Vikipēdija

Imeretija

Gruzijas mhare, administratīvais reģions
(Pāradresēts no Imerētija)

Imeretija jeb Imeretijas mhare (gruzīnu: იმერეთის მხარე, Imeretis mxare, izrunā: /ɪmɛrɛtʰɪs mxɑrɛ/) ir Gruzijas mhare (administratīvs reģions) un vēsturisks novads Rietumgruzijā, Rioni upes un tās pieteku baseina vidusdaļā. Reģiona iedzīvotāji (imeretieši) runā gruzīnu valodas imeretiešu dialektā, agrāk atšķīrās ar kultūras un sadzīves iezīmēm.

Imeretijas mhare
იმერეთის მხარე
—  Gruzijas mhare  —
Imeretijas mhares atrašanās vieta GruzijāImeretijas mhares atrašanās vieta Gruzijā
Pārvaldes centrs Kutaisi
Oficiālā valoda gruzīnu valoda
Valsts Karogs: Gruzija Gruzija
Administrācija
 - gubernators Šavlego Tatabadze (kopš 2018)
Platība 
 - Kopējā 6 552 km²
Iedzīvotāji (2018)
 - Kopā 507 038
 - Blīvums 77,4/km²
Laika josla UTC+4 (UTC+4)
ISO 3166 kods GE-IM
Mājaslapa: imereti.gov.ge
Imeretijas mhare Vikikrātuvē

Reģiona centrs ir Kutaisi. Daļu reģiona teritorijas Sačheres pašvaldībā kontrolē neatzītā Dienvidosetija. Ģeogrāfiski Imeretiju iedala Augšas un Lejas Imeretijā.

Netālu no Chaltubo pilsētas apmēram 10 kilometru attālumā no Kutaisi atrodas lielākā Gruzijas ala — Kumistavi ala, ko 2010. gadā pārdēvēja par Prometeja alu[1]

Daba

labot šo sadaļu

Meži klāj 2,5 tūkstošus km2 (38%) reģiona teritorijas, galvenokārt kalnu rajonos. Kalni sasniedz līdz 2850 augstumu virs jūras līmeņa. Reģionā atrodas Boržomi—Haragauli nacionālais parks vairāk kā 850 km2 platībā.[2] Imeretijas lielākā daļa atrodas mitra subtropu klimata zonā.[3]

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Kolhīda un Ibērija antīkajā laikmetā

Antīkajā periodā Imeretijas teritorija bija iekļauta Kolhīdas (Egrisi) valstī un neliela daļa arī Kartlijai (Ibērijai) pakļautajā vasaļvalstī Argveti, caur to veda Zīda ceļš. 3.—7. gadsimtā par šīm zemēm strīdējās grieķi un persieši. 523. gadā Kolhīdas ķēniņš pieņēma kristietību kā valsts reliģiju. 8. gadsimtā sākās cīņas ar iebrukušajiem arābiem, gadsimta beigās Rietumgruzija atdalījās no Bizantijas kā neatkarīga valsts ar galvaspilsētu Kutaisi.[4]

15. gadsimta beigās izveidojās neatkarīga Imeretijas Karaliste (tāpat kā Kartlija un Kahetija). 16. gs. beigās Imeretijas Karalistes teritorija aprobežojās ar Imeretijas novada teritoriju. 1555. gadā Imeretiju pakļāva Osmaņu impērija un maksāja meslus ar vergiem vai naudu un precēm, feodāļu karus pavadīja vergu tirdzniecības uzplaukums.

 
Solomona I izdotais dokuments par zemes dāvināšanu Mghvimes klosterim, 1777

Karalis Solomons I (1752—1784) spēja stiprināt centrālo varu. Viņš aizliedza vergu tirdzniecību un centās apvienot visu rietumu Gruziju. Solomona I daudzgadīgajā karā ar turkiem atzīmējama uzvara 1757. gadā un militāra alianse ar Kartlijas karali Irakliju II 1758. gadā.

18. gadsimtā Imeretijas karaļi atkārtoti lūdza palīdzību Krievijai, 1769. gadā Katrīna II nosūtīja ģenerāļa Totlēbena korpusu uz Gruziju. Totlēbens ieņēma Kutaisi un aplenca Poti cietoksni, šie militārie panākumi ietekmēja turpmākās miera sarunas ar Turciju: Kučuk-Kainardžas Krievijas un Turcijas līgums 1774. gadā atcēla osmaņu varu pār Imeretiju un Totlēbena iekarotie cietokšņi netika atgriezti turkiem. 1811. gadā Imeretija kļuva par Krievijas Impērijas Imeretijas apgabalu.

