Irbulīši

Irbulīši ir mazu nūjiņu pāris, tradicionāli galda piederumi Austrumāzijā. Piecas valstis, kas galvenokārt izmanto irbulīšus, ir Ķīna, Mongolija, Japāna, Koreja un Vjetnama. Taizemē, kopš 19. gadsimtā karalis Čulalongkorns (Rama V) ieviesa Eiropas galda piederumus, ar irbulīšiem ēd tikai nūdeles vai zupas. Irbulīšus parasti izgatavo no koka, metāla, kaula, ziloņkaula, mūsdienās arī no plastmasas. Tika uzskatīts, ka Ķīnas imperatora pilī, lai identificētu indes pārtikā, tikuši izmantoti sudraba irbulīši.

Vēsture un kultūras aspekti

Ķīna

Arheoloģiskie pētījumi Ķīnā liecina, ka irbulīši, kurus Ķīnā sauc par kuàizi (ķīniešu: 筷子) parādījās Šanu laikmetā (apmēram pirms 3 tūkstošiem gadu). Saskaņā ar leģendu, tos izdomājis leģendārais valdnieks Diženais Jujs,^[1] kad viņš gribējis no katla paņemt karstu gaļu un neapplaucēties ar verdošu ūdeni. Viņš esot nolauzis divus zariņus no koka un izdarījis vajadzīgo․

Kuàizi ir kvadrātveida pamatne, lai tie neripotu pa galdu. To garums ir apmēram 25 cm, bet virtuvē izmantojamie, kas parasti gatavoti no bambusa, ir pusotru reizi garāki.

Tie var būt izgatavoti no koka, metāla, plastmasas vai kaula. Ķīnā plaši izplatīti ir wèishēng kuàizi (ķīniešu: 卫生筷子) — vienreizlietojami koka izstrādājumi, kas nav pārāk labi apstrādāti, tāpēc tos pirms lietošanas vajag paberzēt vienu pret otru, lai izvairītos no skabargu veidošanās.

Japāna

Japānā irbulīši jeb haši^[2] (hashi) (japāņu: 箸) ienāca no Ķīnas Jajoi periodā. Sākumā tās bija cietas bambusa nūjiņas: tievu bambusa stiebru sadalīja divās daļās un salocīja uz pusēm, rezultātā izveidojās savdabīgas bambusa "standziņas", sastiprinātas augšējā daļā. Atsevišķas mūsdienu formas nūjiņas Japānā parādījās Asukas periodā. Šajā laikā irbulīšus izmantoja tikai augstākā aristokrātija, vienkāršie cilvēki ēda ar rokām. Naras periodā nūjiņu lietošanas prakse izplatījās visās iedzīvotāju šķirās.^[3]

Koka irbulīši (japāņu)

Daudzkārt lietojamo irbulīšu nuribashi (japāņu: 塗り箸) formām un izmēriem ir daudz variantu. Dažkārt tie ir īsti mākslas darbi: tie ir krāsoti, lakoti, inkrustēti ar perlamutru un dekorēti ar dažādiem rakstiem. Mūsdienu haši ir gatavoti no kaula vai koka (bambusa, priedes, cipreses, plūmes, kļavas, melnā vai purpursarkanā sandalkoka), to pamatne ir apaļas vai kvadrātveida formas, ar konisku vai piramīdas veida apakšgalu.

Tiek uzskatīts, ka irbulīšu lietošana trenē smalko motoriku, kas attīsta garīgās spējas, tāpēc Japānā bērnus māca rīkoties ar haši jau no mazotnes. Japāņu zinātnieki uzskata, ka radīt bērnos vēlmi apgūt irbulīšu lietošanu ir viņu valstij atbilstošs un svarīgs uzdevums. “Vingrinājumu” ar irbulīšiem efektivitātes apstiprinājums ir pētnieku apgalvojums, ka bērni, kuri sāka ēst ar haši tūlīt pēc tam, kad viņiem bija apritējis gads, pārspēja attīstībā savus vienaudžus, kuri nespēja šķirties no karotēm.

