Gērijs Frensione

Gērijs Lorenss Frensione (angļu: Gary Lawrence Francione; dzimis 1954. gadā) ir amerikāņu jurists, Ratgersa universitātes jurisprudences un filosofijas profesors ASV. Pazīstams kā abolicionisma pieejas izstrādātājs dzīvnieku tiesību teorijā.

Gērijs Frensione (2009)

Viņa darbība pamatā saistīta ar šādām tēmām: 1) dzīvnieku kā īpašuma statuss, 2) atšķirības starp dzīvnieku tiesību un dzīvnieku labturības pieejām un 3) dzīvnieku tiesību teorija, kas balstīta uzskatā, ka dzīvnieki spēj just.

Frensione uzskata, ka dzīvnieku labturības reformas ir teorētiski un praktiski nepamatotas un funkcionē tikai kā līdzeklis cilvēku sirdsapziņas mierināšanai par to, kā tiek izmantoti dzīvnieki. Viņaprāt, uz dzīvniekiem būtu jāattiecina tikai vienas tiesības - tiesības nebūt par kāda īpašumu un līdz ar to par abolicionisma pieejas pamatprincipu tiek izvirzīts vegānisms - atteikšanās izmantot jebkādus dzīvnieku izcelsmes produktus.

Biogrāfija

Frensione ieguvis bakalaura grādu filosofijā Ročesteras universitātē. Pēc tam maģistrantūrā studējis Lielbritānijā un doktora grādu ieguvis Virdžīnijas universitātē, kur strādājis arī par redaktoru žurnālā Virginia Law Review. Pēc grāda iegūšanas strādājis ASV Apelācijas tiesā un Augstākajā tiesā. 1984. gadā sācis strādāt Pensilvānijas universitātē un 1985. gadā kļuva par pirmo akadēmiķi, kas sācis pasniegt arī dzīvnieku tiesību teoriju. Kopš 1989. gada Ratgersa universitātē pasniedz dažādus kursus saistībā ar cilvēktiesībām un dzīvnieku tiesību teoriju kā arī krimināltiesības un tiesību filosofiju.

Dzīvnieku tiesību teorija

Dzīvnieku kā īpašuma statuss

Savā pirmajā grāmatā "Dzīvnieki, īpašums un likums" (Animals, Property, and the Law (1995.)) Frensione norāda, ka tā kā dzīvnieki ir cilvēku īpašums, tad likumi, kuriem vajadzētu nodrošināt humānu izturēšanos un nevajadzīgu ciešanu novēršanu, nenodrošina dzīvnieku interešu pienācīgu aizsardzību. Lielākoties šie likumi un noteikumi nosaka tikai tādu izturēšanos, kas nepieciešama, lai dzīvniekus varētu produktīvi izmantot. Dzīvnieku vērtība tiek noteikta kā preces vērtība un to interesēm nav morālas nozīmības. Frensione apgalvo, ka kaut arī pastāv dzīvnieku aizsardzības likumi, mēs dzīvniekus izmantojam tādos veidos, kas tiktu uzskatīti par spīdzināšanu, ja kāds tā izturētos pret cilvēkiem. Visbeidzot, viņš norāda, ka mēs varētu dzīvniekiem nodrošināt lielāku aizsardzību, pat ja tie joprojām būtu mūsu īpašums, taču kamēr vien cilvēki saskata kādu ekonomisku labumu to izmantošanā dažādi juridiskie, sociālie un ekonomiskie apstākļi kavē dzīvnieku interešu ievērošanu.

Dzīvnieku labturības un dzīvnieku tiesību salīdzinājums

Grāmatā "Lietus bez pērkona: dzīvnieku tiesību kustības ideoloģija" (Rain Without Thunder: The Ideology of the Animal Rights Movement (1996.)) Frensione raksta, ka pastāv būtiskas teorētiskas un praktiskas atšķirības starp dzīvnieku tiesību pieeju, kas, viņaprāt, pieprasa dzīvnieku ekspluatācijas pārtraukšanu un dzīvnieku labturības pieeju, kas cenšas padarīt šo ekspluatāciju humānāku. Viņš apgalvo, ka teorētiskās atšķirības starp abām pieejām ir nepārprotamas. Frensiones piedāvātā abolicionisma jeb ekspluatācijas pārtraukšanas pieeja pauž uzskatu, ka dzīvnieku izmantošana nav attaisnojama, neskatoties, cik humāni mēs izturamies pret dzīvniekiem. Savukārt labturības pieeja pauž uzskatu, ka dzīvnieku izmantošana ir attaisnojama un svarīgi ir tikai veidi, kā izturamies pret tiem.

