Imeretija
Imeretija jeb Imeretijas mhare (gruzīnu: იმერეთის მხარე, Imeretis mxare, izrunā: [ɪmɛrɛtʰɪs mxɑrɛ]) ir Gruzijas mhare (administratīvs reģions) un vēsturisks novads Rietumgruzijā, Rioni upes un tās pieteku baseina vidusdaļā. Reģiona iedzīvotāji (imeretieši) runā gruzīnu valodas imeretiešu dialektā, agrāk atšķīrās ar kultūras un sadzīves iezīmēm.
| Imeretijas mhare | |
| იმერეთის მხარე | |
| — Gruzijas mhare — | |
.svg) Imeretijas mhares atrašanās vieta Gruzijā
|
|
| Pārvaldes centrs | Kutaisi |
|---|---|
| Oficiālā valoda | gruzīnu valoda |
| Valsts |  Gruzija
|
| Administrācija | |
| - gubernators | Šavlego Tatabadze (kopš 2018) |
| Platība | |
| - Kopējā | 6 552 km² |
| Iedzīvotāji (2018) | |
| - Kopā | 507 038 |
| - Blīvums | 77,4/km² |
| Laika josla | UTC+4 (UTC+4) |
| ISO 3166 kods | GE-IM |
| Mājaslapa: imereti | |
 Imeretijas mhare Vikikrātuvē
| |
Reģiona centrs ir Kutaisi. Daļu reģiona teritorijas Sačheres pašvaldībā kontrolē neatzītā Dienvidosetija. Ģeogrāfiski Imeretiju iedala Augšas un Lejas Imeretijā.
Netālu no Chaltubo pilsētas apmēram 10 kilometru attālumā no Kutaisi atrodas lielākā Gruzijas ala — Kumistavi ala, ko 2010. gadā pārdēvēja par Prometeja alu[1]
DabaLabot
Meži klāj 2,5 tūkstošus km2 (38%) reģiona teritorijas, galvenokārt kalnu rajonos. Kalni sasniedz līdz 2850 augstumu virs jūras līmeņa. Reģionā atrodas Boržomi—Haragauli nacionālais parks vairāk kā 850 km2 platībā.[2] Imeretijas lielākā daļa atrodas mitra subtropu klimata zonā.[3]
VēstureLabot
-en.svg)
Antīkajā periodā Imeretijas teritorija bija iekļauta Kolhīdas (Egrisi) karaļvalstī un neliela daļa arī Kartlijai (Ibērijai) pakļautajā vasaļvalstī Argveti, caur to veda Zīda ceļš. III—VII gadsimtos par šīm zemēm strīdējās grieķi un persieši. 523. gadā Kolhīdas karalis pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. VIII gadsimtā sākās cīņas ar iebrukušajiem arābiem, gadsimta beigās Rietumgruzija atdalījās no Bizantijas kā neatkarīga valsts ar galvaspilsētu Kutaisi.[4]
XV gadsimta beigās feodālo konfliktu dēļ, kuri saasinājās kopš Timura iebrukuma, Imeretija atdalījās no Gruzijas kā neatkarīga Imeretijas Karaliste (tāpat kā Kartlija un Kahetija).
XVI gs. beigās Imeretijas Karalistes teritorija aprobežojās ar Imeretijas novada teritoriju.
Irānas un Turcijas miera līguma rezultātā 1555. gadā Imeretija kļuva pakļauta Osmaņu Turcijai un maksāja meslus ar vergiem vai naudu un precēm. Vēsture bija pilna ar pastāvīgiem feodāļu kariem, kurus pavadīja vergu tirdzniecības uzplaukums. Feodālās nesaskaņas īpaši pastiprinājās XVII gadsimtā.
Tikai karalis Solomons I (1752—1784) spēja stiprināt centrālo varu. Viņš aizliedza vergu tirdzniecību un centās apvienot visu rietumu Gruziju. Solomona I daudzgadīgajā karā ar turkiem atzīmējama uzvara 1757. gadā un militāra alianse ar Kartlijas karali Irakliju II 1758. gadā.
XVIII gadsimtā Imeretijas karaļi atkārtoti lūdza palīdzību Krievijai, bet šie pieprasījumi tika noraidīti, lai izvairītos no sarežģījumiem attiecībās ar osmaņu Turciju. Visbeidzot, 1769. gadā Katrīna II nosūtīja ģenerāļa Totlēbena korpusu uz Gruziju (vēlāk, īsi pirms Krievijas karaspēka izvešanas, viņu nomainīja ģenerālis Suhotins). Totlēbenam izdevās atņemt Turcijai cietokšņus Imeretijā un ieņemt Kutaisi. Viņš arī aplenca Poti pilsētu un cietoksni. Neraugoties uz krievu karaspēka īslaicīgo klātbūtni, šie militārie panākumi ietekmēja turpmākās miera sarunas ar Turciju: Kučuk-Kainardžas Krievijas un Turcijas līgums 1774. gadā atcēla Turcijas varu pār Imeretiju un Totlēbena iekarotie cietokšņi netika atgriezti turkiem.