Irbulīši japāņiem ir ne tikai ikdienas un personisks (savus irbulīšus nav pieņemts dot citiem), bet arī svēts simbols, japāņi tos ar lepnumu cieņas pilnajā runas veidā keigo^[4]^[5] sauc par o-hashi. Saskaņā ar leģendu tie nes īpašniekam veiksmi un ilgu mūžu, un tāpēc haši tiek uzskatīti par labu svētku dāvanu. Piemēram, haši tiek pasniegti jaunlaulātajiem, vienlaikus tiem novēlot būt tikpat nedalāmiem kā nūjiņu pāris. Tie tiek pasniegti mazulim viņa dzīves simtajā dienā, kad īpašas ceremonijas laikā pieaugušie pirmoreiz dod viņam rīsus ar nūjiņu palīdzību. Eksistē arī dāvanu komplekti, kas satur irbulīšus visai ģimenei.

Turklāt ir arī haši Jaunajam gadam, tējas ceremonijai, saldumiem.

Koka un plastmasas irbulīši

Irbulīšiem Japānā ir īpaši paliktņi hašioki (hashioki) (japāņu: 箸置き). Uz hašioki irbulīšus novieto ar tievajiem galiem tā, lai tie "skatītos" pa kreisi. Ja uz galda nav hašioki, haši var novietot blakus šķīvim uz galda paralēli tā malai.

Vienreizlietojamie irbulīši tiek pasniegti īpašā papīra iesaiņojumā, kas bieži ir izrotāts ar zīmējumiem un kolekcionējams. Uz tā var būt arī restorāna logotips.

Ar irbulīšu palīdzību var ne tikai turēt ēdienu un ievietot to mutē, bet arī veikt daudzas citas sarežģītākas darbības: sajaukt mērci, atdalīt gabaliņus, sasmalcināt un pat sagriezt.

Koreja

Korejā irbulīšus sauc par chokkarak (korejiešu: 箸가락), korejiešu nūjiņas ir plānas, gatavotas no metāla. Šī ir unikāla paraža — nevienā citā valstī, kur tiek izmantoti irbulīši, tie nav izgatavoti no metāla (kaut arī irbulīšus no metāla var gatavot), turklāt, piemēram, Japānā, kur irbulīšus no metāla gatavot nemēdz, uzskata, ka viena no irbulīšu priekšrocībām salīdzinājumā ar Eiropas galda piederumiem ir tā, ka "nav jāskrāpē zobus ar dzelžiem." Agrāk Korejas chokkarak tika izgatavots no misiņa, tagad galvenokārt no nerūsošā tērauda.^[3]

Šodienas tendences

Lielākajā daļā Japānas restorānu šobrīd tiek pasniegtas vienreizējās lietošanas nūjiņas varibashi (japāņu: 割箸), kas izgatavotas no plastmasas vai koka. Parasti tās izlaiž nepabeigtas (nūjiņu augšējie gali nav iešķelti, kā pierādījums tam, ka tās vēl nav lietotas).

Lietošanas tehnika

Irbulīšu sakļaušana

Irbulīšu turēšanas princips:^[3]^[6]

Bezvārdis un mazais pirkstiņš jāpiespiež viens otram, rādītājpirkstam un vidējam pirkstam jābūt nedaudz izstieptiem uz priekšu.
Apakšējo irbulīti ievieto starp delnu un īkšķi, tā apakšējais, tievākais gals balstās uz zeltneša trešo (naga) falangu, bet resnākais gals izvirzīts apmēram par vienu ceturtdaļu nūjiņas garuma ārpus plaukstas.
Tad augšējo nūjiņu novieto uz vidējā pirksta trešās falangas, rādītājpirksta pirmās falangas un pietur ar īkšķa galu; nūjiņu vajag turēt aptuveni kā zīmuli.

Ēdot apakšējā nūjiņa paliek nekustīga, visas manipulācijas tiek veiktas, izmantojot augšējo: kad vidējais un rādītājpirksts iztaisnojas, nūjiņas atvirzās viena no otras. Attiecīgi, saliecot vidējo un rādītājpirkstu, nūjiņas saliek kopā, paņemot ēdiena gabalus. Galvenais nosacījums, kas garantē veiksmīgu irbulīšu izmantošanu, ir nesasprindzināt roku. Rokai jābūt atslābinātai, kustībām jābūt vieglām, mierīgām. Lai attīstītu nūjiņu izmantošanas iemaņas, ieteicams trenēties ar maziem priekšmetiem — zirņiem, kukurūzas graudiem.