Tos, kas paziņo, ka atbalsta dzīvnieku tiesības, bet vienlaikus atbalsta labturības reformas kā galveno līdzekli dzīvnieku interešu un pašvērtības atzīšanai, Frensione sauc par "jaunajiem labturībniekiem" (angļu: new welfarists). Viņš apgalvo, ka šim uzskatam nav pamatojuma - labturības reformu ietvaros dzīvnieki joprojām ir īpašuma statusā. Turklāt centieni padarīt izturēšanos pret dzīvniekiem humānāku var nodrošināt un pat vairot dzīvnieku ekspluatāciju, jo liek sabiedrībai justies mazāk neērti par to, ka tā izmanto dzīvnieku izcelsmes produktus.

Pēc Frensiones domām, svarīgākais, ko abolicionisma pieejas atbalstītāji var darīt, ir vegānisma izvēlēšanās. Viņš arī cenšas pamatot, ka dzīvnieku tiesību kustība ir loģisks miera kustības turpinājums un tai jāizmanto nevardarbīgus līdzekļus sava mērķa sasniegšanai.

Justspēja kā būtiskais kritētijs

Grāmatā "Ievads dzīvnieku tiesībās: tavu bērnu vai suni?" (Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog? (2000.)) Frensione raksta, ka abolicionisma teorijai nav būtiski, kādas kognitīvas jeb prāta spējas dzīvniekiem piemīt. Lai dzīvnieka intereses uzskatītu par morāli vērā ņemamām un, lai atzītu, ka tiem ir pamattiesības nebūt par kāda īpašumu, pietiek ar to, ka dzīvnieks spēj just. Viņš noraida uzskatu, ka dzīvniekiem būtu jāpiemīt kādām cilvēkiem raksturīgām īpašibām, piemēram, reflektējošai pašapziņai, valodai vai spējai būt autonomam, lai tos nedrīkstētu uzskatīt par īpašumu. Frensione atvasina šīs tiesības no vienlīdzības principa un norāda, ka uz dzīvniekiem šo principu nevarēs attiecināt, kamēr tie būs kāda īpašums, jo īpašnieka intereses praktiski vienmēr tiek uzskatītas par svarīgākām.

Aprakstot cilvēku izturēšanos pret dzīvniekiem, Frensione lieto "morālās šizofrēnijas" jēdzienu. No vienas puses - mēs sakām, ka uztveram dzīvnieku intereses nopietni. Viņš atzīmē, ka daudzi cilvēki dzīvo kopā ar kompanjoniem - kaķiem vai suņiem, kas tiek uztverti kā personības un ģimenes locekļi, kuru vērtība nav izsakāma naudā. Taču no otras puses - tā kā dzīvnieki tiek uzskatīti par īpašumu, tie joprojām ir lietas, kuru vērtība ir atkarīga no īpašnieka un kuru intereses nereti tiek ievērotas tikai tiktāl, cik tas īpašniekam ir izdevīgi. Pēc Frensiones domām, ja gribam, lai dzīvnieku intereses tiek uztvertas nopietni, mēs nedrīkstam tos izmantot kā savu īpašumu.

Saistība ar citām pieejām

Frensiones viedoklis būtiski atšķiras no Pītera Singera, kurš tiek uzskatīts par dzīvnieku tiesību kustības aizsācēju, viedokļa. Singers ir utilitārists un noraida tiesību jēdzienu kā tādu, sakot, ka morālā statusa iegūšanai nepieciešama tikai justspēja. Singers uzskata, ka daļai dzīvnieku nerūp vai mēs tos nogalinām un izmantojam savās interesēs. Tiem rūp tikai tas, kā pret tiem izturamies, kad tos izmantojam un nogalinām. Tādēļ, pēc Singera domām, dzīvnieku izmantošana pati par sevi ir attaisnojama. Savukārt Fensiones skatījumā fakts, ka būtne spēj just, ietver to, ka tās interesēs ir dzīves turpināšana. Viņš noraida arī uzskatu, ka dzīvniekus neinteresē tas, vai tos izmantojam, bet tikai tas, kā tos izmantojam.

