvērumus ar apdziedāšanās dziesmām, tiesa, padomju un kolhozu tematikā. Brīvdiena no tuvākās svētdienas tika pārcelta uz 24. jūniju. Oficiāla svinēšana tika aprauta pēc nacionālkomunistu sagrāves ar Arvīda Pelšes norādījumu 1961. gadā. No pavārgrāmatām izņēma Jāņu siera receptes un jāņtārpiņi bija jāsauc par spīdekļiem. Pēc Hruščova gāšanas liegumi tika atcelti, 1965. gada Dziesmu svētkos atkal parādījās Melngaiļa Jāņuvakars. Oficiāla svinēšana tomēr netika atjaunota.

1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Jāņi atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.

Tradīcijas

Jāņuzāļu plūkšana, mājas un sētas rotāšana

Meitenes dodas pļavā vākt Jāņuzāles

Par jāņuzālēm tiek uzskatīti gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules (nārbuļi jeb zilgalvītes), dedestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķoja ar apses un alkšņa zariem: tos uzskatīja par ļaunā kokiem. Dažas Jāņuzāles bija jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas rasas laikā Jāņu rītā. Pēc Paula Einhorna 1627. gadā rakstītā:

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām

— Pauls Einhorns „Elkdievības un māņticības atspēkojums”

Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti nolauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari. Ļauno garu un raganu atvairīšanai izmantoja ērkšķus, dadžus un nātres. Jāņu zāles pēc tam izžāvēja un ziemā vai pavasarī deva govīm tūliņ pēc atnešanās. No Zāļu dienā plūktajām zālēm plaucēta tēja tika dota slimiem cilvēkiem un lopiem. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.

Jāņu vainagu vīšana

Meitene pin Jāņu ziedu vainagu

Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli. Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Tā kā ozoli bija svēti koki, pēc senākajām tradīcijām ozolu vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis, viņš arī bija Jāņa tēvs un galvenā svētku persona. Neviena sieviete viņam nedrīkstēja atteikt dejot. Tāpēc arī tik daudz bērniem ir vārds Jānis. Ar ozola vainagiem svētīja zirgus, bites. Arī govīm gani vija vainagus.

Jāņuguns dedzināšana

Jāņuguns (arī pūdeļa, pundeļa, Jāņu sveces, raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā. Tiek sadedzināti pērnie vainagi. Jāņuguns apspīdētie lauki un cilvēki iegūst spēku un auglību. Tāpēc visu nakti nedrīkst gulēt.

Dziesmu dziedāšana

Līgošana ir Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Zemkopjiem ir ļoti svarīgi, lai druvas un pļavas vējā līgotos, jo ja labība nav padevusies — tā vēl nelīgojas. Līgojamais laiks iesākās divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedza Jāņu priekšvakarā un pastāvēja līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkstēja līgot. Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēktam pie Jāņuguns un arī ejot no mājas uz māju. Apdziedāšanu Jāņos sauc par aplīgošanu — kalpi aplīgoja kungus un saimniekus, meitas puišus un otrādi. Kad vienā mājā visi bija aplīgoti, tad līgotāji devās uz nākamo, pa ceļam līgojot un noskatoties, vai nākamajām mājām piederošie lauki ir sakopti.

Alus un siers

Jāņu siers

Jāņa dienā dzēra alu un ēda Jāņu sieru, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru, gan ar alu.

Jāņu nakts burvestības

Jāņu rītā piena raganas skrej rasu traukdamas un saka: "Viss uz mani, viss uz mani!" Ja kāds to dzird, tad lai saka: "Man kaut pusīti!" Tad arī tam piena netrūks. Raganas tērpušās baltās drānās un izlaidušas vaļējus matus, par raganām Jāņos uzskatīja arī sievas, kuras savas burvestības veica kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību. Ugunī tiek mesti ziedojumi auglībai.

Jāņu nakts vaļības

Sievas un jaunas meitas galvā lika vainagus un visas kopā dziedāja, dejoja apkārt ugunskuram, gāja rotaļās. Ticēja, ka ar erotiskām darbībām var labvēlīgi ietekmēt radīšanas spēku.

Peldēšanās

Jaunais cikls bija jāsagaida tīram — pēc pusnakts bija plikam jāmazgājas rasā, ezerā vai upē.

Papardes zieda meklēšana

To atrodot, varēja iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. „Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt”. "Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam".

Lēkšana pār ugunskuru

Kad uguns jau mazāka, drosmīgākie lec pāri ugunskuram pa vienam vai pāros, tādā veidā sevi attīrot.