Etiķete

Irbulīši uz hašioki

Irbulīši ir kultūras un vēstures sastāvdaļa, to izmantošanu ieskauj nosacījumu un ceremoniju masa. Ir daudz noteikumu un labu manieru, kas saistītas ar šīm nūjiņām, pie tam etiķete dažādās valstīs ir atšķirīga. Noteikumu vispārējā daļa kopumā ir šāda:

Irbulīši tiek izmantoti tikai ēdiena ņemšanai un ievietošanai mutē vai novietošanai uz šķīvja. Citas manipulācijas ar tiem var tikt uzskatītas par neatbilstošām etiķetei. Jo īpaši nevajag:
- klaudzināt ar irbulīšiem pa galdu, šķīvi vai citiem priekšmetiem, lai pasauktu viesmīli;
- "zīmēt" ar irbulīšiem uz galda;
- "klīst" ar irbulīšiem ap ēdienu;
- rakņāties ar irbulīšiem bļodā, meklējot labāku gabaliņu — ēdiens jāņem no augšas.
Izvēlēties gabaliņu vajadzētu iepriekš. Pieskaroties ar irbulīšiem pie kāda gabala, tas jāņem un jāēd.
Nedrīkst tīt ēdienu (piemēram, makaronus) uz irbulīšiem.
Nedrīkst kratīt nūjiņas, lai atdzesētu gabaliņu.
Ir neglīti laizīt nūjiņas un vienkārši turēt tās mutē.
Nedrīkst ar irbulīšiem rādīt, nedrīkst tos vicināt pa gaisu.
Nepārvietot traukus ar irbulīšiem. Trauki tiek ņemti tikai ar rokām.
Pirms palūgt vēl ēdienu, nūjiņas jānoliek uz galda.
Nedrīkst nūjiņas iedurt ēdienā. To uzskata par sliktu stilu, jo tad tās atgādina vīraka nūjas, kuras tiek liktas mirušo radinieku godināšanai.

Ķīniešu etiķete

Ķīnieši ēdot bieži izmanto Eiropas ēdamrīkus, jo īpaši dakšiņas un karotes. Ar irbulīšiem ēd tradicionālos ēdienus, kas ņemšanai ar irbulīšiem ir ērtāki.

Lietojot irbulīšus, plaukstām vienmēr jābūt vērstām uz leju. Rokas pagriešana ar plaukstu uz augšu tiek uzskatīta par nekulturālu.
Ķīnieši tradicionāli rīsus ēd no bļodas. Bļodu pieliek pie mutes un tad rīsus ēd ar irbulīšiem. Ja rīsus pasniedz uz šķīvja, kā tas ir ierasts rietumu kultūrā, ir atļauts un pat uzskatīts par praktiskāku izmantot dakšiņu vai karoti.
Atšķirībā no japāņu tradīcijas, ir pilnīgi pieņemami dot ēdienu ar irbulīšiem tuviem cilvēkiem (bērniem, vecākiem, radiem), ja viņiem ir grūti vai neērti pašiem paņemt ēdienu. Attiecībā uz vecākajiem tiek uzskatīts par cieņas zīmi dot viņiem ēdienu vispirms.
Pabeidzot ēšanu, irbulīši jānovieto pāri bļodiņai ar galiem pa kreisi — tā ir zīme, ka maltīte ir pabeigta un piedevas nav vajadzīgas.

Japāņu etiķete

Nedrīkst sažņaugt roku ar irbulīšiem dūrē: japāņi šo žestu uztver kā draudīgu.
Nevajag pārlikt ar irbulīšiem ēdienu uz šķīvja citai personai. Šis žests tiek izmantots mirušo kaulu pārvietošanai urnā pēc kremēšanas, ko veic tuvi radinieki, un visos citos gadījumos tas tiek atzīts par tabu.
Pabeidzot ēst, nelikt irbulīšus šķērsām pāri bļodiņai, bet novietot tos uz statīva (hašioki), uz galda vai šķīvja malas paralēli galda malai.

Ietekme uz vidi

Tikai Ķīnā vien gadā tiek izmantoti un izmesti aptuveni 45 miljardi vienreizlietojamu irbulīšu pāru, kas ir apmēram 1,7 miljoni kubikmetru koksnes vai 25 miljoni iznīcinātu koku gadā, eksporta tirgus ir vēl aptuveni 180 miljardi pāru vairāk.^[7] Lai aizsargātu vidi, Ķīnā vienreizlietojamajiem irbulīšiem kopš 2006. gada aprīļa ir ieviests 5% pārdošanas nodoklis, un daudzas viesnīcas Pekinā ir no tiem atteikušās.^[8] Japānā gadā tiek izmantoti apmēram 24 miljardi vienreizlietojamu irbulīšu pāru (90% no tiem nāk no Ķīnas,^[9]^[10]) tas ir, apmēram 200 pāru uz cilvēku.^[11]^[12]

