Čečenija

Čečenijas Republika
	Čečenijas Republika; Чече́нская Респу́блика; Нохчийн Республика
; Karogs	; Ģerbonis
Koordinātas: 43°24′N 45°43′E / 43.400°N 45.717°EKoordinātas: 43°24′N 45°43′E / 43.400°N 45.717°E
Dibināta kā KF subjekts	1993. gada 9. janvārī
	Administrācija
- Vadītājs	Ramzans Kadirovs
	Platība
- Kopējā	16 171 km²
	Iedzīvotāji (2022)
- Kopā	1 514 603
- Blīvums	93,7/km²
	Čečenijas Republika Vikikrātuvē

Čečenijas Republika (čečenu: Нохчийн Республика, krievu: Чече́нская Респу́блика) jeb Čečenija (čečenu: Нохчийчоь, krievu: Чечня́), agrāk Ičkērija, ir viena no Krievijas Federācijas republikām. Čečenija robežojas ar Dagestānu austrumos un ziemeļaustrumos, Stavropoles novadu ziemeļrietumos, Ingušiju un Ziemeļosetiju rietumos, kā arī ar Gruziju dienvidos.

Vēsture

Krievijas Impērijas pakļautā Kaukāza teritorija. Tagadējā Čecenijas un Ingušijas teritorija apzīmēta kā vienots apgabals (TSCHESCHNA, 1856)

Par čecenu un ingušu priekstečiem uzskata nohču tautu, kas kopš 9. gadsimta mitinājās tagadējās Čečenijas un Ingušijas teritorijas kalnainajā daļā. Pēc 13. gadsimta tā atradās Zelta Ordas (1242—1295), pēc tam Gruzijas (1295—1505), Persijas (1502—1516) un Osmaņu impērijas (1516—1557) pakļautībā. Vēlāk atradās atkarība no kabardiešiem un kumikiem. No 1721. gada sākās Krievijas Impērijas mēģinājumi pakļaut čecenu un ingušu zemes.

Pēc Krievu—persiešu kara (1722—1723) un Krievu—turku kara (1768—1774) Krievijas Impērija centās Čečeniju un Ingušiju inkorporēt savā sastāvā, tomēr kalniešu pretestība turpinājās līdz pat Kaukāza kara beigām. Pēc 1860. gada teritoriālās reformas šīs teritorijas atradās Terekas apgabalā. Krievijas imperators kopš 19. gadsimta otrās puses tika titulāri dēvēts arī par Kabardas zemes pavēlnieku un valdnieku, Čerkesu un Kalnu kņazu un pārējo mantoto valdnieku un īpašnieku (krievu: Государь Кабардинския земли́; Черкасских и Горских Князей и иных Наследный Государь и Обладатель).

Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada maijā šajā teritorijā tika pasludināta Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienības Republika, 1918. gada jūlijā Ziemeļkaukāza Padomju republika, 1919. gada septembrī Ziemeļkaukāza Emirāts.

1920. gada 17. novembrī Vladikaukāzā pasludināja Kalniešu ASPR dibināšanu, kuras sastāvā bija septiņi nacionālie apvidi (Balkāru, Čečenu, Kabardiešu, Karačaju, Nazraņas (ingušu) un Vladikaukāzas (osetīnu), kā arī Sunžas kazaku apvidus).

1924. gada 7. jūlijā Kalniešu ASPR likvidēja un tās sastāvā izveidoja Ziemeļosetijas, Čečenu un Ingušu autonomos apgabalus, kā arī Vladikaukāza pilsētu un Sunžas kazaku apgabalu. 1936. gada 5. decembrī nodibināja Čečenu un Ingušu APSR.

Otrā pasaules kara laikā Vērmahta uzbrukums 1942. gadā tika apturēts pie Čečenijas robežām, tomēr 1944. gada 3. martā Čečenu un Ingušu APSR likvidēja un tās iedzīvotājus izsūtīja. Destaļinizācijas laikā 1957. gada 9. janvārī atkal atjaunoja Čečenijas-Ingušijas APSR.

1990. gada 27. novembrī Čečenijas-Ingušijas APSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par Čečenijas-Ingušijas Republikas valstisko suverenitāti, un 1991. gada 24. maijā saskaņā ar grozījumiem Krievijas PFSR Konstitūcijas 71. pantā, autonomo republiku sāka saukt par Čečenijas-Ingušijas PSR. Šis lēmums pirms PSRS sabrukuma neatbilda PSRS Konstitūcijas 85. pantam, kurā tika saglabāts Čečenijas-Ingušijas APSR nosaukums.

1991. gada 8. jūnijā Visnacionālais Čečenu tautas kongress proklamēja Čečenijas Republiku (Nohči-čo). 1991. gada 1. novembrī Čečenijas Republika (Nohči-čo) pasludināja neatkarību no Krievijas PFSR.

1992. gada 16. maijā saskaņā ar grozījumiem Krievijas Federācijas konstitūcijā, de facto izjukusī Čečenijas-Ingušijas PSR tika pārdēvēta par Čečenijas-Ingušijas Republiku.

1992. gada 10. decembrī Krievijas Tautas deputātu kongress ar savu rezolūciju apstiprināja Ingušijas Republikas izveidošanu un veica attiecīgus grozījumus konstitūcijā, kas oficiāli sadalīja Čečenijas-Ingušijas Republiku Ingušijas Republikā un Čečenijas Republikā. Šis grozījums publicēts 1992. gada 29. decembrī un stājās spēkā 1993. gada 9. janvārī pēc 10 dienām no oficiālās publicēšanas dienas.

No 1994. līdz 1996. gadam Čečenijā notika Čečenijas karš ar Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem, kas līdz 2009. gadam turpinājās kā partizānu karš. 2003. gadā prezidenta vēlēšanās uzvarēja viens no bijušajiem nemiernieku klana vadoņiem Ahmads Kadirovs, bet dažus mēnešus pēc stāšanās amatā viņš tika noslepkavots. 2007. gadā Vladimirs Putins par Čečenijas prezidentu iecēla Ahmada Kadirova dēlu Ramzanu Kadirovu. 2009. gada aprīlī Krievijas valdība pasludināja, ka terorisma apkarošana Čečenijā ir beigusies. Tūkstošiem čečenu emigrēja uz ārzemēm, daudzi šķērsoja arī Ukrainas—Polijas robežu, un ir izmitināti bēgļu nometnēs. 2014. gadā Eiropas Parlaments sagatavoja rezolūciju, aicinot Eiropas Savienības iestādes uzsākt dialogu ar Maskavu, lai panāktu, ka tiek pilnībā garantētas un ievērotas Čečenijas iedzīvotāju tiesības.^[3]

2022. gada 18. oktobrī Ukrainas parlaments atzina Ičkēriju par pagaidu okupēto teritoriju, kas atrodas Krievijas kontrolē, un nosodīja Krievijas genocīdu pret čečenu tautu. Ukraina aicināja starptautisko sabiedrību veikt neatkarīgu izmeklēšanu par noziegumiem, ko Krievija pastrādājusi Ičkērijas teritorijā.^[4]