Frensiones pieeja atšķiras arī no Toma Rīgena skatījuma. Arī Rīgens atbalsta abolicionisma pieeju, taču to attiecina uz dzīvniekiem, kam ir noteiktā līmenī attīstītas prāta spējas. Turklāt kaut arī Rīgens atzīst, ka nav iespējams strikti nošķirt cilvēkus no dzīvniekiem, viņš uzskata, ka cilvēkiem nāve vienmēr ir lielāks kaitējums nekā dzīvniekiem. Pēc Frensiones domām, kaut arī Rīgens distancējas no Singera teorijas, šis viņa pieejas aspekts un visai tuvs Singera uzskatam, ka vairumam dzīvnieku nāve pati par sevi nav kaitējums. Ja Rīgenam ir taisnība, tad starp dzīvniekiem un cilvēkiem pastāv kvalitatīvs nošķīrums, kas var kalpot par attaisnojumu dzīvnieku izmantošanai. Frensione uzskata, ka Rīgens tāpat kā Singers šajā ziņā maldās. Viņš piekrīt, ka mēs varam nezināt, ko nāve nozīmē dzīvnieka gadījumā, taču tā ir mūsu ierobežoto izziņas spēju problēma. Mūsu nespēja saprast nāves nozīmi dzīvniekam nedod mums tiesības secināt, ka to interesēs nav dzīves turpināšana.

Frensiones dzīvnieku tiesību teorija un jo sevišķi uzskati par dzīvnieku labturību ir diskutabli arī dzīvnieku aizstāvības ētikā kopumā, jo viņa kritizētāji uzskata, ka dzīvnieku labturība tomēr nodrošina dzīvnieku interešu aizsardzību pietiekamā mērā. Turklāt daudzi šīs kustības pārstāvji uzskata, ka atsevišķu sugu dzīvniekiem, piemēram, cilvēkveidīgajiem pērtiķiem vai delfīniem būtu jābūt vairāk aizsargātiem, jo tie prāta spēju ziņā ir līdzīgāki cilvēkiem. Kaut arī Frensione piekrīt, ka pret šiem dzīvniekiem būtu jāizturas daudz savādāk nekā šobrīd - (piemēram, pērtiķus nevajadzētu pakļaut medicīniskiem eksperimentiem), viņš norāda, ka apelēšana pie šo atsevišķo sugu prāta spējām ir tikpat morāli nebūtiska kā apelēšana pie atsevišķu cilvēku prāta spējām. Viņaprāt, "cilvēkveidīgo pērtiķu ekspluatācija ir uzskatāma par amorālu tieši to pašu iemeslu dēļ, kāpēc par amorālu ir uzskatāma simtiem miljonu peļu un žurku izmantošana eksperimentos un miljardiem dzīvnieku izmantošana ēšanai" - visi šie dzīvnieki tāpat kā cilvēki ir spēj just, apzināties, tiem ir intereses un tie var ciest.

Bibliogrāfija

• (kopā ar Annu Čarltoni) Vivisection and Dissection in the Classroom: A Guide to Conscientious Objection. Jenkintown, Pa. : American Anti-Vivisection Society, 1992.
• Animals, Property and the Law. Philadelphia: Temple University Press, 1995, ISBN 1-56639-284-5
• "Personhood, Property and Legal Competence. In Paola Cavalieri & Peter Singer (eds.), The Great Ape Project. New York: St. Martin's Griffin, 1993, pp. 248-257.
• Rain without Thunder: The Ideology of the Animal Rights Movement. Philadelphia: Temple University Press, 1996. ISBN 1-56639-461-9
• Introduction to Animal Rights: Your Child or the Dog?. Philadelphia: Temple University Press, 2000. ISBN 1-56639-692-1
• Animals As Persons: Essays on the Abolition of Animal Exploitation. Columbia University Press, 2008. ISBN 978-0-231-13950-2

Ārējās saites

Latviski

• G. Frensione "Seši dzīvnieku tiesību pozīcijas pamatprincipi"
• G. Frensione "Bieži uzdotie jautājumi"

Angliski

• Animal Rights: The Abolitionist Approach