201. latviešu strēlnieku divīzija

201. latviešu strēlnieku divīzija (krievu: 201-я стрелковая Латышская дивизия vai 201-я стрелковая Латвийская дивизия) bija nacionāls karaspēka formējums Sarkanās Armijas sastāvā Otrā pasaules kara laikā no 1941. gada 3. augusta līdz 1942. gada 5. oktobrim. Pēc kaujām pie Staraja Rusas divīzijai piešķīra nosaukumu 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija (43-я гвардейская стрелковая Латышская дивизия).

Izveide un piedalīšanās karadarbībā

labot šo sadaļu

201. latviešu strēlnieku divīzija tika izveidota 1941. gada 3. augustā Gorkijas apgabalā Krievijā no izirušā 24. teritoriālā korpusa (bijušās Latvijas armijas) karavīriem, izmantojot 1941. gada maijā izformētās 201. strēlnieku divīzijas nosaukumu. Sākumā divīzija tika dēvēta gan par Latvijas, gan par latviešu divīziju, tās personālsastāvā bija 51% latviešu, 26% krievu, 17% ebreju, 3% poļu un 6% citu tautību karavīru. 1941. gada decembra sākumā divīzijā bija 10 348 karavīri, aptuveni 90% veidoja Latvijas Republikas (uz to brīdi LPSR) pilsoņi.[1][2]

Kā pastāvīga karaspēka daļa nodibināta 12. septembrī, saņemot karogu un nododot zvērestu. Divīzijas sastāvā bija trīs kājnieku pulki, artilērijas pulks un palīgvienības (sakaru, tehniskā utt.).

1941. gada 1. oktobrī Maskavas kara apgabala vadība pavēlēja divīziju saukt par Latvijas divīziju.

Pavēle par došanos uz fronti tika saņemta 3. decembrī, 4.—5. decembrī divīzija sāka izvietoties ešelonos.

No 1941. gada 5. decembra līdz 1942. gada 10. janvārim divīzija piedalījās Maskavas aizstāvēšanas operācijā,[3] zaudējot ap 55% karavīru.

1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kurš bāzējās Gorohovecas nometnē, apmācīja aptuveni 33 000 karavīru, kurus pakāpeniski nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. Kopumā janvāra beigās divīzija tika papildināta ar 4358 cilvēkiem, no tiem 3611 bija latvieši no PSRS — vairs tikai 60% divīzijas sastāva veidoja Latvijas pilsoņi.[2]

No 1942. gada 2. februāra līdz 15. septembrim divīzija ar lieliem zaudējumiem piedalījās Staraja Rusas kaujas operācijā, frontes Ziemeļrietumu iecirknī 1. triecienarmijas sastāvā. 1942. gada pavasara un vasaras kaujās pie Staraja Rusas un Demjanskas atzīmēti divīzijas nopelni Vērmahta spēku ielenkšanā (Demjanskas katls). Ar cīņām Staraja Rusas purvos 1942. gada pavasarī saistās lielākā daļa karavīru atmiņu, lielākoties par dzīves apstākļiem un izturību.[2] Vairāk nekā 200 karavīru tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām.

Pēc smagās kaujas 1942. gada 25. oktobrī divīzija tika papildināta ar krievu karavīriem un pārformēta par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. Tās komandieris ģenerālmajors Jānis Veikins nodevis zvērestu 1942. gada 19. oktobrī pie 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas karoga Gorohovecā. Karogu divīzijas komandierim pasniedza A.Kirhenšteins.[4]

  • 92. strēlnieku pulks,
  • 122. strēlnieku pulks,
  • 191. strēlnieku pulks,
  • 220. artilērijas pulks,
  • 10. atsevišķā zenītbaterija
  • 53. sapieru bataljons
  • 170. atsevišķais sakaru bataljons
  • atsevišķais iznīcinātāju prettanku divizions
  • atsevišķais izlūku bataljons
  • medicīnas sanitārais bataljons
  • atsevišķā ķīmiskās aizsardzības rota
  • autotransporta bataljons
  • lauka maizes ceptuve, lauka pasts, lauka kase

Divīzijas komandieri

  • pulkvedis Antons Bohons (1941. gada augusts)
  • pulkvedis Jānis Veikins (1941. gada 13. augusts — 21. decembris),
  • pulkvedis Heinrihs Paegle (1941. gada 22. decembris — 1942. gada 3. marts),
  • pulkvedis Aleksejs Frolovs (1942. gada 4. marts — 1942. gada 6. maijs),
  • ģenerālmajors (no 1942. gada 4. augusta) Jānis Veikins (1942. gada 7. maijs — 5. oktobris)

Divīzijas komandiera vietnieki

Štāba priekšnieki

  • pulkvedis Heinrihs Paegle (1941. gada 13. augusts — 21. decembris),
  • apakšpulkvedis Oļģerts Kincis, p.i.

