Jānis Veikins

Jānis Veikins bija latviešu izcelsmes padomju militārais darbinieks, ģenerālmajors.

Jānis Veikins Ян Янович Вейкин Personīgā informācija Dzimis 1897. gada 22. septembrī Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija Miris 1979. gada 11. aprīlī (81 gads) Maskava, KPFSR, PSRS

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālmajors Dienesta laiks 1916—1938 1939—1960 Valsts Krievijas Impērija KSFPR LSPR PSRS Struktūra Krievijas Impērijas armija Sarkanā armija Komandēja 201. latviešu strēlnieku divīzija 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija 14. gvardes strēlnieku pulks 94. strēlnieku korpuss Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Otrais pasaules karš Apbalvojumi Ļeņina ordenis Sarkanā Karoga ordenis (5) Suvorova ordenis Tēvijas Kara ordenis Izglītība Rietumu frontes Augstākā apvienotā kara skola (1922) Sarkanās armijas Kara akadēmija (1929) Kara akadēmijas adjunktūra (1932) Ģenerālā štāba akadēmija (1937)

Dzīvesgājums

Piedzima 1897. gadā Valmieras apriņķī. Kopš 1916. gad maija dienēja Krievijas Impērijas armijā, karoja Ziemeļrietumu frontē, sasniedza apakšvirsnieka dienesta pakāpi. Pēc Oktobra revolūcijas tika ievēlēts par strēlnieku rotas komandieri. Kopš 1918. gada februāra, Krievijas pilsoņu karā, — Sarkanās armijas 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka vada komandieris, kopš maija — pulka pārvietojamās maizes ceptuves pārzinis (Padomju Latvijas armija, 2. strēlnieku divīzija, 1. brigāde, pēc tam 15. armija, 11. strēlnieku divīzija, 32. brigāde). Karoja Rietumu frontē pret igauņu un vācu spēkiem Latvijā (Brīvības cīņas) un pret Judeņiča spēkiem pie Petrogradas.

Pēc kara no 1920. gada oktobra mācījās Rietumu frontes Augstākajā apvienotajā kara skolā Smoļenskā, kuru pabeidzot no 1922. septembra bija šīs skolas kājnieku nodaļas vadītājs. 1923. gadā kļuva par Īpašās nozīmes daļu 700. un 755. atsevišķā bataljona komandieris un komisārs (Minska, Smoļenska). Kopš 1924. gada jūnija 4. strēlnieku divīzijas 11. un 10. strēlnieku pulka komandiera palīga amatā (Bobruiska, Slucka). No 1926. gada augusta mācījās Kara akadēmijā (Maskava), kuru pabeidzot kopš 1929. gada bija 18. strēlnieku korpusa štāba Operatīvās nodaļas priekšnieks. 1931. gadā iestājās Kara akadēmijas adjunktūrā, kopš 1932. gada oktobra bija akadēmijas Operatīvās fakultātes Mācību daļas priekšnieks, Štāba dienesta katedras un Vispārējās taktikas katedras vecākais vadītājs, no 1935. gada — Visu bruņoto spēku katedras priekšnieks, pēc tam Kara politiskās akadēmijas štāba priekšnieks. No 1936. gada oktobra mācījās Ģenerālā štāba akadēmijā, kopš 1937. okobra bija vecākais pasniedzējs šajā akadēmijā. 1938. gadā atvaļināts rezervē, 1939. gadā atjaunots dienestā un atgriezts iepriekšējā amatā. 1941. gada pavasarī iecelts par Ģenerālā štāba pārstāvi Zaporožjes apgabala formējumos.

Lielajā Tēvijas karā kopš 1941. gada 13. augusta komandēja 201. latviešu strēlnieku divīziju, kura 1942. gada 5. oktobrī pārdēvāta par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Divīzija tika saformēta Maskavas kara apgabala Gorohovecas nometnēs, 1941. gada 12. septembrī tā pārvietota uz Mitišču staciju, kur 8. decembrī iekļauta 1. triecienarmijā (Rietumu fronte). 19. decembrī divīzija devās uz Apreļevkas stacijas apkaimi un novietojās uz dienvidrietumiem no Narofominskas, kur tika iekļauta 33. armijā. No 1941. gada 19. decembra līdz 1942. gada 11. janvārim divīzija piedalījās uzbrukuma kaujās, kuru gaitā atbrīvoja 13 apdzīvotās vietas.

1942. gada aprīlī divīzija Ziemeļrietumu frontes 1. triecienarmijas sastāvā piedalījās Demjanskas uzbrukuma operācijā. 23. aprīlī pretinieka spēki pārrāva aplenkuma fronti, izveidojot koridoru, kuru Ziemeļrietumu frontes spēkiem neizdevās noslēgt. Par uzstādīto uzdevumu neizpildīšanu šajās kaujās 31. decmbrī Veikins tika atstādināts no divīzijas komandiera amata un iecelts par 7. gvardes strēlnieku divīzijas 14. gvardes strēlnieku pulka komandieri.

1943. gada maijā atsaukts Ziemeļrietumu frontes Kara padomes rīcībā un norīkots par frontes pulku un divīziju komandieru pulcēšanas štāba priekšnieku. 1943. gada 17. augustā — 3. septembrī komandēja 94. strēlnieku korpusu, kurš tika veidots Dmitrovā. Kopš novembra bija šī korpusa štāba priekšnieks. Korpuss ietilpa 1. gvardes armijā (1. Ukrainas fronte, no 1944. gada augusta — 4. Ukrainas fronte), piedalījās Žitomiras—Berdičevas, Proskurovas—Černovcu, Ļvovas—Sandomiras, Austrumkarpatu operācijās.

1945. gada 9. janvārī — 12. februārī komandēja 94. strēlnieku korpusu 3. Baltkrievijas frontes ietvaros Austrumprūsijas operācijā.

Pēc kara kopš 1945. gada jūnija bija Augstākās kara akadēmijas vecākais pasniedzējs un Operatīvās prasmes katedras priekšnieka vietnieks. 1960. gada maijā atvaļināts rezervē.

Nomira 1979. gadā Maskavā.