Imeretija
Imeretija jeb Imeretijas mhare (gruzīnu: იმერეთის მხარე, Imeretis mxare, izrunā: /ɪmɛrɛtʰɪs mxɑrɛ/) ir Gruzijas mhare (administratīvs reģions) un vēsturisks novads Rietumgruzijā, Rioni upes un tās pieteku baseina vidusdaļā. Reģiona iedzīvotāji (imeretieši) runā gruzīnu valodas imeretiešu dialektā, agrāk atšķīrās ar kultūras un sadzīves iezīmēm.
| Imeretijas mhare | |
| იმერეთის მხარე | |
| — Gruzijas mhare — | |
.svg) Imeretijas mhares atrašanās vieta Gruzijā
|
|
| Pārvaldes centrs | Kutaisi |
|---|---|
| Oficiālā valoda | gruzīnu valoda |
| Valsts |  Gruzija
|
| Administrācija | |
| - gubernators | Šavlego Tatabadze (kopš 2018) |
| Platība | |
| - Kopējā | 6 552 km² |
| Iedzīvotāji (2018) | |
| - Kopā | 507 038 |
| - Blīvums | 77,4/km² |
| Laika josla | UTC+4 (UTC+4) |
| ISO 3166 kods | GE-IM |
| Mājaslapa: imereti | |
 Imeretijas mhare Vikikrātuvē
| |
Reģiona centrs ir Kutaisi. Daļu reģiona teritorijas Sačheres pašvaldībā kontrolē neatzītā Dienvidosetija. Ģeogrāfiski Imeretiju iedala Augšas un Lejas Imeretijā.
Netālu no Ckaltubo pilsētas apmēram 10 kilometru attālumā no Kutaisi atrodas lielākā Gruzijas ala — Kumistavi ala, ko 2010. gadā pārdēvēja par Prometeja alu[1]
Daba
labot šo sadaļuMeži klāj 2,5 tūkstošus km2 (38%) reģiona teritorijas, galvenokārt kalnu rajonos. Kalni sasniedz līdz 2850 augstumu virs jūras līmeņa. Reģionā atrodas Bordžomi—Haragauli nacionālais parks vairāk kā 850 km2 platībā.[2] Imeretijas lielākā daļa atrodas mitra subtropu klimata zonā.[3]
Vēsture
labot šo sadaļu-en.svg)
Antīkajā periodā Imeretijas teritorija bija iekļauta Kolhīdas (Egrisi) valstī un neliela daļa arī Kartlijai (Ibērijai) pakļautajā vasaļvalstī Argveti, caur to veda Zīda ceļš. 3.—7. gadsimtā par šīm zemēm strīdējās grieķi un persieši. 523. gadā Kolhīdas ķēniņš pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. 8. gadsimtā sākās cīņas ar iebrukušajiem arābiem, gadsimta beigās Rietumgruzija atdalījās no Bizantijas kā neatkarīga valsts ar galvaspilsētu Kutaisi.[4]
15. gadsimta beigās izveidojās neatkarīga Imeretijas Karaliste (tāpat kā Kartlija un Kahetija). 16. gs. beigās Imeretijas Karalistes teritorija aprobežojās ar Imeretijas novada teritoriju. 1555. gadā Imeretiju pakļāva Osmaņu impērija un maksāja meslus ar vergiem vai naudu un precēm, feodāļu karus pavadīja vergu tirdzniecības uzplaukums.
Karalis Solomons I (1752—1784) spēja stiprināt centrālo varu. Viņš aizliedza vergu tirdzniecību un centās apvienot visu rietumu Gruziju. Solomona I daudzgadīgajā karā ar turkiem atzīmējama uzvara 1757. gadā un militāra alianse ar Kartlijas karali Irakliju II 1758. gadā.
18. gadsimtā Imeretijas karaļi atkārtoti lūdza palīdzību Krievijai, 1769. gadā Katrīna II nosūtīja ģenerāļa Totlēbena korpusu uz Gruziju. Totlēbens ieņēma Kutaisi un aplenca Poti cietoksni, šie militārie panākumi ietekmēja turpmākās miera sarunas ar Turciju: Kičikkainardžas Krievijas un Turcijas līgums 1774. gadā atcēla osmaņu varu pār Imeretiju un Totlēbena iekarotie cietokšņi netika atgriezti turkiem. 1811. gadā Imeretija kļuva par Krievijas Impērijas Imeretijas apgabalu.
1918.—1921. gados Imeretija bija neatkarīgās Gruzijas sastāvdaļa, pēc tam to iekaroja Sarkanā armija. 1991. gadā Gruzijas neatkarība tika atjaunota.