Atsauces

↑ «Ķīnas civilizācijas leģendārie pamati: Diženā Juja valdīšana». lv.clearharmony.net. Skatīts: 2019-11-21.
↑ www.sushi-tokyo.lv. «Japāņu virtuves terminu vārdnīca». delfi.lv (latviešu), 2004-12-14. Skatīts: 2019-11-21.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 «Введение (история) о китайских/японских палочках». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-22. Skatīts: 2010-07-20.
↑ «Sonkeigo | Par mums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-03-09. Skatīts: 2019-11-21.
↑ Keith Low. «The Japanese Keigo Trio — Teineigo, Sonkeigo, and Kenjougo». Medium (angļu), 2018-04-21. Skatīts: 2019-11-21.
↑ «Повторенье – мать ученья» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 22.08.2011. Skatīts: 23.11.2010.
↑ Н. Майборода. Куайцзы своего счастья // Вокруг света. — 2014. — № 11. — С. 146.
↑ «300 отелей в Пекине отказались от использования одноразовых палочек для еды.» (krievu). 2007-10-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-12-04. Skatīts: 23.11.2010.
↑ «Rising Chinese chopstick prices help Japan firm». Asia Times Online. Asia Times. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. martā. Skatīts: 2011. gada 28. septembris. Arhivēts 2016. gada 29. martā, Wayback Machine vietnē.
↑ Justin McCurry. «Japan faces chopsticks crisis». The Guardian (London), 2006-05-14. Skatīts: 2011. gada 28. septembris.
↑ Chris Rowthorn. Japan (10th izd.). Lonely Planet, 2007. 73. lpp. ISBN 978-1-74104-667-0.
↑ Hayes, Dayle; Laudan, Rachel. Food and Nutrition. New York : Marshall Cavendish Reference, 2009. 1043. lpp. ISBN 978-0-7614-7827-0.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Chopsticks

Chinese Chopstick Etiquette Arhivēts 2009. gada 27. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
Japanese etiquette for chopsticks^{[novecojusi saite]}
A gallery of chopstick images Arhivēts 2020. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē.
Bring Your Own Chopsticks Movement Gains Traction in Asia Arhivēts 2007. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē., article examining the link between chopsticks and deforestation
How to use Chopsticks?
Article about chopsticks from MrsLinsKitchen.com, March 2001

[1] «Ķīnas civilizācijas leģendārie pamati: Diženā Juja valdīšana». lv.clearharmony.net. Skatīts: 2019-11-21.

[2] www.sushi-tokyo.lv. «Japāņu virtuves terminu vārdnīca». delfi.lv (latviešu), 2004-12-14. Skatīts: 2019-11-21.

[paled-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 «Введение (история) о китайских/японских палочках». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-22. Skatīts: 2010-07-20.

[4] «Sonkeigo | Par mums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-03-09. Skatīts: 2019-11-21.

[5] Keith Low. «The Japanese Keigo Trio — Teineigo, Sonkeigo, and Kenjougo». Medium (angļu), 2018-04-21. Skatīts: 2019-11-21.

[6] «Повторенье – мать ученья» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 22.08.2011. Skatīts: 23.11.2010.

[7] Н. Майборода. Куайцзы своего счастья // Вокруг света. — 2014. — № 11. — С. 146.

[ак-8] «300 отелей в Пекине отказались от использования одноразовых палочек для еды.» (krievu). 2007-10-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-12-04. Skatīts: 23.11.2010.

[asiaonline-9] «Rising Chinese chopstick prices help Japan firm». Asia Times Online. Asia Times. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. martā. Skatīts: 2011. gada 28. septembris. Arhivēts 2016. gada 29. martā, Wayback Machine vietnē.

[10] Justin McCurry. «Japan faces chopsticks crisis». The Guardian (London), 2006-05-14. Skatīts: 2011. gada 28. septembris.

[11] Chris Rowthorn. Japan (10th izd.). Lonely Planet, 2007. 73. lpp. ISBN 978-1-74104-667-0.

[12] Hayes, Dayle; Laudan, Rachel. Food and Nutrition. New York : Marshall Cavendish Reference, 2009. 1043. lpp. ISBN 978-0-7614-7827-0.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]

[11]

[12]