1918.—1921. gados Imeretija bija neatkarīgās Gruzijas sastāvdaļa, pēc tam to iekaroja Sarkanā armija. 1991. gadā Gruzijas neatkarība tika atjaunota.

Administratīvais iedalījums

labot šo sadaļu

Administratīvi Imeretija ir sadalīta 11 pašvaldībās jeb municipalitātēs (gruzīnu: მუნიციპალიტეტი) (līdz 2006. gadam — rajonos) un 1 novada pakļautības pilsētā:

Pašvaldība Karogs Ģerbonis Platība (km²) Iedzīvotāju skaits
(novērtējums, 2018)		 Galvaspilsēta
Kutaisi pilsēta     70 149 961 Kutaisi
Bagdati pašvaldība     815 19 830 Bagdati
Chaltubo pašvaldība     700 51 425 Chaltubo
Čiaturas pašvaldība     542 39 272 Čiatura
Haragauli pašvaldība     914 19 098 Haragauli
Honi pašvaldība     429 22 234 Honi
Sačheres pašvaldība     769 36 312 Sačhere
Samtredijas pašvaldība     364 45 907 Samtredija
Teržolas pašvaldība     357 33 329 Teržola
Tkibuli pašvaldība     478 19 348 Tkibuli
Vani pašvaldība     577 22 790 Vani
Zestafoni pašvaldība     433 56 532 Zestafoni
Imeretija kopā 6 552 507 038 Kutaisi
  •  
    Bagrati katedrāle Kutaisi
  •  
    Boržomi—Haragauli nacionālais parks ziemā
  •  
    Kahisi ezers Boržomi—Haragauli nacionālajā parkā
  •  
    Mocametas klosteris
  •  
    Iskalcitelas upe Chaltubo pašvaldībā

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Apdzīvotās vietas

labot šo sadaļu
 
Bojāts tilts pār Hanisckali upi, 2014

Saskaņā ar 2014. gada skaitīšanu no novada 533 906 iedzīvotājiem 530 288, jeb 99,32%, bija gruzīnu tautības. Ievērojamākais etniskais mazākums bija krievi (0,26%).[5][6]

Pilsētas

Pilsētciemati

Uz 2018. gada 1. janvāri reģionā bija 507 038 iedzīvotāji,[7] uz 2014. gada 1. janvāri — 703 300 cilvēku[8] un 2009. gadā — 693 500 cilvēku.[9]

Saimniecība

labot šo sadaļu
 
Interjers Gelati klosterī

Imeretijā ir 4 HES, izplatīta augļu un dārzeņu audzēšana un svarīgas minerālu atradnes, no kurām lielākās atrodas Čiaturā (mangāna rūda), Tkibuli un Gelati (akmeņogles), kā arī marmora, kaļķakmens un māla atradnes.[4]

Tūrisms

labot šo sadaļu

Pazīstamākās arhitektūras apskates vietas Imeretijā ir Bagrati katedrāle, Gelati klostera komplekss, Mocametas klosteris, antīkā Šorapani pils, antīkajā laikmetā dibinātās pilsētas Vani un Kutaisi. Sataplijas dabas rezervātā ir alas ar kristāliem un saglabājušās dinozauru pēdas. Ar veselības avotiem bagātajā reģionā ir 53 kūrorti, no kuriem pazīstamākie ir Chaltubo, Sairme un Sulori.[4] Pasaulē pazīstams ir "Boržomi" minerālūdens.[10]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Саакашвили стал крёстным отцом пещеры Прометея // Росбалт, 24 мая 2010.
  2. ↑ «Borjomi-Kharagauli National Park». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 27. septembrī. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
  3. ↑ «About region: nature». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 «imereti.gov - history». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 17. maijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
  5. ↑ «Национальный состав по краям Грузии (Total population by regions and ethnicity)» (angļu). Национальная статистическая служба Грузии. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-08-08. Skatīts: 2016-04-28.
  6. ↑ Национальный состав населения Грузии, его регионов и населённых пунктов по переписи населения 2014 года
  7. ↑ «Численность населения краёв и муниципалитетов Грузии на начало года в 1994—2018 гг.». Национальная статистическая служба Грузии. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 23. jūlijā. Skatīts: 29 октября 2018.(angliski)
  8. ↑ «Оценка населения Грузии на 2004—2014 гг. по муниципалитетам по данным Департамента статистики Грузии». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 22. jūlijā. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
  9. ↑ «Оценка населения Грузии на 2000—2009 гг. по районам по данным Департамента статистики Грузии». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 13. novembrī. Skatīts: 2019. gada 19. maijā.
  10. ↑ Боржоми: реабилитация курорта за счет туризма

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Imeretija&oldid=3840739"