Administratīvais iedalījums
labot šo sadaļuAdministratīvi Imeretija ir sadalīta 11 pašvaldībās jeb municipalitātēs (gruzīnu: მუნიციპალიტეტი) (līdz 2006. gadam — rajonos) un 1 novada pakļautības pilsētā:
| Pašvaldība | Karogs | Ģerbonis | Platība (km²) | Iedzīvotāju skaits (novērtējums, 2018) |
Galvaspilsēta |
|---|---|---|---|---|---|
| Kutaisi pilsēta |  |
 |
70 | 149 961 | Kutaisi |
| Bagdati pašvaldība |  |
 |
815 | 19 830 | Bagdati |
| Ckaltubo pašvaldība |  |
 |
700 | 51 425 | Ckaltubo |
| Čiaturas pašvaldība |  |
 |
542 | 39 272 | Čiatura |
| Haragauli pašvaldība |  |
 |
914 | 19 098 | Haragauli |
| Honi pašvaldība |  |
 |
429 | 22 234 | Honi |
| Sačheres pašvaldība |  |
 |
769 | 36 312 | Sačhere |
| Samtredijas pašvaldība |  |
 |
364 | 45 907 | Samtredija |
| Teržolas pašvaldība |  |
 |
357 | 33 329 | Teržola |
| Tkibuli pašvaldība |  |
 |
478 | 19 348 | Tkibuli |
| Vani pašvaldība |  |
 |
577 | 22 790 | Vani |
| Zestafoni pašvaldība |  |
 |
433 | 56 532 | Zestafoni |
| Imeretija kopā | 6 552 | 507 038 | Kutaisi |
-
Bagrati katedrāle Kutaisi -
Bordžomi—Haragauli nacionālais parks ziemā -
Kahisi ezers Bordžomi—Haragauli nacionālajā parkā -
Mocametas klosteris -
Iskalcitelas upe Ckaltubo pašvaldībā
.jpg)
Iedzīvotāji
labot šo sadaļuApdzīvotās vietas
labot šo sadaļu
Saskaņā ar 2014. gada skaitīšanu no novada 533 906 iedzīvotājiem 530 288, jeb 99,32%, bija gruzīnu tautības. Ievērojamākais etniskais mazākums bija krievi (0,26%).[5][6]
- Kutaisi (147 635 cilvēku, 2014. gada skaitīšana),
- Samtredija (25318 cilvēku),
- Zestafoni (20814 cilvēku),
- Čiatura (12803 cilvēku),
- Ckaltubo (11281 cilvēks),
- Tkibuli (9770 cilvēku),
- Honi (8987 cilvēku),
- Sačhere (6140 cilvēku).
- Terdžola (4644 cilvēku),
- Vani (3744 cilvēku),
- Bagdati (3707 cilvēku).
- Pilsētciemati
Uz 2018. gada 1. janvāri reģionā bija 507 038 iedzīvotāji,[7] uz 2014. gada 1. janvāri — 703 300 cilvēku[8] un 2009. gadā — 693 500 cilvēku.[9]
Saimniecība
labot šo sadaļu
Imeretijā ir 4 HES, izplatīta augļu un dārzeņu audzēšana un svarīgas minerālu atradnes, no kurām lielākās atrodas Čiaturā (mangāna rūda), Tkibuli un Gelati (akmeņogles), kā arī marmora, kaļķakmens un māla atradnes.[4]
Tūrisms
labot šo sadaļuPazīstamākās arhitektūras apskates vietas Imeretijā ir Bagrati katedrāle, Gelati klostera komplekss, Mocametas klosteris, antīkā Šorapani pils, antīkajā laikmetā dibinātās pilsētas Vani un Kutaisi. Sataplijas dabas rezervātā ir alas ar kristāliem un saglabājušās dinozauru pēdas. Ar veselības avotiem bagātajā reģionā ir 53 kūrorti, no kuriem pazīstamākie ir Ckaltubo, Sairme un Sulori.[4] Pasaulē pazīstams ir "Bordžomi" minerālūdens.[10]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Саакашвили стал крёстным отцом пещеры Прометея // Росбалт, 24 мая 2010.
- ↑ «Borjomi-Kharagauli National Park». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ «About region: nature». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 «imereti.gov - history». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ «Национальный состав по краям Грузии (Total population by regions and ethnicity)» (angļu). Национальная статистическая служба Грузии. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-08-08. Skatīts: 2016-04-28.
- ↑ Национальный состав населения Грузии, его регионов и населённых пунктов по переписи населения 2014 года
- ↑ «Численность населения краёв и муниципалитетов Грузии на начало года в 1994—2018 гг.». Национальная статистическая служба Грузии. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 23. jūlijā. Skatīts: 29 октября 2018.(angliski)
- ↑ «Оценка населения Грузии на 2004—2014 гг. по муниципалитетам по данным Департамента статистики Грузии». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ «Оценка населения Грузии на 2000—2009 гг. по районам по данным Департамента статистики Грузии». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. novembrī. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ Боржоми: реабилитация курорта за счет туризма
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Imeretija.