Čečenija

Čečenijas Republika
	Čečenijas Republika; Чече́нская Респу́блика; Нохчийн Республика
; Karogs	; Ģerbonis
Koordinātas: 43°24′N 45°43′E / 43.400°N 45.717°EKoordinātas: 43°24′N 45°43′E / 43.400°N 45.717°E
	Platība
- Kopējā	17 300 km²
	Iedzīvotāji (2010)
- Kopā	1 268 989
- Blīvums	73,4/km²
	Čečenijas Republika Vikikrātuvē

Čečenijas Republika (krievu: Чече́нская Респу́блика, čečenu: Нохчийн Республика) jeb Čečenija (krievu: Чечня́, čečenu: Нохчийчоь), arī Ičkērija ir viena no Krievijas Federācijas republikām. Čečenija robežojas ar Dagestānu austrumos un ziemeļaustrumos, Stavropoles novadu ziemeļrietumos, Ingušiju un Ziemeļosetiju rietumos, kā arī ar Gruziju dienvidos.

VēstureLabot

Krievijas Impērijas pakļautā Kaukāza teritorija. Tagadējā Čecenijas un Ingušijas teritorija apzīmēta kā vienots apgabals (TSCHESCHNA, 1856).

Par čecenu un ingušu priekstečiem uzskata nohču tautu, kas kopš 9. gadsimta mitinājās tagadējās Čečenijas un Ingušijas teritorijas kalnainajā daļā. Pēc 13. gadsimta tā atradās Zelta Ordas (1242—1295), pēc tam Gruzijas (1295—1505), Persijas (1502—1516) un Osmaņu impērijas (1516—1557) pakļautībā. Vēlāk atradās atkarība no kabardiešiem un kumikiem. No 1721. gada sākās Krievijas Impērijas mēģinājumi pakļaut čecenu un ingušu zemes.

Pēc Krievu—persiešu kara (1722—1723) un Krievu—turku kara (1768—1774) Krievijas Impērija centās Čečeniju un Ingušiju inkorporēt savā sastāvā, tomēr kalniešu pretestība turpinājās līdz pat Kaukāza kara beigām. Pēc 1860. gada teritoriālās reformas šīs teritorijas atradās Terekas apgabalā. Krievijas imperators kopš 19. gadsimta otrās puses tika titulāri dēvēts arī par Kabardas zemes pavēlnieku un valdnieku, Čerkesu un Kalnu kņazu un pārējo mantoto valdnieku un īpašnieku (krievu: Государь Кабардинския земли́; Черкасских и Горских Князей и иных Наследный Государь и Обладатель).

Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada maijā šajā teritorijā tika pasludināta Ziemeļkaukāza Kalniešu Savienības Republika, 1918. gada jūlijā Ziemeļkaukāza Padomju republika, 1919. gada septembrī Ziemeļkaukāza Emirāts.

1920. gada 17. novembrī Vladikaukāzā pasludināja Kalniešu APSR dibināšanu, kuras sastāvā bija septiņi nacionālie apvidi (Balkāru, Čečenu, Kabardiešu, Karačaju, Nazraņas (ingušu) un Vladikaukāzas (osetīnu), kā arī Sunžas kazaku apvidus).

1924. gada 7. jūlijā Kalniešu APSR likvidēja un tās sastāvā izveidoja Ziemeļosetijas, Čečenu un Ingušu autonomos apgabalus, kā arī Vladikaukāza pilsētu un Sunžas kazaku apgabalu. 1936. gada 5. decembrī nodibināja Čečenu un Ingušu APSR.

Otrā pasaules kara laikā Vērmahta uzbrukums 1942. gadā tika apturēts pie Čečenijas robežām, tomēr 1944. gada 3. martā Čečenu un Ingušu APSR likvidēja un tās iedzīvotājus izsūtīja. Destaļinizācijas laikā 1957. gada 9. janvārī atkal atjaunoja Čečenijas-Ingušijas APSR. 1991. gada maijā tika pasludināta neatkarīga Čečenijas un Ingušijas Republika, kas drīz vien sadalījās divās daļās.

No 1994. līdz 1996. gadam Čečenijā notika Čečenijas karš ar Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem, kas līdz 2009. gadam turpinājās kā partizānu karš. 2003. gadā prezidenta vēlēšanās uzvarēja viens no bijušajiem nemiernieku klana vadoņiem Ahmads Kadirovs, bet dažus mēnešus pēc stāšanās amatā viņš tika noslepkavots. 2007. gadā Vladimirs Putins par Čečenijas prezidentu iecēla Ahmada Kadirova dēlu Ramzanu Kadirovu. 2009. gada aprīlī Krievijas valdība pasludināja, ka terorisma apkarošana Čečenijā ir beigusies. Tūkstošiem čečenu emigrēja uz ārzemēm, daudzi šķērsoja arī Ukrainas—Polijas robežu, un ir izmitināti bēgļu nometnēs. 2014. gadā Eiropas Parlaments sagatavoja rezolūciju, aicinot Eiropas Savienības iestādes uzsākt dialogu ar Maskavu, lai panāktu, ka tiek pilnībā garantētas un ievērotas Čečenijas iedzīvotāju tiesības.^[1]