Zāļu diena

Zāļu diena jeb Līgo diena ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin pēc vasaras saulgriežiem un pirms Jāņu dienas 23. jūnijā, tādēļ reizēm to dēvē arī par Jāņu vakaru vai Jāņu nakti.

Zāļu dienas tirgus 2008. gadā Rīgas Centrāltirgū

Jāņu vakars (Johannis Abend) Muižeļa namā 1793. gadā (Broce)

Zāļu dienas svinētāji 20. gadsimta sākumā

Vēsture

1759. gadā bagātais latviešu mastu brāķētājs Jānis Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kur aizsākās Zāļu vakara svinēšanas tradīcija. Vēlāk svinēšanu pārcēla uz viņam piederošo Hermeliņa muižu Daugavas labajā krastā. Ap 1790. gadu ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. 1820. gados Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā.

1832. gadā latviešu nedēļas avīze „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” rakstīja par Zāļu dienas svinēšanu divas dienas pirms Jāņiem:

Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam.

— „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” 1832.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918. gadā, Zāļu dienas svinēšana izvērtās par tautas svētkiem. Tika izteikts priekšlikums, ka 22., 23. un 24. jūniju vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām, 22. jūnijā svinot Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijā Zāļu dienu, bet 24. jūnijā Jāņa dienu.

1990. gada 3. oktobrī likumā „Par svētku un atceres dienām” Līgo svētki atkal tika atzīti par valsts svētku dienām.

Skatīt arī

• Jāņi