1811. gadā Imeretija kļuva par Krievijas Impērijas Imeretijas apgabalu.
1918.—1921. gados Imeretija bija neatkarīgās Gruzijas sastāvdaļa, pēc tam to iekaroja PSRS. 1991. gadā Gruzijas neatkarība tika atjaunota.
Administratīvais iedalījumsLabot
.jpg)
Administratīvi Imeretija ir sadalīta 11 pašvaldībās jeb municipalitātēs (gruzīnu: მუნიციპალიტეტი) (līdz 2006. gadam — rajonos) un 1 novada pakļautības pilsētā:
| Pašvaldība | Karogs | Ģerbonis | Platība (km²) | Iedzīvotāju skaits (novērtējums, 2018) |
Galvaspilsēta |
|---|---|---|---|---|---|
| Kutaisi pilsēta |  |
 |
70 | 149 961 | Kutaisi |
| Bagdati pašvaldība |  |
 |
815 | 19 830 | Bagdati |
| Chaltubo pašvaldība |  |
 |
700 | 51 425 | Chaltubo |
| Čiaturas pašvaldība |  |
 |
542 | 39 272 | Čiatura |
| Haragauli pašvaldība |  |
 |
914 | 19 098 | Haragauli |
| Honi pašvaldība |  |
 |
429 | 22 234 | Honi |
| Sačheres pašvaldība |  |
 |
769 | 36 312 | Sačhere |
| Samtredijas pašvaldība |  |
 |
364 | 45 907 | Samtredija |
| Teržolas pašvaldība |  |
 |
357 | 33 329 | Teržola |
| Tkibuli pašvaldība |  |
 |
478 | 19 348 | Tkibuli |
| Vani pašvaldība |  |
 |
577 | 22 790 | Vani |
| Zestafoni pašvaldība |  |
 |
433 | 56 532 | Zestafoni |
| Imeretija kopā | 6 552 | 507 038 | Kutaisi |
IedzīvotājiLabot
Apdzīvotās vietasLabot
Saskaņā ar 2014. gada skaitīšanu no novada 533 906 iedzīvotājiem 530 288, jeb 99,32%, bija gruzīnu tautības. Ievērojamākais etniskais mazākums bija krievi (0,26%).[5][6]
- Kutaisi (147 635 cilvēku, 2014. gada skaitīšana),
- Samtredija (25318 cilvēku),
- Zestafoni (20814 cilvēku),
- Čiatura (12803 cilvēku),
- Chaltubo (11281 cilvēks),
- Tkibuli (9770 cilvēku),
- Honi (8987 cilvēku),
- Sačhere (6140 cilvēku).
- Terdžola (4644 cilvēku),
- Vani (3744 cilvēku),
- Bagdati (3707 cilvēku).
- Pilsētciemati
Uz 2018. gada 1. janvāri reģionā bija 507 038 iedzīvotāji,[7] uz 2014. gada 1. janvāri — 703 300 cilvēku[8] un 2009. gadā — 693 500 cilvēku.[9]
SaimniecībaLabot
Imeretijā ir 4 HES, izplatīta augļu un dārzeņu audzēšana un svarīgas minerālu atradnes, no kurām lielākās atrodas Čiaturā (mangāna rūda), Tkibuli un Gelati (akmeņogles), kā arī marmora, kaļķakmens un māla atradnes.[4]
TūrismsLabot
Pazīstamākās arhitektūras apskates vietas Imeretijā ir Bagrati katedrāle, Gelati klostera komplekss, Mocametas klosteris, antīkā Šorapani pils, antīkajā laikmetā dibinātās pilsētas Vani un Kutaisi. Sataplijas dabas rezervātā ir alas ar kristāliem un saglabājušās dinozauru pēdas. Ar veselības avotiem bagātajā reģionā ir 53 kūrorti, no kuriem pazīstamākie ir Chaltubo, Sairme un Sulori.[4] Pasaulē pazīstams ir "Boržomi" minerālūdens.[10]
AtsaucesLabot
- ↑ Саакашвили стал крёстным отцом пещеры Прометея // Росбалт, 24 мая 2010.
- ↑ «Borjomi-Kharagauli National Park». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ «About region: nature». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 «imereti.gov - history». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ «Национальный состав по краям Грузии (Total population by regions and ethnicity)» (angļu). Национальная статистическая служба Грузии. Skatīts: 2016-04-28.
- ↑ Национальный состав населения Грузии, его регионов и населённых пунктов по переписи населения 2014 года
- ↑ «Численность населения краёв и муниципалитетов Грузии на начало года в 1994—2018 гг.». Национальная статистическая служба Грузии. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 23. jūlijā. Skatīts: 29 октября 2018.(angliski)
- ↑ «Оценка населения Грузии на 2004—2014 гг. по муниципалитетам по данным Департамента статистики Грузии». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ «Оценка населения Грузии на 2000—2009 гг. по районам по данным Департамента статистики Грузии». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. novembrī. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
- ↑ Боржоми: реабилитация курорта за счет туризма
Ārējās saitesLabot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Imeretija.