Līdzīgu svētku svinēšanas tradīcijas pasaulē

Vasaras saulgriežu svinēšana ir sena Eiropas tautu tradīcija, kas īpaši saglabājusies Ziemeļeiropas zemēs — Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, kā arī Kanādā (sevišķi Kvebekā), Īrijā un atsevišķās Apvienotās Karalistes daļās (Kornvolā) un ASV. Seno saulgriežu svētku paliekas atrodamas arī dažās Baltkrievijas, Ukrainas, Polijas, Francijas, Itālijas, Maltas, Grieķijas, Spānijas un Portugāles tautu tradīcijās. Tāpat Ibicas salā šajā laikā lec pāri 9 ugunskuriem.

Nosaukumi citās Baltijas jūras zemēs

• Dānijā — Sankthans
• Igaunijā — Jaanipäev
• Lietuvā — Joninės, Rasos, Rasa, Rasos šventė, Kupolės, Saulės, Krešės, Vidurvasaris
• Norvēģijā — Jonsok, sankthans, jonsvaka, jonsmesse
• Somijā — Juhannus
• Vācijā — Johanni, Johannisnacht, Mittsommernacht
• Zviedrijā — Midsommar, arī Den helige Johannes Döparens dag

Nosaukumi slāvu valodās runājošas zemēs

Dažās slāvu valodās saulgriežu svētku svinēšanas tradīcijās saglabājies pagānu dieva Kupalas (Купало, Купа́йло) vārds:

• Baltkrievijā — Купальле
• Bulgārijā — Еньовден
• Horvātijā — Ivanjski krijesovi
• Krievijā — ночь Ивана Купалы
• Polijā — Noc Kupały
• Ukrainā — Іван Купала

Nosaukumi romāņu valodās runājošas zemēs

• Astūrijā — Foguera de San Xuan
• Galīsijā — Hogueras de San Juan
• Francijā — Fête de la Saint-Jean
• Katalonijā — Nit de Sant Joan
• Portugālē — Festa junina
• Spānijā - Fiesta de San Juan

Basku zemē

• Basku zemē — Donibane jaia

• 
  Jāņu ugunskurs Somijā.
• 
  Jāņu ugunskura instalācija Brazīlijā.
• 
  Lēkšana pār Jāņuguni Polijā.
• 
  Raganas izbāžņa dedzināšana Dānijā.
• 
  Latvijas Līgo svētkiem par godu izdota pastmarka (PSRS, 1991.)
• 
  Dejošana Jāņu vakarā Zviedrijā (A.Corna glezna, 1897).
• 
  Iešana ap saulgriežu koku Zviedrijā.
• 
  Baltkrievu Ivana Kupalas svētkiem par godu izdota pastmarka (PSRS, 1991.)

Skatīt arī

• Zāļu diena

Literatūra

• Osvalds Līdeks „Latviešu svētki”. — Rīga 1940.
• Pēteris Šmits „Latviešu tautas ticējumi”. — Latviešu Folkloras Krātuves apgāds, Rīga 1940.
• „Latviešu tautas dziesmas”. — Rīga 1982. IV sēj.
• Edīte Olupe „Latviešu gadskārtu ieražas”. — Avots, Rīga 1992. ISBN 5401006470
• Kārlis Skalbe „Pasakas”. — Apgāds Sējējs, Augsburg 1946. (Papardes zieds)
• Diāna Karaša „Latviskās sadzīves tradīcijas un godi”. — Zinātne, Rīga 1991.
• Māra Šterna „Senā gadskārta”. — Zinātne, Rīga 1998. ISBN 5796612042
• Helmi Stalte „Gadskārtu ieražas — Līgo”. — E. Melngaila Tautas mākslas centrs, Rīga 1989.
• Silvija Silava „Visi gaida Jān̦u dienu — Līgo dziesmas”. — Liesma, Rīga 1991.

Ārējās saites

• Jāņu svinēšanas apraksti „Latvju Dainās” (latviski)
• Latviešu dainas par Jāņu svinēšanu (latviski)
• nerātnās dziesmas (latviski)
• Tradīcijas LFB (latviski)
• Austris Grasis „Pārdomas par Jāņiem” Arhivēts 2015. gada 2. aprīlī, Wayback Machine vietnē. — 14.06.2008. (latviski)
• Līgo svētki / Jāņi (latviski)
• Kā radās Līgo, Jāņi un svētku tradīcijas (latviski)
• Latviešu gadskārtu svētki, to tradīcijas (latviski)
• Tradicionālais Saulgriežu rituāls Turaidā — 360° virtuāla tūre Arhivēts 2016. gada 6. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Virtuālā Latvija (latviski)