Komisāri

Pulku komandieri

Citi

  • Jānis Ķezberis, vecākais leitnants (1942. g. janvāris), 112. atsevišķās motostrēlnieku izlūku rotas komandieris,
  • Jānis Cinis, valsts drošības kapteinis (1942), divīzijas NKVD Īpašās nodaļas priekšnieka vietnieks[5]

Pazīstami karavīri

labot šo sadaļu
  • Jānis Vilhelms, 92. pulka rotas komandieris, jaunākais leitnants, snaiperis. Padomju Savienības Varonis (21.07.1942.), 1942. gada februārī — martā iznīcināja 116 pretinieka kareivju un virsnieku.
  • Vilis Samsons, ierindnieks ķīmiskās aizsardzības vadā, vēlākais partizānu kustības organizators Latvijā. Padomju Savienības Varonis (28.06.1945.).
  • Vilis Krūmiņš, pēc kara LPSR valsts un partijas vadītājs.
  • Indriķis Lēmanis, latviešu padomju rakstnieks.
  • Zenta Ozola, mīnmetēju bataljona sanitārā instruktore, gāja bojā Demjanskas katlā, pēc nāves apbalvota ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.
  • Ojārs Ābols, mākslinieks.
  • Nikolajs Aleksejevs, brīvprātīgi iestājies, pēc kara VEF direktors.
  • Broņislavs Dzeruks, strēlnieku vada nodaļas komandieris, darbojās mākslinieciskajā pašdarbībā. Pēc kara Rīgas Krievu drāmas teātra direktors, Nopelniem bagātais LPSR skatuves mākslinieks.
  • Nosons Hains, rotas komandieris kaujās pie Maskavas, par varonību kurās apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1979. gadā emigrēja uz Izraēlu, bija vietējās veterānu kustības dalībnieks.
  • Mejers Deičs, iestājās divīzijā kā ierindnieks, karam beidzoties bija pie Kurzemes katla kapteiņa pakāpē, pēc kara "Rīgas apavi" vadītājs, Latvijas uzņēmējs.
  • Jurijs Vaters, feldšeris divīzijā, pēc tam politiskais darbinieks. Par ievainoto iznešanas no kaujas lauka (1942, Staraja Rusa) apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. Būdams 1. Ukrainas frontes Politskās pārvaldes darbinieks, centās pārliecināt padoties Čerkasu apgabalā ielenktos pretinieku spēkus, pretinieku spēkiem cenšoties izlauzties, pats ar grupu kareivju nonāca ielenkumā, kur pēc divu diennakšu ilgas kaujas tika ievainots, saņemts gūstā un nogalināts. Pēc nāves apbalvots ar Ļeņina ordeni.
  • no 1941. gada 1. oktobra — Maskavas kara apgabals,
  • no 1941. gada 3. decembra — 33. armijas sastāvā, Rietumu frontē,
  • no 1942. gada 2. februāra — 1. triecienarmijas sastāvā, Ziemeļrietumu frontē,
  • no 1942. gada 1. jūlija — Ziemeļrietumu frontes vadības tiešā pakļautībā,
  • no 1942. gada 1. oktobra — 3. rezerves armijas sastāvā.

Maskavas-Kijivas dzelzceļa līnijas 75. kilometra platforma par godu divīzijai 1958. gadā tika nosaukta par "Latviešu" (“Латышская”), turpat atrodas piemineklis un kritušo divīzijas karavīru brāļu kapi.[2][6]

308. strēlnieku divīzijas pulka štāba priekšnieks Igors Briežkalns ar biedrības “Latviešu strēlnieku apvienība” atbalstu 2009. gadā sagatavoja grāmatu "No Narofominskas līdz Imulai: no pirmās līdz pēdējai stundai frontē...", kurā ietverts apkopojošs vēstījums par latviešu karavīru gaitām Otrā pasaules kara laikā Sarkanās armijas rindās.[7]

  1. Арон Шнеер. Плен
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 «201. Latvijas strēlnieku divīzija - Vēsture». vesture.eu. Skatīts: 2019-08-05.
  3. «Боровские известия. Освобождение Ермолино». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 22. jūnijā.
  4. «Letonika.lv. Multivide - Vēstures enciklopēdijas attēli. Ģenerālmajors J.Veikins nodod zvērestu». www.letonika.lv. Skatīts: 2019-08-05.
  5. «201 Латышская стрелковая дивизия в боях под Боровском (часть 1)». Боровск и боровчане. 24.05.2018. Arhivēts no oriģināla, laiks: 07.08.2019.
  6. Александр Робека. История названий железнодорожных станций. Киевский вокзал – Малоярославец. Litres, 2019-03-02. ISBN 9785040723072. Dzelzceļa staciju nosaukumu vēsture (krievu val.)
  7. Ērglis, Dzintars (2010). "Briežkalns I. No Narofominskas līdz Imulai: no pirmās līdz pēdējai stundai frontē... – Talsi, 2009. – 84 lpp.". JAUNĀKĀS LITERATŪRAS APSKATS (LU Latvijas vēstures institūts) 1: 198-200.

Ārējās saites

labot šo sadaļu