Heinrihs Paegle

Heinrihs (arī Henrihs, Indriķis) Paegle (1898—1981) bija latviešu militārais darbinieks, Sarkanās armijas pulkvedis (1935).

Heinrihs Paegle Генрих Генрихович Паэгле Personīgā informācija Dzimis 1898. gada 30. jūnijā "Purmaļi" Meckules pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1981. gada 21. jūlijā (83 gadi) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)

Militārais dienests Dienesta pakāpe pulkvedis Dienesta laiks 1917—1918 1919—1944 Valsts Krievijas Impērija LSPR KSFPR PSRS Komandēja 201. latviešu strēlnieku divīzija Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Otrais pasaules karš Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis Tēvijas Kara ordenis Sarkanās Zvaigznes ordenis Izglītība Sarkanās armijas Kara akadēmija

Dzīvesgājums

Piedzima 1898. gadā Lodes pagastā. 1917. gada 5. februārī sāka dienestu Krievijas Impērijas armijā, rezerves latviešu strēlnieku pulkā (Valmiera), kur izgāja apmācības kursu. Kopš augusta bija jaunākais apakšvirsnieks 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, kas piedalījās Rīgas aizsardzības kaujās pie Ikšķiles, Siguldas, Inčukalna. Septembrī Paegle pēc saslimšanas ar cingu atstāja fronti.

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada oktobrī—decembrī piedalījās Sarkanās gvardes vienību veidošanā. 1918. gada februārī—martā, vāciešiem uzbrūkot, ar savu vienību atkāpās uz Tērbatu, ceļa posmā Elva—Tērbata nonāca vācu gūstā, no kura izbēga. Līdz decembrim dzīvoja Igaunijas guberņas pierobežā, rudenī piedalījās padomju varas iestāžu izveidē Arakstes pagastā, vācu okupētajā teritorijā, bija ievēlēts par vietējās milicijas priekšnieku, pagasta izpildkomitejas un revolucionārās komitejas locekli.

1919. gada janvārī, kad varu Valmieras apriņķī bija pārņēmusi Latvijas SPR, iestājās Valmieras brīvprātīgo strēlnieku bataljonā. Piedalījās Latvijas brīvības cīņās sastāvā. 1919. gada decembrī Padomju Latvijas armija atkāpās no Latgales, Paegle nokļuva Gžatskā (Smoļenskas apgabals), kur iekļauts rezerves bataljonā.

Krievijas pilsoņu karā piedalījās Dienvidrietumu frontes un Dienvidu frontes kaujās (1919—1921). 1920. gadā no janvāra līdz augustam bija Dienvidrietumu frontes komandējošā sastāva kursu kursants Serpuhovā, pēc tam Harkivā. Aprīlī un maijā iedalījās labības sagādēs Taurijas guberņas Berdjanskas apriņķī, pēc tam — kaujās pret Mahno grupējumiem. No augusta — vada komandieris Kijivas kursantu brigādē, kura oktobrī nosūtīta uz Dienvidu fronti cīņai pret Vrangeļa spēkiem Krimā, pēc tam pret Mahno spēkiem. No 1921. gada februāra Paegle bija rotas komandieris kursos Harkivā. Maijā piedalījās Tambovas sacelšanās apspiešanā.

Kopš 1922. gada oktobra mācījās Kijivas Augstākās apvienotās kara skolas kājnieku nodaļā, kopš 1923. gada oktobra bija rotas komandieris 6. Harkivas kara skolā, pēc tam 5. Kijivas kājnieku skolā. No 1925. gada septembra līdz 1928. gada jūlijam mācījās Sarkanās armijas Frunzes Kara akadēmijā Maskavā. Uzreiz pēc akadēmijas iecelts 43. strēlnieku divīzijas (Veļikije Luki) 129. strēlnieku pulka štāba priekšnieka amatā. 1929. gada rudenī iecelts par divīzijas štāba Operatīvās nodaļas priekšnieku. No 1930. gada decembra — Ļeņingradas Artilērijas tehniskās skolas Mācību nodaļas priekšnieks, no 1931. gada septembra — šīs skolas štāba priekšnieks. 1935. gada martā iecelts par 53. strēlnieku divīzijas (Engelsa) štāba priekšnieku. 1936. gada oktobrī sāka mācīties Ģenerālā štāba akadēmijā, otrajā kursā pārcelts strādāt par pasniedzēju Frunzes Kara akadēmijas Štāba dienesta ketedrā.

Piedalījās Lielajā Tēvijas karā, sākot ar 1941. gada septembri, kad iecelts par Gorohovecas nometnēs izveidotās 201. latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku, no 22. decembra, pēc tam, kad divīzijas komandieris Veikins tika ievainots, — par šīs divīzijas komandieri. Divīzija Rietumu frontes sastāvā piedalījās kaujā par Maskavu. 1942. gada janvārī divīzija iekļauta Ziemeļrietumu frontē. 1942. gada 3. martā smagi ievainots, atcelts no komandiera amata. Pēc izveseļošanās kopš maija atradās Ziemeļrietumu frontes Kara padomes rīcībā dažādu rīkojumu izpildīšanai. Kopš jūlija bija Ziemeļrietumu frontes jaunāko leitnantu kursu (Višņijvoločoka) priekšnieka vietnieks un Mācību nodaļas priekšnieks. Kopš 1943. gada oktobra ieņēma tādu pašu amatu 2. Baltijas frontē. 1944. gada februārī atsaukts uz Maskavu, līdz jūnijam atradās Aizsardzības Tautas komisariāta Kadru galvenās pārvaldes rīcībā, šajā laika posmā tika komandēts uz 1. Ukrainas, 1. Baltkrievijas, 2. Baltkrievijas fronti. 1944. gada jūnijā iecelts par Frunzes Kara akadēmijas Vispārējās taktikas katedras taktisko vadītāju.

Naktī no 1944. gada 8. uz 9. jūliju Paegli arestēja Iekšlietu Tautas komisariāta iestādes, pret Paegli uzsākta izmeklēšana. 5. septembrī atlaists no Sarkanās armijas. Pēc kara beigām 1945. gada 15. septembrī IeTk Īpašā apspriede piesprieda Paeglem 8 gadus labošanas darba nometnēs pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.10. panta otrās daļas ("pretpadomju aģitācija, veikta masu nekārtību laikā vai izmantojot masu reliģiozos vai nacionālos aizspriedumus, vai vietās, kur izsludināts kara stāvoklis"). Sods izciests Gulaga Samarlagā. Pēc tam, kad 1952. gada 21. martā tika atbrīvots, Paegle dzīvoja Višņijvoločokā, kur strādāja strādāja par realizatoru inkubācijas stacijā, rajona patērātāju biedrības sagādes kantorī, fabrikā «Пролетарский авангард», montāžas pārvaldē.

1956. gada 21. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija Paegli pilnībā reabilitēja.

Dzīves pēdējos gadus pavadīja Rīgā, kur nomira 1981. gadā. Apglabāts Pļavnieku kapos.

Ģimene

Heinrihs Paegle dzimis Indriķa un Līzes, dzimušas Gredzenas, ģimenē. H. Paegles brāļi:

• Jānis (1889—1941), sarkanarmietis 1919. gadā, padomju aktīvists 1919. un 1940. gadā, nacistu nogalināts;
• Rihards (1901—?), sarkanarmietis 1919.—1920. gadā, partizāns Tēvijas kara laikā;
• Alberts (1904—1987), arodbiedrību darbinieks, pagrīdnieks (1922—1940), sarkanarmietis (1941—1942), partizāns (1942—1944), žurnālists, valsts darbinieks.

Dēls — Omārs (1929—1987).